Mobilā versija
-1.7°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Pirmdiena, 11. decembris, 2017
23. marts, 2017
Drukāt

Austrumi ienāk Latvijā. Saruna ar dramaturgu Alekseju Ščerbaku

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Baltā vārna melnā krāsā” – tāds ir nupat apstiprinātais nosaukums lugai, kas ieguva pirmo vietu Dailes teātra izsludinātajā lugu konkursā par tēmu “Austrumi ienāk Latvijā. Patvērums un (ne)satikšanās” un tiks iestudēta nākamajā sezonā. Konkursa tēmas izvēles pamatojums bija mudināt diskusiju par attiecībām, konfliktu un iespējamo sintēzi starp savējo – svešo, mājām – emigrāciju, apliecinājumu – noliegumu. Uzvarējušās lugas autors ir krievu dramaturgs Aleksejs Ščerbaks (1969), kurš sarakstījis apmēram 20 lugas. Zināmākās no Latvijas teātros iestudētajām ir “Starpstacija”, “Tango ar Stroku”, “Piemiņas diena”, kas bija pirmais repertuārteātrī Lielbritānijā iestudētais Latvijas dramaturga darbs.

– Esat piedalījies vairākos starptautiskos lugu konkursos, taču pirmoreiz – Latvijā izsludinātos. Kas pamudināja piedalīties Dailes teātra lugu konkursā?

Aleksejs Ščerbaks: – Konkursa tēma un tas, ka konkursu izsludināja Dailes teātris. Mīlu šo teātri, man patīk tajā būt. Te strādā ļoti daudz man simpātisku mākslinieku, sākot ar Dž. Dž. Džilindžeru (Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs. – V. K.), ar kuru esam pazīstami vai tūkstoš gadu, un beidzot ar jaunākajiem aktieriem, kuri Mihaila Gruzdova režijā kā savu diplomdarbu Dailes teātra Kamerzālē pirms kāda laika iestudēja manu lugu “Pulkvedis Pilāts”. Daile man šķiet teātris ne elitārai, ne izredzētai, ne īpaši skatuves mākslā skolotai publikai, arī ne pārāk konservatīvai, bet skatītājiem kopumā – demokrātiskai, visplašākajai auditorijai. Man šis teātris ir simpātisks ar iekšēju brīvību.

– Vai jums ir no svara režisors, kas iestudē jūsu lugas?

– Neesmu iebiedēts, ka kāda luga būtu sabojāta. Varbūt esmu pat lutināts. Dailē man patīk Mihaila Gruzdova iestudējumi. Silti, cilvēciski kā, piemēram, “Granātu aproce” vai “Pēdējais pionieris”, ko Gruzdovs bija iestudējis “Dirty Deal Teatro”. Galvenais, lai nav garlaicīgi. Nesen Maskavā burtiski iemigu zālē ar vien trīsdesmit skatītāju vietām. Spēlēja Čehovu… Taču vaina nebija Čehovā, bet režisorā. Esmu sevi pieķēris – ja izrāde garlaicīga, mēdzu ielūkoties pulkstenī. Viena no pēdējā laikā mani visvairāk aizkustinājušām izrādēm Dailē ir “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Nemanīju ritam laiku. Par ielūkošanos pulkstenī pat nerunājot…

– Par kuriem saviem darbiem jums nācies dzirdēt pašu visvairāk iepriecinošās atsauksmes?

– Tas saistās ar to pašu pirms vairākiem gadiem Londonas karaliskajā galma teātrī iestudēto “Piemiņas dienu”, kura kā viena no piecām lugām tika nominēta galvenajai britu prēmijai. Taču man jau iepriekš teica – prēmiju nedabūsi, tāpēc ka… Vienam no ievērojamākajiem angļu kritiķiem luga kopumā bija patikusi, taču viņš nepiekrita manai kā autora pozīcijai, uzskatīdams – latviešiem nedrīkst piedot ebreju bojāeju vācu okupācijas laikā… Kaut gan lugas stāsts jau būtībā bija par ko citu, ne jau par latviešiem, bet cilvēkiem, kas piedalījās noziegumā – holokaustā.

– Arī jūsu lugai, kas nupat uzvarēja Dailes teātra konkursā, ir ļoti smalka, trausla toņkārta – par svešā, “Austrumu” ienākšanu… Kā jums šķiet, vai Dailes teātra izsludinātā tēma, kas pavisam noteikti ir aktuāla sabiedriski politiskā līmenī, tikpat aktuāla arī cilvēku personiskā dzīvē?

– Vēl ne. Taču no “vispār politiskā” līdz personiskajam ir pavisam nedaudz, viens solis. Bēgļi no Austrumiem, draudi no Krievijas… To visu uztveram ar smadzenēm, prātu un attieksmi veidojam katrs atkarībā no savas pieredzes un intelekta. Taču es šai attieksmei ne pārāk ticu, jo tā var būt kā propagandas uzspiesta, tā citu apstākļu diktēta. Bet, kad šīs problēmas skars personiski, ieslēgsies pagaidām snaudošie, varbūt pat cilvēka paša neiepazītie smadzeņu receptori, arī sirds, dvēsele. Mediji to vien raida – draudi, hibrīdkarš, īstais karš… Bet kā reaģēsi, ja kaut kas no tā visa, nedod Dievs, ienāktu tavās mājās? Variantu ir daudz – mukt prom, palikt šeit, iet cīnīties, tad – kurā pusē? Kāda pavisam maza, niecīga detaļa var izmainīt visu sevī sen uzbūvēto priekšstatu par tevis paša attieksmi, rīcību un nostāju kritiskā situācijā, kas patiesībā parāda, kas ir kas. Un ja nu tava meita atved mājās bēgli – arābu, sīrieti?

– Es nebūtu sajūsmā…

– Jā, tā ļoti daudzi domā šobrīd. Bet viss būtu atkarīgs no tā, kā šis svešinieks ienāks, ko sacīs, kā uzvedīsies, kā jutīsies tava meita. Man, paldies Dievam, ir dēli, un man ir vienalga, kāda ādas krāsa būs viņu izvēlētajām sievietēm. Un luga ir par to – par īsto tuvināšanos, nevis pastarpināto – caur televīziju, avīzi, internetu, sociālajiem tīkliem…

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+