“Ausma”: stāsts nav par Pavļiku vai Jančuku. Saruna ar kinorežisori Lailu Pakalniņu 7
Pagājušais gadsimts. Padomju Latvija. Kolhozs “Ausma”. Pionieris Jānis cēlu ideju vārdā nodod savu tēvu, “tautas ienaidnieku”, kurš neatbalsta jaunās dzīves principus. Un tēvs pavērš ieroci pret miesīgo dēlu… Šodien kinoteātros sāks rādīt vakar “Splendid Palace” pirmizrādi piedzīvojušo Lailas Pakalniņas vērienīgo starptautiska kopražojuma spēlfilmu “Ausma”. Kā teic pati režisore, viņas filmu stils būs pazīstams, taču šajā lentē notikumi risināšoties straujāk.
– Esat teikusi, ka ļoti vēlējāties uzņemt šo filmu. Kāpēc?
L. Pakalniņa: – Vēl studējot Maskavas kinoinstitūtā, izlasīju Aleksandra Ržeševska scenāriju Rīgā dzimušā leģendārā krievu režisora Sergeja Eizenšteina tā arī nekad neuzņemtajai filmai “Tērču pļava”. Scenārijs ārkārtīgi iepatikās. Tāds melnais humors kā nekur! Melni, briesmīgi, reizē arī smieklīgi. Tajā pašā laikā sapratu, ka tas nav domāts man – tas ir krievu stāsts un krieviem pašiem jātaisa filmas par savu valsti. Turklāt tolaik mācījos dokumentālā kino režisoros un domāju, ka dokumentālais kino ir labākais, kas var būt, ka nekad netaisīšu aktierkino. To sāku veidot sešus gadus pēc institūta beigšanas, kad uzņēmām “Kurpi”. Taču pavisam nesen, veidojot filmu “Picas”, ideja pēkšņi atgriezās, apmetot kūleni ar atklāsmi, ka man nav jātaisa filma Krievijā un par Krieviju. Tikpat labi stāsta darbība var notikt Latvijā, jo tas ir universāls, arī mēs esam gājuši cauri sociālismam, bet problēma attiecas arī uz visattīstītākajām valstīm. Tā ir vispārcilvēciska – kā cilvēks kļūst par nedomājošu skrūvīti, lielāka mehānisma sastāvdaļu? Viņš ne tikai nezina, uz kurieni virzās tā mašīna, bet nav arī vēlēšanās to uzzināt. Jo cilvēks kļuvis par tādu sajūsminātu skrūvīti.
– Varbūt vērts atgādināt, par ko ir stāsts scenārijā “Tērču pļava”?
– Visā Padomju Savienībā bija populārs sižets jeb, kā es saku, padomju laiku pasaka par Pavļiku Morozovu, pozitīvo puisīti, kurš patiesībā nostučīja savu tēvu, kurš bada laikā negribēja varai atdot pēdējo labības maisu. Ir dažādas variācijas par zēna bojāeju, versijas par to, kurš ģimenes loceklis viņu galu galā nogalināja, bet patiesība ir cita. Atmodas laikā šim Pavļika Morozova stāstam tika publicēti daudzi un dažādi atmaskojumi. Krievijā tajā reģionā tik tiešām bija gājis bojā kāds bērns. Bet viņu nenogalināja paša vecāki. Tomēr uztaisīja paraugprāvu, tiesāja nevainīgus cilvēkus, jo padomju propagandas mašīnai bija vajadzīgs šis stāsts par varonīgo pionieri. Ar šo sižetu ir iestudēta opera, sarakstītas neskaitāmas grāmatas un tā noskaņās būtu tapusi arī Eizenšteina filma “Tērču pļavas”. Man institūtā mācīja, ka Staļins esot pieprasījis noskatīties visu darba materiālu. Tautu tēvs astoņas reizes vērojis, kā pa dubļiem ripo mucas, līdz noteicis – pietiek… Kāpēc jānodarbojas ar kaut ko tik absurdu? Droši vien patiesība meklējama dziļāk, tā nebija saistīta ar dubļiem un astoņām ripojošām mucām. Gan jau tika saskatīts kaut kas politiski nepareizs un filma tika aizliegta.
– Dīvaini, kas toreiz varēja nepatikt, ja jaunietis iestājās par padomju varu un nodeva pat savu tēvu?
– Bet runa ir par to, kā filma uzņemta! Varbūt vadonis saskatīja kaut ko bīstamu rakursos, montāžā? Nedomāju gan, ka Eizenšteins būtu kaut mirkli gribējis vērsties pret padomju varu. Taču, ja Staļins iedomātos, ka, viņaprāt, filma ir galīgi nepareiza, kaitīga, tad vēlāk par slavenu kļuvušais režisors nebūtu pēc tās uzņēmis vēl vairākas citas filmas. Viņš būtu gājis bojā ar savu nepabeigto filmu “Tērču pļavas”.
