Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
26. oktobris, 2012
Drukāt

Auziņš: Vajag vienu zinātnes universitāti

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Ar Latvijas Universitātes rektoru Mārci Auziņu sarunājas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ilze Kuzmina.

 

V. Krustiņš: – Tagad daudz diskutē par augstskolu lietām, par reformām, kas esot nepieciešamas, bet tāpēc vien jau mēs nebūtu traucējuši rektoru. Satrauc kas cits: aizvien plašāk un biežāk Latvijā notiek izstādes par izglītības iespējām ārzemēs. Kādā televīzijas sižetā jaunas dāmas, kuras vēl mācās 10. vai 11. klasē, autoritatīvi paziņo, ka te studēt nav vērts, slikta sistēma, jābrauc tik uz ārzemēm. Tātad par augstākās izglītības kvalitāti nu jau spriež tie, kuri vēl skolu nav pabeiguši. Vai tas nav satraucoši?

– Tas pavisam noteikti ir satraucoši. Bieži nākas dzirdēt, ka vidusskolas pēdējās klasēs ir ļoti liels to skolēnu procents, kas deklarē, ka vēlas braukt prom no Latvijas. Reāli aizbrauc, protams, mazāk, bet tā attieksme un sajūta, ka ārpus Latvijas ir labāk, noteiktā sabiedrības daļā ir.

Taču mani pozitīvi pārsteidza pirms dažām dienām publicētā SKDS aptauja par to, kam sabiedrība uzticas. Izrādījās, ka sabiedrība visvairāk uzticas izglītības iestādēm, tostarp augstskolai. Mums uzticas pat vairāk nekā baznīcai un radio.

Turpinot par studijām ārzemēs, es teikšu to, ko man droši vien kā rektoram nevajadzētu stāstīt. Ja es tagad būtu vidusskolas pēdējā klasē un man būtu iespēja studēt Kembridžā, Stenfordā, Prinstonā, darītu absolūti visu, lai tur nonāktu, jo manas ambīcijas ir lielas un sevi augstu vērtēju. Esmu strādājis vienā no ASV topa augstskolām Berklijā – tāds intelektuālais piesātinājums un kvalitāte kā tur nav nekur citur pasaulē.

– Tas ir stāsts par profesoriem, kādu citur nav!?

– Jā, bet tas ir stāsts arī par studējošajiem, par viņu ieinteresētību studēt, par viņu motivāciju, kas ir pat svarīgāka nekā viņu iepriekšējā sagatavotība.

Berklija atrodas Sanfrancisko līča vienā pusē, bet pāri līcim ir otra topa augstskola – Stenforda. Abu šo universitāšu gada budžets kopā ir gandrīz tikpat liels kā viss Latvijas valsts budžets, kaut tās nav milzīgi lielas augstskolas – Berklija ir nedaudz lielāka par LU, bet Stenforda – nedaudz mazāka. Tāda finansējuma un tādu iespēju attīstīties Latvijas augstskolām nekad nebūs.

Tradicionāli Baltijā augstākā izglītība vienmēr bijusi laba. Piemēram, te nav iespējams nopirkt diplomu klasiskā nopirkšanas nozīmē, kaut gan, protams, šur tur pret studentiem ir mazākas prasības, nekā vajadzētu būt. Ir valstis, kur joprojām tā ir reāla problēma, ka var atnākt ar naudas žūksni un pretī saņemt diplomu.

Nesaukšu konkrētas valstis, tas nebūtu korekti, taču pie manis ir nākuši vēstnieki, sakot, ka gribētu, lai viņu tautieši varētu Latvijā studēt, piemēram, medicīnu, jo pašu augstskolās ārsta diplomus var nopirkt. To visi zina un tāpēc baidās iet pie ārstiem, kuri studējuši vietējās augstskolās.

Latvijā ir iespējama augstskola, kas nonāktu vismaz pasaules labāko augstskolu piecdesmitniekā. Un tas arī būtu sasniegums, jo pasaulē ir 15 līdz 20 000 augstskolu.

I. Kuzmina: – Izglītības ministrs R. Ķīlis gan pagaidām izvirzījis tikai mērķi, ka vismaz vienai Latvijas augstskolai jānonāk pirmajā simtniekā.

– Tas ir absolūti reāls mērķis, bet tikpat reāls ir arī pirmais piecdesmitnieks.

Tāpēc es vidusskolu absolventiem varu teikt to, ka Latvijā iespējams studēt arī pietiekami augstā līmenī, kaut arī augstākās izglītības sistēmā ir pietiekami daudz problēmu. Studēt Kembridžā vai Berklijā, protams, ir ļoti labi, taču tas nav visiem nepieciešams. Tas būtu vajadzīgs vien tiem, kuri droši zina, ka vēlas akadēmiķu, zinātnieku karjeru. Akadēmiskā karjera topa līmeni liek gan arī daudz no kā atteikties, jo darbam jāvelta viss laiks.

Man ir pretenzijas pret bieži uzdoto jautājumu: vai Latvijas augstākā izglītība ir laba vai slikta? Latvijā ir ap 60 augstākās izglītības iestāžu, kas ir ļoti dažādas.

Tāpēc nevar pateikt, ka mūsu Latvijas augstākā izglītība kopumā būtu laba vai slikta. Pat vienas augstskolas vienā fakultātē dažādās studiju programmās var būt atšķirīga līmeņa augstākā izglītība. Tur, kur mums ir labas studiju programmas, kvalitāte ir augsta.

Latvijas augstākā izglītība jāpadara efektīvāka. Mums ir viens no lielākajiem, ja ne pats lielākais, augstskolu skaits uz iedzīvotāju skaitu Baltijas valstīs un ziemeļvalstīs. Latvija ir vienīgā valsts šajā reģionā, kur pēdējos desmit gados augstskolu skaits nav optimizēts. Tikko Tallinā notika liela starptautiska konference, kuras nosaukums bija ļoti provokatīvs: “Augstskolu apvienošana: ieguvumi un zaudējumi”. Neviens no lektoriem neteica, ka viņu valstī būtu novēroti kādi sevišķi zaudējumi augstskolu apvienošanas dēļ. Piemēram, Somijā pēdējos gados augstskolu skaits tiek būtiski samazināts.

Taču būtiskākā problēma efektīvai resursu izmantošanai pat nav augstskolu skaits. Jau ierobežotos līdzekļus sadalām tā, ka tie netiek efektīvi izmantoti. Mēs varam pat nesamazināt augstskolu skaitu, bet tās klasificēt un finansējumu dalīt, ņemot vērā, kāda tipa augstskolas tās ir. Mums ir universitātes, akadēmijas, augstskolas, bet tās faktiski ir tikai birkas, jo prasības un mērķi visām noteikti vienādi. Visas saņem proporcionāli līdzvērtīgu finansējumu, piemēram, zinātnei. Nav tā, ka no viena tipa augstskolas valsts sagaidītu vairāk profesionālās studiju programmas, no citas – vairāk akadēmisma. Piemēram, doktoranti uzņemti vismaz 15 augstskolās, kaut gan Latvijā ir tikai sešas universitātes un ne visās vismaz 15 augstskolās ir potenciāls kvalitatīvi realizēt doktora studijas. Līdzīga situācija ir pētniecībā. Pasaulē ir pieņemta prakse pētniecību attīstīt universitātēs, toties Latvijā to finansē visās augstskolās. Bieži vien nevis pēc kvalitatīviem rādītājiem, bet gan, piemēram, pēc reģionālās atbilstības, aiz kā patiesībā tiek maskēts tas, ka kaut kāda finansējuma daļa jāsaņem visām pašvaldībām un pilsētām, kur dominē kādi politiskie spēki.

Reģionālajās augstskolās pamatā jābūt tikai bakalaura studiju programmām, lai zemāko augstākās izglītības pakāpi jaunieši varētu iegūt relatīvi tuvu mājām. Augstāka līmeņa studijas reģionālās augstskolas varētu piedāvāt tikai reģionam svarīgās vai specifiskās nozarēs.

Tad arī nebūtu tik svarīgi, lai reģionālās augstskolās tāpat kā universitātēs par mācībspēkiem strādātu augsta līmeņa zinātnieki un profesori, kādu Latvijā patiesībā trūkst un kādus ātri sagatavot nav iespējams.

Vēl būtu vajadzīgas nozaru augstskolas, kas gatavotu profesionāļus noteiktās jomās, piemēram, inženierzinātnēs vai medicīnā. Tam, kurš guļ uz operāciju galda, ir svarīgi, cik prasmīgi ārsts māk apieties ar skalpeli, nevis cik zinātniskus rakstus viņš uzrakstījis. Tomēr doktora programmas attiecīgajā jomā šajās augstskolās būtu. Augstskolu piramīdas augšgalā jābūt tikai vienai zinātnes universitātei, jo Latvija nemaz vairāk nevar atļauties. Šajā zinātnes universitātē būtu sinerģija starp dažādām zinātnes nozarēm, jo, lai attīstītos, piemēram, medicīna, mediķim jāsadarbojas ar ķīmiķi, kurš rada jaunas zāles, un inženieri, kurš rada jaunas medicīnas iekārtas.

Zinātnes universitātei ir vēl viena būtiska funkcija – tajā attīstās arī humanitārās zinātnes. Ja nezināsim savu vēsturi, nepētīsim savu valodu, nestiprināsim savu kultūru, sabiedrībai trūks būtiska komponenta, pietrūks arī nacionālā lepnuma.

Zinātnes universitātes mācībspēkiem gan būtu jābūt atzītiem zinātniekiem.

Izveidojot šādu piramīdu, esošie augstākās izglītības resursi tiktu izmantoti daudz efektīvāk. Būtu naivi cerēt, ka tuvākajā nākotnē augstākajai izglītībai būs vairāk naudas nekā ir pašreiz.

– Jūsu kolēģi rektori saka: bez lielāka finansējuma reformas nav iespējamas.

– Ja teic, ka sistēma ir pietiekami efektīva un vienīgais, kā pietrūkst, ir nauda, tad tā nav taisnība.

Protams, katrs no mums gribētu vairāk naudas un, ja gribam sakārtot augstākās izglītības sistēmu, nepieciešamas arī investīcijas. Arī no politiķu puses nav korekti izteikumi – sakārtojiet sistēmu, tad dosim vairāk naudas.

Tas man atgādina anekdoti no manas bērnības, kur trakonamā solīja: ja iemācīsieties peldēt, ielaidīsim baseinā ūdeni. Ir vajadzīgas investīcijas, lai struktūru būtu iespējams sakārtot, taču nauda jādod tikai tām augstskolām, kas ir dinamiskas un gatavas attīstīties.

Mums nav katastrofāla situācija augstākajā izglītībā, taču tā var kļūt ievērojami labāka nekā pašreiz, turklāt ar to pašu finansējuma apjomu.

V. Krustiņš: – Jūsu viedoklis par nepieciešamajām reformām ir skaidrs. Taču tā ir viena puse. Otra puse ir tie, kuri augstskolās jāmāca un kuriem jāmācās. Baltijas starptautiskās akadēmijas vadītājs Bukas kungs teicis – agrāk iestājās tikai paši labākie un apmācībai gatavie jaunie cilvēki, bet tagad reflektantus var dalīt trīs grupās. Viena trešdaļa var un grib mācīties. Vēl trešdaļa ir kā purvs – it kā var mācīties, ja grib, bet ne vienmēr ir šāda vēlēšanās. Trešie nemaz nevar mācīties, taču augstskolās viņus iestumj vecāki kaut vai tāpēc, ka Latvijā augstākā izglītība ir lēta pat salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm. Ko jūs sakāt par šo triju grupu sistēmu?

– Es nezinu, vai tās ir tieši trīs grupas. Vienmēr var dalīt sīkāk un plašāk, taču vismaz divas studentu grupas noteikti eksistē. Tolaik, kad es pabeidzu vidusskolu, no beidzējiem tikai pārdesmit procenti iestājās augstskolā. Arī Rietumu pasaulē tolaik proporcija bija apmēram tāda pati. 2008. gadā, kad ekonomiskā situācija vēl bija laba, augstskolās Latvijā iestājās 76 procenti vidusskolas beidzēju. Pērn šis skaits bija nokritis līdz, manuprāt, 56 procentiem. Jautājums gan ir, vai pārējie tiešām neiestājās augstskolās vai arī aizbrauca studēt uz ārzemēm. Skaidrs, ka ievērojama daļa tomēr aizbrauca.

Tā kā tagad augstskolās iestājas daudz lielāks procents vidusskolu absolventu, protams, arī visu studentu motivācija vairs nav tāda pati kā pirms 20 gadiem.

Arī šodien ir motivēti studenti, kuri vēlas iegūt labu izglītību un kuriem ir augstas prasības pret augstāko izglītību. Taču daļa jauniešu augstskolās nonāk ne jau tikai vecāku spiesti, bet arī tāpēc, ka tāda ir sabiedrības un ekonomikas prasība, ka kvalifikācijai jābūt pietiekami augstai.

Šie jaunieši nevēlas nodoties zinātnei, tomēr vēlas iegūt gana labu izglītību, lai pēc tam iegūtu labu un interesantu darbu, jo skaidrs, ka izglītotajiem pieejami interesantāki un radošāki darbi. Ja notiks augstskolu diversifikācija, par ko iepriekš runāju, tad arī jauniešiem būs vieglāk izvēlēties, kur studēt. Uz zinātni un akadēmisku izglītību orientētie dosies uz zinātnes universitāti, citi – uz reģionālajām un nozaru augstskolām. Tad arī profesori varēs labāk apmierināt studentu prasības. Tagad vienā auditorijā sēž gan tie, kuri grib sasniegt zinātnes kalngalus, gan tie, kuri vienkārši grib labu darbu, gan arī tie, kuri atnākuši studēt tāpēc, ka visi nāca. Profesoram nav iespējams strādāt tā, lai visi būtu apmierināti. Turklāt katrai grupai profesoram būtu jālieto savas metodes.

Pārējās augstskolas nevajadzētu uzskatīt par kaut ko sliktāku kā zinātnes universitāti, tās vienkārši būs citādas.

– Jauniešiem esot lielas pretenzijas pret augstāko izglītību – uzskata, ka tās iegūšana vien garantē labu darbu un labu algu, bet ne vienmēr šīs cerības piepildās.

– Jā, augstākā izglītība kļuvusi par tirgus preci. Jaunais cilvēks domā, ja viņš maksā, tad jāsaņem arī atbilstošs pakalpojums. Taču situācija, kad maksā par studijām, ir atšķirīga no situācijas, kad aiziet uz veikalu, lai nopirktu kurpes. Kad pērku kurpes, man tās iedod un es eju mājās, bet augstākās izglītības gadījumā ir jāsamaksā un kurpes vēl pašam jāuzšuj. Iestājoties augstskolā, jaunais cilvēks visbiežāk saprot, ka nepietiek samaksāt, pašam arī kaut kas jādara, taču reālā dzīve – ģimene un darbs – kavē mācīties un gribas izšļūkt vieglāk. Augstskolas uzdevums ir šo izšļūkšanu nepieļaut. Ja ir uzstādītas kvalitātes prasības, tās arī jāpilda.

Kādi tad ir instrumenti valstij un Robertam Ķīlim, lai vērstos pret augstskolām, kas šīs kvalitātes prasības neizpilda? Ministrs nevar tā vienkārši slēgt augstskolas, jo to autonomija ir svēta.

Ministrs sapratis, ka ir tikai divi instrumenti sistēmas sakārtošanai. Viens ir valsts nauda, kas jādod tikai tām augstskolām, kas sakārtojušas sistēmu un notur kvalitātes latiņu. Otrs ir precīzas kvalitātes prasības, kas strikti jādefinē un kas būs jāievēro arī privātajām augstskolām, ja tās gribēs, lai tām būtu tiesības izsniegt valstī atzītus diplomus.

Tikai tad var cerēt, ka sistēma kļūs efektīvāka.

Latvijā kā mazā valstī augstākajā izglītībā ir daudz personīgo attiecību, interešu, interešu konfliktu. Tāpēc es piekrītu Ķīļa kunga idejai, ka vismaz šobrīd studiju virzieni jāakreditē ekspertiem no ārvalstīm. Pretējā gadījumā no interesēm un interešu konfliktiem vaļā netiksim.

– Vecākiem tātad būtu jāsaprot, ka augstākā izglītība būs garants nodrošinātai turpmākai dzīvei viņu bērniem. Jāpadomā, vai bērnam maz ir spējas studēt. Varbūt jāmudina mācīties kur citur.

– Sabiedrība tomēr virzās uz to, ka tādu vai citādu augstāko izglītību drīzumā iegūs lielākā daļa jauniešu. Mūsu dzīve, ražošana un ekonomika ir tomēr zināšanu ekonomika, kaut arī pagaidām tas izklausās kā lozungs. Taču augstākā izglītība var būt arī vairāk profesionāla un svarīgi, lai jaunais cilvēks saprastu, ko tieši no šīs augstākās izglītības viņš sagaida.

Pirms izvēlēties augstskolu, jāspēj arī novērtēt tās sniegto kvalitāti. Domāju, ka jūsu avīzes publicētie augstskolu reitingi arī palīdz orientēties augstākās izglītības iestāžu klāstā.

I. Kuzmina: – Jūs zināt, ka šos reitingus daudzas augstskolas kritizē.

– Augstskolu reitingi tiek kritizēti visā pasaulē, taču tiem nevajag pieiet naivi un skatīties tikai uz augstskolu vietu reitingā. Jāraugās uz indikatoriem. Piemēram, ja students grib individuālu pieeju, jāraugās, kurā augstskolā ir mazāk studentu uz vienu pasniedzēju. Ja grib kļūt par zinātnieku, jāskatās, kurā augstskolā ir lielāka zinātnes kapacitāte.

Augstskolām nepatika arī, ka tika publicēti studiju programmu starptautiskās izvērtēšanas rezultāti. Varu teikt, ka tieši LU bija tā nekaunība prasīt, lai Augstākās izglītības padome šos rezultātus publisko, jo jaunajiem cilvēkiem pirms izvēles, ko un kur studēt, bija tiesības ar tiem iepazīties.

Protams, arī šis izvērtējums nebija ideāls. Piemēram, pedagoģiskās izglītības programmās ārzemnieki bija atteikušies savu vērtējumu izteikt punktos, tad nu kādi vietējie eksperti paši šos punktus salika. Dažādi studiju virzieni netika izvērtēti pēc vienas metodikas.

V. Krustiņš: – Vai varam teikt, ka atbalstāt ministra Ķīļa līniju?

– Esmu uzmanīgs optimists. Man gribētos ieraudzīt Ķīļa kunga līnijas galamērķi – kāda ir tā ideālā sistēma, uz ko viņš virzās. Šobrīd redzu ļoti pozitīvu vēlmi sistēmu sakārtot, kaut tas jau drusku nokavēts. Iepriekšējie ministri arī mēģināja šo to labu darīt, taču liela ambicioza mērķa būtiski uzlabot sistēmu viņiem atšķirībā no Ķīļa kunga nebija. Tagadējam ministram ir politiska uzdrīkstēšanās sakārtot sistēmu, un tajā ziņā es viņu atbalstu ar visiem spēkiem, kas man ir.

Par konkrētām detaļām gan mēs varam diskutēt, piemēram, par augstskolu finansēšanas modeli. Taču pats Ķīļa kungs ir teicis, ka pilnu ainu reformu rezultātam viņš vēl neredz, redz atsevišķas detaļas kā puzles gabaliņus.

Absolūti nepiekrītu kolēģiem, kuri stāsta, ka ministrs neielaižas sarunās, ka ar viņu grūti komunicēt. Man nekad nav bijis problēmu iegūt laiku sarunai ar Ķīļa kungu.

– Visi pēdējie ministri, izņemot Rolandu Broku, bija augstskolu profesori. Tātad viss bijis pašu cilvēku rokās.

– Iepriekšējiem profesoriem bijis mazāk vēlmes kaut ko darīt, kamēr Ķīļa kungam tās vēlmes pat ir vairāk, nekā sabiedrība gatava pieņemt.

Iepriekšējie ministri vairāk gaidīja, ka augstskolas pašas pateiks, kāds reformu ceļš ejams. Taču, iedomājieties, ja tad, kad likvidēja daļu valsts aģentūru, premjers tām būtu teicis: izlemiet pašas, kuras aģentūras jālikvidē. Nekas taču nebūtu noticis. Tāpat ir ar augstskolām. Jābūt ārējam politiskam spiedienam.

Nozares iekšienē ir intereses, taču ir arī racionāli, gaiši domājoši cilvēki, kurus var pārliecināt un ar kuriem var diskutēt. Toties tos, kuru intereses ir tādas, ka viņus pārliecināt nevarēs, būs jāpiespiež mainīties. Bet tos, ko var dabūt savā pusē, ministram ir jādabū savā pusē.

I. Kuzmina: – Ministram jāskalda un jāvalda.

V. Krustiņš: – Izskatās, ka Valsts prezidents gan jau ir pārliecināts par reformu nepieciešamību.

– Ja drīkstu komentēt Valsts prezidenta izteikumus, tad mana simtprocentīga pārliecība ir, ka prezidents ļoti konkrēti un tieši atbalsta reformu procesu augstākajā izglītībā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+