Azerbaidžāna no tīra zelta 0
Nākamnedēļ valsts vizītē uz Azerbaidžānu dosies Latvijas prezidents. Šajā valstī tikko pabija arī “LA” korespondents.
Kad Latvijas prezidents Andris Bērziņš 23. aprīlī ieradīsies Baku, tad valsts vizīti pēc sasveicināšanās ar kolēģi Ilhamu Alijevu droši vien sāks ar šehīdu memoriāla apmeklējumu, pieminot 1990. gada 20. janvāra slaktiņa upuru simtus. PSRS sabrukuma periodā kā pirmie no padomju zaldāta sapiera lāpstiņas cieta gruzīni 1989. gadā, tad sekoja tanki azerbaidžāņu galvaspilsētas ielās, un baltieši sagaidīja arī savu kārtu. Baku pēc dienām ilgiem mītiņiem Kremlis izšķīrās par spēka lietošanu, kā pēc rūpīgi izstrādāta aplenkuma plāna tanki un automātisti devās tieši pūlī, gāja bojā jaunieši, sievietes, fotokorespondents ar kameru, saimnieki, kas centās aizstāvēt savu māju, – šehīdi, nevainīgi upuri saskaņā ar islāmu. Viņu piemiņa iemūžināta Kaspijas jūras krastā, un kopš tā laika panīcis Azerbaidžānas neļķu tirgotāju bizness.
Mana vecmāmiņa, ziedinot tulpes uz 8. martu, vienmēr purpināja par konkurenci, ko rada kaukāzieši ar neļķītēm par zemu cenu, taču pēc 1990. gada traģēdijas tirgotāji dienām ilgi veda un veda sarkanās puķes uz sēru vietu, kur noasiņoja azerbaidžāņu tauta. Ziedu paklāju “auda” pilnīgi par velti, un kopš tā laika neļķes ir sēru puķes, ko vairs nekad nedāvina, vien nes uz kapiem.
Kopš Pētera I laikiem, kad hanu zemes pakļāva Krievijai, azerbaidžāņu un krievu attiecības nekad nav bijušas siltas, un brīvības cīnītāju sašķaidīšana ar Maskavas papēdi tās, protams, neuzlaboja. Kalnu Karabahas konfliktā Armēnija panāca un joprojām panākusi savu tikai ar krievu militāro atbalstu, lai arī Azerbaidžāna saimnieciskajā izaugsmē daudzkārt “pieveic” ekonomiski vājo Armēniju. Kaukāzs vienmēr bijis nemierīgs, vēl XIX gadsimta sākumā krievu karaspēka ģenerālis Cicjanovs pārāk tuvu piejāja Baku vecpilsētas Ičeri Šeheras mūriem un tur dabūja galu. Baku hans Huseingulu padarīja ģenerāli galvas tiesu īsāku un trofeju nosūtīja uz Teherānu sultānam. Lai gan cēlies no gruzīnu aristokrātu Cicišvili dzimtas, šis ģenerālis bija dikten pakalpīgs krieviem, nešpetns kā pats šaitans pret Kaukāza tautām, draudēdams tās noslīcināt asinīs, līdz ar to, ko bija pelnījis, to dabūja. Pašlaik skaita, ka Azerbaidžānā dzīvo vairs tikai 200 tūkstoši krievu, ievērojami mazāk nekā padomju laikā.
Naftas celtspēja
Pēc kalpības gadiem neatkarīgā valstī azerbaidžāņi izaugsmes pamatus ielika 1994. gadā prezidenta Heidara Alijeva (bij. PSRS CK Politbiroja loceklis) vadībā, kad noslēdza naftas ieguves kontraktus ar ārzemju kapitālu, “British Petroleum” u. c. par melnā zelta lauku izlūkošanu un sūknēšanu jūras šelfā. Tieši pēdējos gados Baku saņem bagātus augļus no toreizējā darījuma, taču naftu dedzināja jau Širvanšāhu pilīs pirms 500 gadiem, lai turku pirtī hamamā karsētu ūdeni. Pirmā rūpnieciskā ieurbšanās Abšeronas pussalā notika 1848. gadā uz sauszemes, kur naftu varēja tecināt vai no pašas zemes virsas. 1899. gadā darbojās jau 100 rūpnīcas ar angļu, krievu, itāļu, vietējo kapitālu un brāļu Nobelu uzņēmumu kā slavenāko. Pēc ieguves Azerbaidžānas nafta stabili bija 1. vietā pasaulē. Pieņēmās spēkā finanšu grupējumu, banku, sindikātu un trestu darbošanās, lielākais vietējais naftas magnāts Tagijevs sava uzņēmuma daļas pārdeva angļiem par gigantisku summu – 5 miljoniem cara rubļu. Tagijeva namā tagad iekārtots valsts vēstures muzejs, bet pirms 100 gadiem viņu cienīja kā vēlīgu mecenātu. Tagijevam gan esot jautājuši, kāpēc viņš tā netērējoties, jo, lūk, cik labdarībā dāsns kādā gadījumā bijis viņa dēls. Uz to Tagijevs atteicis – viņš var atļauties, jo viņam tēvs ir miljonārs, kamēr manējais bija tikai kurpnieks. Pirms 100 gadiem naftu izmantoja rūpnieciskajā ražošanā, upju un dzelzceļa transportā, elektrostacijās, bet pa īstam melnā zelta nozīmi apjauta Pirmajā pasaules karā, un jau 1942. gadā Hitlera armiju grupa “Dienvidi” lauzās uz Baku naftas laukiem, bet tika vien līdz Priekškaukāzam, kur jēgeru divīzija ieņēma Maikopu. Pagājušā gadsimta sākumā Baku revolucionārajā šūniņā aktīvi ārdījās b. Staļins, kurš reketēja biznesmeņus, draudēdams dedzināt torņus un dumpot strādniekus. Šur tur “revolūcijas liesmās” torņi arī nosvila, bet 1908. gadā Josifu iemeta cietumā, vienā kamerā ar Andreju Višinski, tolaik jaunu meņševiku. Bagātais Baku aptiekārs ebrejs Višinskis dēliņam uz ķurķi katru dienu sūtīja grozu ar labumiem, un drūmajos cietuma mūros vēlākais PSRS ģenerālprokurors dalīja cienastu ar boļševiku Staļinu.
Manatu pie manata mūsdienās suverēnā naftas fondā Azerbaidžāna iekrājusi 35 miljardus ASV dolāru. Akumulēt naftas un gāzes ienākumus – tas bija tālredzīgi sperts solis 1999. gadā. Un līdzekļus cenšas saprātīgi pavairot, ieguldot vērtspapīros, akcijās, pirmklasīgā nekustamajā īpašumā, beidzamajos gados arī zeltā, ko uzskata par labāko aizsardzību pret inflāciju.
Pērn, piemēram, fonds nopircis trīs namus Londonā, Parīzē, Maskavā – ēkas, kas maksā simt miljonus dolāru un kuru vērtība tikai celsies. Gadā no iekrātā finansē trīs četrus projektus pēc rūpīgas izvēles, jo, naftas naudu laižot tūlītējā apgrozībā, sagraus valsts makroekonomisko stabilitāti, dos vaļu inflācijai. Ar fonda naudu uzbūvēta zelta dzīsla, cauruļvads Baku–Tbilisi–Džeihāna. Ik gadus finansē studējošos azerbaidžāņu jauniešus, kad tiem izdevies iestāties prestižās pasaules augstskolās. Valsts maize “jāsamaksā”, atgriežoties no ārzemēm un piecus gadus strādājot Azerbaidžānā. Suverēno bagātību uzskata par paaudžu pēctecības lietu, lai katrs azerbaidžānis arī nākotnē baudītu kaut daļiņu no fonda labumiem. Interesanti, ka nesen ap 30 valstu, kurās ir valūtas rezervju fondam līdzīgi nodibinājumi, sākušas aktīvi kontaktēties un tikties. To vidū ir Azerbaidžāna, Jaunzēlande, Austrālija, Dienvidkoreja, Kazahstāna, Norvēģija, Emirāti, ASV, Krievija, Peru, Čīle, Botsvāna – kopā tās tur “maku” par četriem triljoniem dolāru. Ne visa ir akurāt naftas vai gāzes nauda, Čīle un Peru atliek līdzekļus no vara un citu derīgo izrakteņu ieguves. Ne vienmēr fondam ir pārvaldes orgāns, piemēram, Norvēģijā tas ir tikai rēķins, ko vada valsts banka, bet kopā tas ir tiešām ievērojams un noteicošs finanšu spēks. Ko darīt valstīm, kurām nav nedz naftas un gāzes lauku, ne citu iegulu? Azerbaidžānas valsts naftas fonda izpilddirektors Šahmars Movsumovs dziļdomīgi atbild: meklēt!
Austrumos tirgus nekad nenomirs
Tā sauktajiem ārvalstu investoriem nav jāizritina dārgākie azerbaidžāņu paklāji, lai tie ierastos. Ārzemnieki paši līp kā mušas uz medu, piemēram, japāņi ir pamanāmi kā naftas, tā restorānu biznesā, un PSRS gados pēc vienošanās ar Japānu austrumnieki kā vienīgie tajā laikā Baku uzbūvēja gaisa kondicionieru ražotni. Dienās, kad autors bija Azerbaidžānā, te viesojās arī Žerārs Depardjē, lai uzņemtu filmu par Dimā tēva piedzīvojumiem Kaukāzā. Ciešas tirgus attiecības valsti saista ar Turciju un Irānu, pārrobežu kaimiņiem, kur ir mājvieta lielām azerbaidžāņu diasporām. Cilvēki tā arī saka – jāaizbrauc uz Teherānu pie radiniekiem. Starp “Top 10” vēstures notikumiem šajā zemē, kuru pieminējuši Plīnijs, Hērodots un Strabons, tiek minēta “Eirovīzija 2012”, kas risinājās Baku. Tas ir saprotami, ka azerbaidžāņi, šķiet, pirmoreiz piedzīvoja tādu tūrisma uzplūdu, un Baku ir pietiekami daudz “pasaules brīnumu” uzbūvēts un atjaunots, lai vietējie saprastu, ka “dārgumu klēti” vērts atvērt citiem. Baku visgreznāko tērpu ielas ar “Gucci”, “Armani”, “Tom Ford” un citu modes noteicēju veikaliem krāšņumā neatpaliek no saloniem Parīzē, Ņujorkā un Tokijā. Tikko iekārtots un atvērts pasaulslaveno dārgo juvelieru “De Beers” veikals. Klientiem, kam makā skanošais, ir kur izvērsties! Īsta leģenda ir Baku vecpilsēta Ičeri Šehera ar 1000 gadu vēsturi un par nopelnīto naftas naudu pirms 100 gadiem uzceltās bagāto magnātu savrupmājas pilsētas centrā.
Savulaik Azerbaidžānā dzīvojuši mūsu lielie rakstnieki Birznieks-Upītis, Jaunsudrabiņš un Pāvils Rozītis. Tālaika Baku latviešu biedrības pēdas atklājuši un to atjaunojuši tagadējie Azerbaidžānā dzīvojošie tautieši – Ervīns Palmbahs, Andrejs Krievāns, Leila Alijeva, Jevgēņijs Kovaļenko, Uldis Villerušs, Unegunde Bunjatova un citi. Bankas “Citadele” pārstāvis Krievāns ielūdz latviešu ekskursantus Baku, garantēdams: būs ko baudīt ēdienus un arhitektūru. Azerbaidžāņa un latvietes meita Leila mācās tradicionālo “mugham” mūziku konservatorijā un pārsteidz ar balss skanējumu, bet pirms daudziem gadiem Baku ieprecējusies brocēniete Unigunde atzīstas – es esmu laimīga, ka atkal esmu pie savējiem! – jo atradusi tautiešus biedrībā. Finansists Krievāns uzsver azerbaidžāņu tirgotāju garu, kas acīmredzot iemantots no Zīda ceļa laikiem. Latvijā nedēļām ilgi apspriežas, kāds būs topošā uzņēmuma logo, bet Baku puikas, kam uz to ir nags, uzliek galdiņu un tirgo riekstus. Te netrūkst vīru, kas ir ar mieru kāpt rīta lidmašīnā un nogādāt Maskavā slavenos Abšeronas tomātus vai svaigus zaļumus, ja jau krieviem labpatīk tos pirkt tirgū vai pagaršot restorānā. Savukārt mūsu gide Husnija apgalvo – Austrumos tirgus tradīcija nekad nenomirs.
Viesmīlībā siltāk nekā hamamā
Azerbaidžāna ir no tīra zelta! – iesauksies sajūsmināts ceļotājs kā senos laikos, kad apmetās karavanserajos, kurus ierīkoja vienas dienas kamieļa gājuma attālumā, tā mūsdienās, izvēlēdamies greznas un mazāk greznas Baku viesnīcas. Tā nospriedīs vēstures entuziasts, pētīdams smalkos akmens griezumus vīnogu un vīģes koka lapu ornamentācijā Širvānšahu pilī, tā garšvielu maisos bazārā visas pasaules krāsas un aromus atradīs virtuves katlu un pannu pavēlniece. Safrāns, lūk, vietējais “dzeltenais zelts”. Liesmojošie torņi – jaunās Baku pilsētbūves simbols, triju naktī liesmu mēlēs izgaismotu debesskrāpju komplekss apžilbinās nākotnes arhitektūras cienītājus, bet ainavas vērotāja sirdi aizgrābs Kaukāza kalnu varenība. Neaptverami plaša ir arī azerbaidžāņu viesmīlība, kurā ieaijā kā karstā hamamā. Te pacienās ar tēju vai kompotu, bet iedos arī pa araka (vodkas) klunkšķim. Vīndarīšanas saknes ir ļoti senas, taču rūpnieciskā līmenī kultūru cēla uz šejieni pēc Napoleona kariem pirms 200 gadiem pārcēlušies vācu kolonisti. Viņu ražotie vīni tika medaļoti vispasaules izstādēs, un arī mūsdienās Kaukāzu sausā neviens nav pametis.
Par Azerbaidžānu no tīra zelta parūpējies Allāhs, novietodams valsts teritorijā deviņas no vienpadsmit Zemes klimatiskajām joslām – no subtropiem līdz alpīnām pļavām – ar izrietošo dabas daudzveidību un bagātību. Līdzās labiem ļaudīm te dzīvo gazeles, mežacūkas, vilki, lapsas, mufloni, nutrijas, lūši, Kaukāza brūnie lāči un leopardi. Ikviens džigits uz zemeslodes zinās par izslavēto Karabahas rikšotāju – šķirnes zirgu – slavu.
Pār visu šo zelta valstību, kur kādreiz valdījuši šahi un hani, tagad prezidē Ilhams Alijevs, bet kā Azerbaidžānas valstiskuma atjaunotnes pamatlicējs tiek cienīts viņa tēvs Heidars Alijevs. Tagadējo prezidentu atzīst par vīru ar saimniecisku ķērienu, un tautā iemīlēta ir viņa kundze, piecu bērnu māmiņa, oftalmoloģe pēc izglītības Mehribana hanuma Alijeva. Prezidenta sievas pārziņā ir visas lietas, kas saistās ar kultūru un mākslām, vēsturisko mantojumu, veselību, žēlsirdību un labdarību. Vispēdējais, kas attiecas uz Azerbaidžānas un Armēnijas konfliktu Kalnu Karabahas dēļ. Te patiešām valda aukstais karš. Baku pozīcija ir nesamierināma – Erevāna un kalnu apgabala separātisti vardarbīgi atņēmuši Azerbaidžānai kopš seniem laikiem piederējušās zemes un agri vai vēlu vēsturiskais taisnīgums ir jāpanāk, okupētā teritorija jāatgūst. Armēnija pašlaik Azerbaidžānai neeksistē, jo netiecas ne pēc kādas vienošanās, savukārt daudzas citas valstis azerbaidžāņu priekšstatā karadarbības laikā bijušas netaisnas pret Azerbaidžānu, uzklausot tikai vienu, armēņu pusi. Miera līgums nebūs iespējams, kamēr Azerbaidžāna Karabahu neatgūs.
