Egils Līcītis: Reakciju par notikumiem Ukrainā pauda attālināti 3
Kolīdz šveicieši nobalsoja referendumā par migrantu plūsmas ierobežošanu un pret to, ka valsti pataisa par iebraucamo sētu, viņi vakarā nebija devušies pie miera Alpu namiņos, kad satrauktie Eiropas līderi jau cēlās kājās, vīstīja kulaciņus – pulksteņmeistariem demokrātiskā izvēle smagi atkodīšoties. Sekošot sankcijas.
Tāpēc nav taisnība tiem, kas apgalvo, ka 90 Maidana dienās ES gājusi četrrāpu. Nepiekritīsim Vairas Vīķes-Freibergas izteikumiem, ka starptautiskā reakcija uz notikumiem Ukrainā bija gļēva. Daži pīkstieni no Briseles bija tik spiedzīgi, ka pat “Berkutiem” uzmetās zosāda. Ja ES vilcinājās, tad tāpēc, ka 28 valstu ārpolitiskie viedokļi ir bezgala saskaņojami. Revolūcija Kijevā nelīdzinājās rožu, neļķu, margrietiņu smaržīgām varas pārņemšanām. Maidanā tūkstošiem ukraiņu nokvēpa dūmos, ugunī. Nespēra ne soli prom pat tad, kad laukumu lēja asinīs. Tā bija degošu riepu revolūcija, kur sodrējos un cīņas troksnī civilizētiem eiropiešiem nebija viegli uz ātru roku orientēties – vai specvienība drosmīgi aizstāvas, sargājot likumīgi vēlētā prezidenta varu, ko grib gāzt niknā agresijā? Kas tie par satuntulētiem ļaudīm, kas iztur salu, liesmas, šāvienu krusu, nesot lielākos upurus, lai jākrīt par tēvzemi, pilsoņu brīvībām un valsts neatkarību!
Arī Latvijas vadītāji bez kavēšanās atbalstīja protestējošo tautu “Austrumu partnerības” ietvaros. Kā pieņemts teikt Ārlietu ministrijā – reakciju pauda attālināti. Viens sašutumā ārdījās vannasistabā, žvadzinādams zobu birstīti. Otrs dramatiskā tembrā zem deķa čukstēja līdzjušanu, pieprasīja risinājumu pakāpeniski, sarunās pie gorilkas. Trešais nāktu klajā ar stipruma vārdiem, bet nevarēja noformēt bruņoto dokumentu. Kā izteiksi bravo ukraiņu tautai! Pēc protokola vajag adresātu – kam? Tam bokserim vai labējiem centristiem, bet valstsvīri nevar sarakstīties ar vāji organizētu nacionālistu pūli uz plača!
Tikām Kremļa TV pacietīgi darīja savu. 1987. gadā un vēlāk barikādēs Ostankinas propagandas taure pūta, ka pie Brīvības pieminekļa pulcējas ASV radiobalsu musināti, fašistisko līdzskrējēju un buržuāzisko nacionālistu pēcteči. Izšķirošajos brīžos arī latviešu tauta rīkojās nelikumīgi un ekstrēmi, laužot PSRS konstitūciju, viltojot vēstures faktus, uzglūnot miermīlīgiem omoniešiem un armijniekiem.
Krievijas Centrālās televīzijas ziņās, steidzīgos diskusiju sarīkojumos, nenorimdamies drillēja veco demagoģijas un liekulības plati. Iestudējumos maidaniešus izmēdīja atkal kā fašistu pakalpiņu pēctečus, bet, kad saprata, ka miljoniem ukraiņu nacistu izklausās par daudz, pārgāja uz tolerantiem apzīmējumiem: notikumus organizē banderovieši, nacionālisti, provokatori, kurus apmaksā ar dolāriem. Varonīgā milicija, tautas atriebēji tituškas kadros parādījās, itin kā ap Maidanu lidinājušies eņģelīši. Ukraiņus zāģējušais tonis mainījās no ņirdzīgā uz iebiedējošo, pārgāja krampjos un šņukstos – kas notiks ar Ukrainu. Pat sagrabējušo siekalaino ākstu Volfoviču mobilizēja studijā! No Maskavas ekrāniem izverd saspīlējuma uzkurināšana, un nav jābola acis, kad jaunā Kijevas vara grib pārtraukt dubļu mešanu un indes šļākšanu. Krievijas premjers piecas minūtes pirms divpadsmitās stundas aicināja Janukoviču nebūt par kājslauķi opozicionāriem, bet, “likumīgajai varai” krītot, pavērusies tik neglīta aina, ka nāksies atgriezties pie līdzsvarotības un mēra sajūtas. Tautas uzvara Maidanā citiem korupcijā iestigušiem, izkurtējušiem režīmiem liks stabilizēt sapuvušo stabu, uz kura balstās varas vertikāle, mazāk mēģināt destabilizēt stāvokli Ukrainā, kura pacelsies no pelniem. Būs mācība vīzdeguņiem Latvijā, kas, ar kaunpilnu aklību sisti, no atstatuma izgudrēm komentēja drosmīgo daudzcietušās tautas pretošanos apspiedējiem. Slava Ukrainai!
