Avīze nav miega zāles 0
Abi ir pensionāri, un viņiem laika pietiekot gan mājas solim, gan “Latvijas Avīzes” konkursu risināšanai.
“Izlasīju konkursa pirmo jautājumu – atbildi zinu, paskatījos otro – arī zinu… Līdzīgi ar trešo jautājumu, tātad jāpiedalās! Risināt asprātīgus uzdevumus, krustvārdu mīklas man sagādā prieku. Zināšanu bagāža ir pietiekami liela, jo visu mūžu esmu strādājusi par sākumskolas skolotāju,” teic Vijolīte.
“”Latvijas Avīzi” abonējam jau no tās pirmsākuma. Varbūt tas ir ieradums, jo laikraksts ir piemērots lauku cilvēka dzīves uztverei, raksta par viņam svarīgām problēmām,” spriež Vijolītes dzīvesbiedrs Juris. Viņš absolvējis Priekuļu tehnikumu, pēcāk tajā audzēkņiem mācījis traktora vadīšanu un darbu uz lauka. Pedagoģijai pielīdzinošais darba stāžs esot 43 gadi! Arī viņu abu kopdzīves gadu summa ir iespaidīga – šogad aprit 46 gadi.
“Dzīve ir skaista, nekurnam par sadzīves sīkajām ķibelēm, galvenais ir spēt saredzēt, izjust gaišumu arī ikdienišķajā, priecāties, ka ir zeme, kurā iestādīt kartupeļus, audzēt dālijas, tulpes, īrisus…”
Un vijolītes? Vai zināt, kāpēc vecāki iedevuši jums tik jauku vārdu?
“Esmu dzimusi maijā – tiešām laikā, kad zied vijolītes. Varbūt tāpēc,” pasmaida kundze.
Ar Juri esot iepazinusies, dziedot Cēsu jauktajā korī “Beverīna”, kas sākotnēji tika dibināts kā skolotāju koris (1966. gadā) un aizsāka skolotāju koru kustību visā Latvijā (vadījis Imants Kokars).
Juris korī dziedājis no tā dibināšanas pirmās dienas, tagad abi dzied Cēsu kultūras un tūrisma centra jauktajā korī “Wenden”.
“”Latvijas Avīze” nav miega zāles, bet ir uzmundrinoša, nereti pārdroši atklāta, dažam labam arī neērta, jo cenšas rast patiesību – rakstīt par sabiedrībai aktuālām problēmām,” teic Juris.
Šķerbergiem ir dēls Aldis, mazdēls Reinis un mazmeita Laura, vienīgi tā skumjāk, ka viņi visi nu jau sesto gadu dzīvo un strādā Kanādā. 2014. gadā Vijolīte ar Juri bijuši pie viņiem ciemos un redzētais liek joprojām aizdomāties.
“Cik tur bērni ir harmoniski, bez satraukuma, stresa – nekur sākumskolā neredzējām, ka kāds grūstītos, kautos… Turklāt gaiteņos nav dežūrskolotāju! Par apsaukāšanos vispār nav runas! Klasē, ja skolotājam jāpasaka bērnam kāds stingrāks vārds, viņš bērnu pasauc pie sevis un klusi, citiem nedzirdot, izsaka savu piezīmi. Tas ir tik taktiski un mīļi!” atceras Vijolīte.
