Avīze kā domubiedre 0
Nelda Kraukle jau piekto gadu dzīvo sociālās aprūpes centrā “Zemgale” Ozolniekos. Lai gan ir otrās grupas invalīde, kura var pārvietoties tikai ratiņkrēslā, N. Krauklei ir daži ļoti labi klasesbiedri, kas viņu neaizmirst,
labas grāmatas un žurnāli, ko viņa pārsvarā tagad meklē aprūpes centra bibliotēkā, jo no dzīvokļa Jelgavā varēja paņemt tikai pārdesmit grāmatas, kas bija visnozīmīgākās un ar personīgiem veltījumiem (dzīvoklī palikuši vairāk nekā 3,5 tūkstoši grāmatu, kas nonākušas bibliotēkās), un “Latvijas Avīze”.
Agrāk “Lauku Avīzi”, ko vēlāk pārdēvēja par “Latvijas Avīzi”, N. Kraukle lasīja un pasūtīja jau no pirmajām dienām kopā ar kaimiņieni, bet vēlāk, kad kaimiņiene nomira, N. Kraukle atteicās no citiem preses pasūtījumiem, lai varētu abonēt savu mīļo avīzīti, kas kļuvusi jau par domubiedri. Bet, kad bija jāiet dzīvot uz aprūpes centru, naudas avīzei N. Krauklei vairs nebija. Tad avīzi viņai sāka pasūtīt klasesbiedrenes Ritas Klibiķes meita Inita, ko N. Kraukle mīl kā pašas meitu.
N. Krauklei par dzīvošanu aprūpes centrā piemaksā Jelgavas dome. Pašiem centra iemītniekiem tiek tikai 10% no pensijas, bet pirms krīzes palika 15%. “Neviens pat nedomā atdot agrāko, bet tie 5% mums ir būtiski. Galvenokārt zāļu pirkšanai, jo par velti dabūjamās ir visai ierobežotas,” piebilst Kraukle.
Viņai nesaprotamas arī atšķirības personāla atalgojumā: “Valsts pansionāā, kur ir garīgi sirdzēji, pansionāta personālam paaugstināja algu. Vai tad te tos pamperus vieglāk uzlikt un iemītnieki ir veselīgāki?” viņa jautā.
N. Kraukle, jelgavniece trešajā paaudzē, visu darba mūžu strādājusi par grāmatvedi. Lai gan tagad N. Kraukle ikdienā pārsvarā piekalta gultai un nelielajai aprūpes centra istabiņai, kas ir jādala ar otru iemītnieci, viņa dzīvi un apbrīnojami skaidri interesējas par notikumiem valstī un kultūrā, un viņas spriedums par notiekošo reizēm ir nesaudzīgs. “Valstī raksta gudras pro-grammas, kā aicināt mājās ekonomiskos bēgļus. Bet kam ir jānotiek, lai atgrieztos tie, kas aizbraukuši peļņā uz ārzemēm? Viņu bērni svešumā jau būs ieauguši, un Latvija viņiem būs tikai tāda pasaku Eldorado, kur atbraukt un paskatīties, bet lai dzīvotu… Manas paziņas māsas dēls aizbrauca uz ārzemēm un tikai no bērnu naudām sakrāja mašīnai. Bet ko no mūsu astoņiem latiem sakrāsi? Man ir bail domāt, jo tā ir mana zeme un man citas nav, taču tā vienaldzība, kādu es redzu no mūsu valdību puses, jau ir noziedzīga,” domā N. Kraukle.
Ko N. Kraukle vispirms meklē “Latvijas Avīzē”? “Voldemāra Krustiņa rakstus!” viņa atbild nevilcinoties. “Un vēl arī Franka Gordona publikācijas. Es apbrīnoju šo cilvēku par to, cik dziļi viņš uztver Latvijas problēmas, lai gan ir citas nacionalitātes cilvēks.”
Tieši avīzes nacionālais gars un domas par Latvijas nākotni N. Krauklei šķiet būtiskākais, kas atšķir mūsu laikrakstu no citiem, lai gan savā ģimenē nekad nav īpaši nacionāli audzināta. Šī apziņa N. Krauklei radās dzīves gaitā, vērojot notiekošo. “Mans vectēvs bija vācietis, bet viņi ar vecmammu vienojās, ka bērni būs latvieši, jo vecmamma bija latviete. Vecaistēvs teica tā: es piedzimu Latvijā, es dzīvoju Latvijā, un es sevi pieskaitu pie Latvijas, arī mani bērni piederēs Latvijai. Vecmamma brīvi runāja vāciski un krieviski, jo četrus gadus bija dzīvojusi Krievijā. Bet ir atsevišķi cilvēki, kas visu mūžu nodzīvo Latvijā un ne vārda neprot pateikt latviski,” saka N. Kraukle. Spilgts piemērs ir viņas aklā istabas biedrene, kura nerunā latviski. Kaimiņiene nonākusi traģiskā izolētībā no apkārtējiem, jo nesaprot daudz no tā, kas notiek apkārt.
