Viedokļi
Komentāri

Māra Libeka: Bada maize…Trūcīgo personu statuss gadiem nav pārskatīts 16


Māra Libeka
Māra Libeka
Foto – Valdis Semjonovs

Mūsu valstī 15% trūcīgo mājsaimniecību atzīst, ka finansiālu apstākļu dēļ nevar atļauties veselības aprūpes pakalpojumus, norādīts 2017. gada Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ziņojumā. Eiropas Savienības valstīs šis rādītājs vidēji ir četri procenti. Tas, ka valdība un Saeima beidzot ir pagriezusies ar seju pret veselības aprūpes jomu, piešķirot tai vairāk nekā miljardu eiro, nenoliedzami ir pozitīvi vērtējams fakts. Taču papildu nauda kvotu palielināšanai jeb rindu mazināšanai nenozīmē, ka trūcīgie cilvēki priecāsies par piešķirto labumu baudīšanu. Valsts dāsnums ir jāskata kopsakarībā ar oficiāli noteikto trūcīgās personas ienākumu līmeni, kuru Labklājības ministrija nav pārskatījusi un mainījusi kopš 2014. gada, un tas ir nieka 128 eiro, kas, zinot, kā pieaug dzīves dārdzība un inflācija, ir bada maize. Pret šo nieka grašu paaugstināšanu visu šo laiku stabili iestājusies tieši Veselības ministrija, un to var saprast, jo tad pieaugtu to cilvēku pulks, kuriem valsts nodrošina medicīniskos atvieglojumus. Patlaban viņu ir vairāk nekā 40 tūkstoši.

Trūcīgām personām, kuru ienākumi uz katru ģimenes locekli pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 eiro, nav jāmaksā pacientu iemaksas, līdzmaksājums par slimnīcā veiktu ķirurģisko operāciju, kā arī nav jāmaksā līdzmaksājums 0,71 eiro par katru pilnībā kompensējamo zāļu un medicīnisko ierīču recepti. Ja trūcīgo personu skaits oficiāli kļūtu lielāks, pieaugtu naudas summas no valsts maka šo izdevumu segšanai.

Par to, ka mūsu valstī trūcīgo cilvēku skaits ir lielāks nekā oficiāli zināmais, liecina arī pacientu parādi slimnīcām, kam gan ir tendence samazināties, tomēr tie joprojām ir lieli. Rīgas Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai 12 tūkstoši pacientu palikuši parādā vairāk nekā pusmiljonu eiro. Līdzīga aina ir arī P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Nedaudz mazāks pacientu parāds – 320 tūkstoši eiro – ir, piemēram, Daugavpils reģionālajai slimnīcai, bet Vidzemes slimnīcā pacientu nesamaksātie parādi ir 135 tūkstoši eiro.

Tiesa, ne jau visi parādnieki ir trūkumcietēji, daļa no tiem ir bezkaunīgi ļautiņi, kuri neuzskata par vajadzīgu samaksāt par ārstēšanu, taču šie iespaidīgie cipari liecina, ka valsts noteiktie 10 eiro par dienu slimnīcā vai 30 eiro par operāciju stacionārā, kas jāmaksā pacientam, ir gana daudz cilvēkiem ar mazu rocību. Daudziem droši vien to ir grūti saprast, sak, vai tad tiešām nieka desmit eiro nevar atrast! Bet, ja slimnīcā ir jāatrodas nedēļu un ilgāk, tad tā jau ir apjomīga naudas summa. Tiem, kam nav stabilu ienākumu vai slimība ieilgusi, atliek cerēt uz radu un draugu, kā arī darba devēja un pašvaldības palīdzību.

Politiķi sola, ka papildu miljoni medicīnai dos lielāku iespēju saņemt ambulatoros izmeklējumus un terapiju, kopumā samazinot gaidīšanas rindas par 40 procentiem. Diemžēl daļa cilvēku šos labumus neizjutīs, jo reāli skaitās trūcīgi, bet oficiāli ar valdības noteikumiem šajā statusā nav iekļauti.

Cilvēku līmeņošana mūsu valstī kļuvusi jau tāda kā azartiska nodarbe, un tajā līmeņu jūklī politiķi un ierēdniecība tā sapinusies, ka, rokoties pa tiem, pazaudējusi būtību. Minimālā ienākuma līmenis, garantētais minimālo ienākumu līmenis, maznodrošinātā līmenis, Labklājības ministrijas projektā ierakstītais ienākumu līmenis pārtikas paku saņemšanai…

Pinoties pa līmeņiem, kaklu var nolauzt!

LA.lv