Austriešu režisors, kurš draudzējās ar Andri Slapiņu, filmē Bolderāju 0
Rīga 2014 programmā iekļauta divus gadus tapusī filma “Pāri ceļiem un upei”, kuru kinoteātrī “Splendid Palace” rādīs 4. un 5. oktobrī un kuras veidošanā divu gadu garumā apvienojās septiņi pazīstami Eiropas režisori un Latvijas antropologi. Starp režisoriem – austriešu dokumentālists Rainers Komers, kuram šī bija atgriešanās Latvijā pēc 20 gadu ilga pārtraukuma. Sarunā viņš kādā brīdī teiks – tagad šeit izskatās kā Itālijā, varbūt Florencē, un daudzie tūristi viņu pārsteiguši nesagatavotu.
– Jūsu pirmā Latvijai veltītā kinolente, “Latviešu vasara”, tika pabeigta 1992. gadā. Vai tas nozīmē, ka Latvijā bijāt gadu agrāk?
– Nē, pirmoreiz uz Latviju atbraucu 1887. gadā – atbraucu kā Eiropas Dokumentālistu institūta pārstāvis, Rīgā notika visas PSRS dokumentālistu saiets. Es biju tik naivs, ka sagatavoju plakātu – pats to maketēju un izdrukāju, un pārtulkoju krieviski. Jutos ļoti lepns. Devos pie rīkotājiem, un viņi bija vīlušies. Tādēļ man šķita svarīgi atbraukt šurp, lai saprastu jūsu valsti labāk.
Glasnostj, perestroika – tas viss tagad šķiet senvēsture, bet toreiz Juris Podnieks ar savu “Vai viegli būt jaunam?” bija absolūts hits. Toreiz nodibināju kontaktus Latvijā, gan ar Juri Podnieku, gan Ābramu Kleckinu, uzaicināju viņu gadu vēlāk uz vāciski runājošo valstu dokumentālistu forumu. Tolaik latviešu dokumentālisti rādīja savas filmas Ņujorkā, viņi bija uzaicināti uz Flaherty – senāko ASV kinodokumentālistu semināru, kur uz īsu brīdi sastapt Andri Slapiņu. Latvijā atgriezos 1989. gadā, un tad jau bija jūtamas pārmaiņas. Tad arī aizrāvos ar Latvijas poētisko dokumentālā kino skolu.
– Jā, tā ir viena no mūsu kinematogrāfa augstākajām virsotnēm.
– Gadu vēlāk atgriezos ar pavisam mazu kameru un sāku filmēt. Toreiz Kleckins man teica: “Jūs tur, Rietumos, vairāk taisāt reportāžas. Mēs taisām filmas lielajam ekrānam. Tā ir liela atšķirība.” Vēl pēc pāris gadiem es centos sekot saviem Rīgas kolēģiem šajā poētiskajā stilā, bet pa īstam sapratu tā lielo iespaidu uz sevi tikai tad, kad uzrakstīju scenāriju savai šīgada filmai, kas veltīta Daugavas deltai.
Filmā “Latviešu vasara” viens no visiespaidīgākajiem mirkļiem bija, kad mēs aizbraucām uz Kurzemi, uz ezeru, kur Juris pazuda nirstot (kinorežisors Juris Podnieks noslīka Zvirgzdu ezerā 1992. gada 23. jūnijā, un viņa nāves apstākļi tā ari palikuši neskaidri – L.K.). Juris bija manas filmas galvenais varonis, jo tieši viņš vislabāk varēja pastāstīt par Andra Slapiņa dzīvi un darbu. Toreiz atbraucu uz Latviju tieši pirms Jāņiem, piezvanīju viņam uz studiju, jautāju, vai varam sastapties. Nē, šobrīd viņš braucot uz Kurzemi, veikt izpēti par 2. Pasaules kara laiku. Jautāju, vai varu braukt viņam līdzi, jo tas ļoti saderējās ar manas filmas tēmu, arī Andris bija pētījis karu. Nē, viņš teica, ka nevar ņemt mani līdzi. Tie bija pēdēji viņa vārdi, ko dzirdēju – kad lūdzu, lai paziņo man, ja pārdomās, viņš teica: “Nē, nekad nepārdomāšu!”
Pēc Jāņiem aizbraucām pie Jura, un visi bija ļoti satraukti, jo viņš neparādījās. Vēl desmit – 12 dienas vēlāk nolēmu, ka tomēr jābrauc uz to ezeru, kurp devās Juris. Kad uz turieni aizbraucām, ezera krastā sastapām policistus, un viens no viņiem teica veselu runu Jura piemiņai, gluži vai asarām acīs. Viņš teica: “Juris ar savu filmu “vai viegli būt jaunam?” lika mums gluži citām acīm paskatīties uz pasauli.” Nevaru iedomāties nevienu citu valsi, kur policists raudātu par pazudušu kinorežisoru. Pārdesmit minūtes vēlāk Juri atrada.
– Jūs zaudējāt divus draugus gada laikā? Tad saprotu, ka nevēlējāties atgriezties.
– Jā, tas bija ļoti traumējoši. Taču dzīve turpinājās, es pārcēlos uz Vāciju, kur Berlināles laikā Igaunijas vēstniecībā satiku “Mistrus media” producenti Inesi Boku-Grūbi. Aizsūtīju savu pieteikumu, un mani uzaicināja piedalīties Rīga 2014 projektā. Jāsaka: projekts izcili labi sagatavots, arī asistenti un visa tehniskā puse.
Runājot par manu filmas daļu, jāsaka – savā ziņā esmu kā mazs zēns, man ļoti patīk viss, ka saistīts ar upēm un ostām, un tādēļ nosaucu savu darbu “Daugavas delta” – gluži kā Misisipi delta, tikai mazliet mazāka (smejas). Nolēmu, ka darbībai jānotiek maijā. Atcerējos, ka 1. maijā padomju laikā bija svētki, bet, tā kā tie beigušies un par 4. maiju man tikai pateica, ka tā ir brīvdiena, koncentrējos uz 9. maiju. Sagadīšanās pēc Daugavgrīvas bārā satiku cilvēku, kurš pastāstīja par savu tēvu un vectēvu, kurus nogalināja nacisti.Viņam tā ir Uzvaras diena, manai valstij – mēs par visu 2. Pasaules kara laiku sakām, tas ir “pazaudētais laiks”. Savukārt kāds vecs latviešu vīrs, kuru satiku 4. maijā, atceras, kā braucis ar traleri Norvēģu jūrā.
Nākošajā ainā rādu studentus no Latvijas Jūras akadēmijas, viņi trenējās izdzīvošanas prasmēs. Tā nu manā filmā ir divu vecu vīru atmiņas un pēc tam – jaunā paaudze, kas raugās nākotnē, balanss starp veco un jauno.
Un vēl – no filmas producentiem bija lūgums, ja tas iespējams, ielikt filmā atsauksmi uz filmu “Baltie zvani”, kuras operators ir Uldis Brauns un ar kuru lielā mērā aizsākās Rīgas poētiskā kino skola. Sagadīšanās pēc Bolderājā sastapām vecāku dāmu, un pie kādas mājas atradās balts zvans. Lūdzu, vai viņa nevar mazliet sakārtot ziedus pie šī zvana, un tas arī kļuva par ļoti poētisku brīdi.
