Egils Līcītis: “Dombura studija” izstaro gaismu un labestību 9
Agrākos laikos raidījums “Kas notiek Latvijā” stipri vien uzsildīja TV skatītāju asinis karstas un tvaikojošas. Moderators, pārņēmis no Šerloka Holmsa dedukcijas metodi, izgudrēm un ar knīpstangām izjautāja amatu personas, ka tās gaidīja pārraides beigas kā ticīgais atpestīšanu, kā ieslodzītais pirmstermiņa atbrīvošanu.
Atjaunotā “Dombura studija” norisinās mīkstākos krēslos, ādas ģērēšana un uz āķiem raušana nekvēlo kā peklē, mājsaimniece Jānis vairs neplūc zosīm spalvas un neliek politiķiem atzīties noziegumos, kādus tie nekad nav pastrādājuši. Viņdien “Pagrabiņā pie vecā Dombura” tika uzaicināti aizvakardienas slavas apvīti, memoriāli cilvēki, ekspremjeri Kalvītis ar Dombrovski. Tā kā Jāņa izstieptajos tīklos notverti vēl brangāki dunduri par šitiem abiem lielajiem kukaiņiem, publika cerēja uz pamatīgu veco stabilitātes garantu izpurināšanu, lai viņiem vēl ilgi pēc pratināšanas seansa ausīs džinkst atskabargainie jautājumi – ko jūs, slaisti un dīkdieņi, esat izdarījuši ar Latviju, kur palika treknie gadi, kāpēc velkamies uz priekšu kā bruņurupuči.
Tā vietā Dombura kungs izstāstīja Latvijas desmitgades Eiropā vēsturi, bet tikām Kalvīša kungs izturējās, it kā šajā laikā būtu vadījis medžlisu, bet Dombrovska kungs bija uztverams kā vājš radiosignāls, it kā viņš taisītos kļūt par klibo pīli politikā, nevis eirokomisāru. Skatītājiem gribējās, lai ekspremjeri, kuri apmēram vienādi pēc miesas būdas, saķertos kā divi buciņi, debatē uzdurtu viens otru uz dakšiņas, mērītos gailīšiem vai vismaz pagrūstītos, bet arī nekā. Iestudējums būtu izdevies, ja Valdis pārmestu Aigaram, kādu herņu viņš te stāsta, bet Aigars aizrādītu, ka skopais Valdis no Latvijas Eiropai uz kakla būtu līdzvērtīgs tam, ja Rumānija par eirokomisāru deleģētu grāfu Drakulu.
Bet neiebiedējamie ekspremjeri Dombura viesistabā turējās eņģēs. Viktorīnā prata atbildēt uz cietā rieksta jautājumiem, retrospekcijā atcerējās, ko gribēja atcerēties. Kalvītis izcēlās kā uzvedīgākais, toties Dombrovskis pieveica grūtu aritmētisku uzdevumu kā nieku – ja 10 gados Latvija no 44% vidējā Eiropas IKP pacēlusies uz 67%, tad vēl pēc 10 gadiem tie būs 90% no vidējā IKP.
Raidījums izstaroja gaismu un labestību. Ja Valdis vārīgās vietās ko nezināja, Aigars devās palīgā. Valdim šauri likās, ka korupcija palikusi – uzmanību! – vien tiesu sistēmā un maksātnespējas administrācijā, bet Aigars tvēra plašāk, ka uzpirkšana un kukuļņemšana ir demokrātijas sastāvdaļa. Tās ir tikai sajūtas par naudas varu politikā – pamācīja pieredzējušākais Kalvītis. Amerikā arī ņemot ķepā, naudasmaisi nosaka politiku. Viņš Latvijas atrašanos ES un NATO rindās ieslavēja ka Andra Šķēles un Aivara Lemberga nopelnu. Latvieši būtu turpinājuši vākt govju pļekas, ja abu dižvīru noteicošais vārds valsti virzītu prom no Rietumu civilizācijas. Ja cita muša būtu iekodusi, mēs dzīvotu, teiksim, Šķēles dzimtmuižā vai Lemberga protektorātā. Tā ka oligarhus nevajag demonizēt, bet iekļaut vēstures mācību grāmatās. Bija jūtams, ka arī abi klātesošie dzīrušies ieiet vēsturē uz palikšanu kā apgarotas personības, jo viņi darīja, ko darīdami, bet apdomāja galu, šuva, ko šūdami, bet aizmeta mezglu.
