Mobilā versija
+2.9°C
Anda, Andīna
Pirmdiena, 20. novembris, 2017
31. oktobris, 2017
Drukāt

Kam ienāca prātā sūtīt strēlniekus uz Petrogradu? Intervija ar Ilzi Krīgeri (13)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Ilze Krīgere

“Jau pirmajās revolūcijas dienās latvju strēlnieki pastrīpoja, ka viņi ir darba ļaužu armija. Sastāvēdami savā nospiedošā vairākumā no Latvijas strādniecības un bezzemnieku elementiem, viņi nevarēja nostāties citur, kā vien padomju varas pusē. (..) Latviešu strēlnieks garīgi un fiziski ir saaudzis ar Krievijas strādniecības un zemniecības revolūciju,” 1922. gada 6. novembrī, atzīmējot piekto gadadienu kopš lielinieku apvērsuma Petrogradā, deklarēja Maskavā iznākošā “Krievijas Cīņa”. Brīdī, kad 1917. gada 7. novembrī (25. oktobrī pēc vecā stila) lielinieki Petrogradā sarīkoja apvērsumu un gāza Kerenska Pagaidu valdību, no Latvijas teritorijas Pirmā pasaules kara gaitā vācu neokupēta bija palikusi tikai Ziemeļvid­zeme un pagaidām Vitebskas guberņai piederīgā Latgale. Frontes līnija stiepās no Pabažiem piekrastē Cēsu virzienā un atdūrās pret Daugavu pie Kokneses. Ja jau pat Petrogradā lielinieku jeb boļševiku uzstāšanos daudzi tobrīd uzskatīja tikai par kārtējo juku laiku dumpi, nevis jauna, totalitāra un diemžēl arī ilggadīga režīma pieteikumu, tad kā to varēja uzņemt kara izvārdzinātie latvieši? “Ja tā godīgi, tad tajā brīdī Latvijas iedzīvotājiem apvērsums nenozīmēja neko. Nekas neizmainījās. Neviena problēma netika atrisināta,” 1917. gada beigu notikumus raksturo Kara muzeja Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas vadītāja ILZE KRĪGERE.

No latviešu komunistu stāstiem un arī mūslaiku vēstures grāmatām izriet, ka tieši latviešu strēlnieki bijuši tie, kas 1917. gada oktobrī un novembrī īstenoja lielinieku apvērsumu Latvijas teritorijā, precīzāk – Ziemeļvidzemē.

I. Krīgere: Nevarētu sacīt, ka strēlnieki taisīja revolūciju. Bet viņi bija karaspēks, kas pēc tās iegāja pilsētās – Cēsīs, Valmierā –, lai pārņemtu varu un nodibinātu kārtību. Latvijas teritorijā, līdzīgi kā Petrogradā, apvērsums faktiski notika bez lielas asinsizliešanas. Te jāpaskaidro, ka Krievijas 12. armijas sabrukums bija sācies jau tad, kad 1917. gada rudenī sākās vācu uzbrukums Rīgai. Krievu daļas laupīja, ko mācēja. Kam bija šautene, tam piederēja vara. Ir saglabājušies rīkojumi, kuros pieprasīts atņemt kazakiem policejiskās funkcijas, kas tiem kopš 1915. gada tika dotas Rīgas frontes aizmugures nodrošināšanai. Iedzīvotājiem jau tā trūka pārtikas un tad vēl sākās kazaku laupīšanas! 5. Zemgales pulka komandieris pulkvedis Jukums Vācietis izdeva pavēli, ka pulka atbildībā esošajā teritorijā strēlniekiem tiek piešķirtas arī policistu pilnvaras, lai viņi varētu aizsargāt iedzīvotājus no marodieriem. 2. Rīgas strēlnieku pulka karavīrs Mārtiņš Ernests Avotiņš atmiņās raksta, ka nācies aizstāvēt vietējos pret krievu daļu karavīriem, jo sacīt, ka šajās daļās trūka disciplīnas, nozīmētu izteikties ļoti maigi. Reģionā tajā laikā bija koncentrēta armijas masa; vēl bija vietējie iedzīvotāji un liels daudzums bēgļu. Centralizētas pārtikas piegādes armijai uz apvērsuma brīdi 1917. gada oktobrī vairs neeksistēja. Laupīšana kļuva nekontrolējama. Taču centralizētu pārtikas piegāžu nebija arī Ziemeļvidzemes pilsētu civiliedzīvotājiem. Septembrī, oktobrī iestājās līdz tam pat kara laikā nepieredzēta situācija – bads. Bija gadījumi, kad cilvēki no bada mira. Tika ieviesti dažādi pārtikas ierobežojumi. Maizi drīkstēja cept tikai ar dažādiem piemaisījumiem. Bēgļus un iestādes vēl mēģināja aizsūtīt prom no Vidzemes uz Krieviju, taču, tā kā nepietika transporta līdzekļu, nevienu nekur nevarēja aizsūtīt.

Strēlnieku daļās jau 1917. gadā bija nodibināta komisāra institūcija. Komisārs bija katrā pulkā, bet par visu strēlnieku komisāru iecēla lielinieku aģitatoru Semjonu Nahimsonu. Turklāt īsi pirms apvērsuma visos pulkos un rajonos bija izveidojušās kara revolucionārās komitejas. Arī vietējās zemes padomēs bija šādas komitejas. To vienīgais mērķis bija vadīt un kontrolēt varas pārņemšanu. Kā jau teicu, asinsizliešanas nebija un tas viss izskatījās pēc formālas procedūras. Īstenībā nebija jau kam pretoties. Pagaidu valdībai uzticīgās karaspēka daļas aizveda lielākoties jau septembrī. Arī Valkā, kur iepriekš atradās 12. armijas štābs un atsevišķas Keren­ska valdībai lojālas vienības, tās pameta pilsētu, pirms tur novembra sākumā iesoļoja strēlnieki un 436. Novolādogas pulka bataljons. 2. Rīgas pulku Valkā izmantoja garnizona dienestam un sabiedriskās kārtības uzturēšanai. Dažkārt raksta, ka strēlnieki esot stājušies sarkangvardu vienībās, taču tas tā īsti nav. Sarkangvardos ieskaitīja vien agrākos, jau demobilizējušos strēlniekus vai tos, kas atgriezās no hospitāļiem. Viņi darbojās kā instruktori.

Tātad Latvijā neviens pretestību apvērsumam neizrādīja?

Es jau teicu, ka bija bads. Visiem bija diezgan vienalga. Varbūt pat pastāvēja kāda cerība, ka kļūs nedaudz labāk, jo Pagaidu valdība tajā laikā nebija spējusi atrisināt nevienu jautājumu. Ne zemes, ne pārtikas, ne nacionālo. Ir labi zināms, ka tūlīt pēc tam, kad Kerenskis 1917. gada 1. (14.) septembrī pasludināja Krieviju par republiku, latviešu delegācija devās uz Petrogradu, lūdzot Latvijai autonomiju. Viņus noraidīja. Bet šeit it kā parādījās cerība. Neviens jau nezināja, ar ko lielinieciskā vara nāks. Jo vārdos viss bija jauki. Kad Valkā tika pasludināta tā saucamā “Iskolata republika” (Iskolats – Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja) ar Frici Roziņu priekšgalā, tā izdeva “Latvijas pašnoteikšanās deklarāciju”. Protams, tur bija teikts, ka tā iekļaujas Padomju Krievijas sastāvā, tomēr Iskolata republika arī pirmā izdeva dekrētu, kas noteica, ka valsts ie­stādēs un skolās lietojama latviešu valoda. Tāpat Rēzeknē tika sarīkots Latgales pārstāvju kongress, kas lēma par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu pievienošanos Iskolata republikas Vidzemes daļai. Jā, zemi muižām atņēma un pasludināja par republikas īpašumu, bet zemniekiem zemi neizdalīja. Cita lieta, ka praktiski nekas no tā visa neīstenojās. Nepaspēja. Tikai bads kā bija, tā palika.

Latvijā strēlnieku vidū par Ļeņinu vispār kāds bija dzirdējis?

Strēlnieki ļoti labi pazina aģitatoru Ļevu Trocki. Ļeņinu Latvijā nezināja neviens. Man šķiet, ka viņu pat Krievijā lāgā neviens nepazina.

Un ko par lielinieku apvērsumu runāja vācu okupētajā Latvijas daļā?

Viņi nezināja, kas notika šajā pusē. Vispār tā informatīvā izolētība bija fantastiska! Kurzemē daudzi visu kara laiku nezināja, kas vispār frontē notiek. Mums muzejā ir Grobiņas galdnieka Anša Strādnieka dienasgrāmata, kuru viņš rakstīja Pirmā pasaules kara vācu okupācijas laikā. No dienasgrāmatas redzams, ka tur ne tikai nav informācijas par šo apvērsumu, tur vispār nav zināšanu par otrā frontes pusē notiekošo!

Petrogradā toreiz bija daudz latviešu strādnieku no evakuētajiem uzņēmumiem. Viņiem bija kāda loma 25. oktobra notikumos?

Tā ir lieta, ko diezgan bieži jauc attiecībā uz Krievijas Pilsoņu karu, spriežot: ja jau latvietis, tātad strēlnieks. Petrogradā bija ļoti plaša un spēcīga latviešu strādnieku organizācija “Prometejs”. No tās daudzi strādnieki stājās sarkangvardos, jo tiešām bija ļoti kreisi noskaņoti. “Prometeja” latviešu sarkangvardi bija tie, kas apvērsuma laikā apsargāja lielinieku sacelšanās štābu Smoļnijā. Latviešu strēlniekus Smoļnija apsardzei, tā saukto apvienoto Smoļnija rotu, turp nosūtīja tikai novembra beigās. Viņu bija 340 – pa 40 no katra pulka, praporščika Jāņa Pētersona vadībā. Pēc tam uz Petrogradu garnizona dienestam pilsētā nosūtīja arī 6. Tukuma pulku. Starp citu, tas arī ir mīts, ka strēlnieki apsargājuši Ļeņina kabinetu. Viņi veica ārējo apsardzi, nevis konkrēti Ļeņina kabinetu. To sargāja sarkangvardi. Jā, viņu vidū bija latvieši. Piemēram, tāds Zvirgzdiņš. Tiesa, strēlnieki kā Ļeņina apsargi minēti vēlākajās atmiņās, taču, atvainojiet, mūsu Kara muzeja krājumā no padomju gadiem ir vesela kaudze vecu kungu atmiņu, kurās jau pēc Otrā pasaules kara stāstīts par lietām, kam šie kungi nav tuvumā bijuši. Viņi šīs “atmiņas” vienkārši norakstīja no grāmatām, un tās faktiski nav izmantojamas. Tāpēc mītu par to laiku ir ļoti daudz, bet materiālu, kuros patiešām ir cilvēku personiskā pieredze, ļoti maz. Protams, teikt, ka latviešu sarkangvardiem bija liela nozīme Oktobra apvērsumā, būtu liels pārspīlējums.

Kam ienāca prātā ideja sūtīt latviešu strēlniekus uz Petrogradu?

Pēterim Stučkam! Viņš tajā laikā atradās Petrogradā, bija Kara revolucionārās komitejas loceklis. Piedāvājums nāca no viņa. Starp citu, Iskolata republikas vadītājs Fricis Roziņš bija pret strēlnieku sūtīšanu. 1917. gada decembra sākumā notika Latviešu strēlnieku V kongress, kur arī pieņēma lēmumu nesūtīt vairs strēlniekus uz Krieviju, lai arī lielinieki tur strēlniekus visu laiku pieprasīja. Kongress nolēma, ka strēlniekiem vispirms jānodarbojas ar kārtības uzturēšanu Baltijā. Vēlāk kategoriski braukt uz Krieviju atteicās 1. Daugavgrīvas pulks un 7. Bauskas pulks. Jāpiemin tāda bēdīga lieta, ka Valkā garnizona dienestu pildīja 2. Rīgas pulks. Nacionāli noskaņotie ukraiņu karavīri tur sarīkoja mītiņu ar mērķi paust atbalstu Ukrainas pašnoteikšanās tiesībām, Ukrainas Radai. 2. Rīgas pulks Iskolastrela uzdevumā šo mītiņu izdzenāja. Atmiņās tāpat diezgan daudz raksta par cīņu pret laupītāju bandu “Melnā roka” – strēlnieki tās dalībniekus notvēra un vadoņus nošāva. Diemžēl arī vēlāk, 1918. gada februārī/martā, kad pēc vācu uzbrukuma un Brestas miera strēlnieku lielākā daļa nonāca Krievijā, viņus tur izmantoja kā policejisku spēku. Bet tad strēlniekiem jau vairs nebija nekādas izvēles – vai nu vācu gūsts, vai Krievija.

Pievienot komentāru

Komentāri (13)

  1. Kolčaks , Kapelis , Semjonovs, ASntonovs , Aneņikovs(vai kā tur so)--peškas Atbildēt

    glupais sievišķi, svarīgi bija kurš iespieda skaistāku naudu,m paskaties, vislabākā bija Deņikina nauda, bet SA to vislabāk prata laist apgrozībā, un vispār jāpeta “pilsoņu karš” sākot no 1918. gada augusta, kad Kazaņā paņēma Krievijas valsts zeltu un salidoja jenķu, angļu, francu uc sūdumušas.

  2. un tagat kad komunisti izzaga valsti a nekas nenotika.tikai komunists no 90gada4.maija palika par demokrātisku fašistu-es iznīcinu tautu demokrātiski ar likumu,un zagšu cik gribēšu,savienojoties ar es un nato godpilni apzogu savu tautu!tāda ir bijušo un tagadējo slepkavu devīze!

  3. Nevienu te nesatrauc un neviens neraud!Izņemot tevi kluci kvadrātā.

  4. Vispār jau par Leņinu 1917.gada vidū prese rakstīja un nevarētu pieņemt, ka viņš strēlniekiem nebija zināms. Mazinieki un liberāļi kritizēja Ļeņina Aprīļa tēzes par visas varas nodošanu strādnieku, kareivju zemnieku padomēm un Pagaidu valdības neatbalstīšanu, uzskatot, ka nevajag nonākt galējībās. Tad vēl tie 4.jūlija notikumi Pēterpilī, kad lielinieki centās pārņemt varu, un sekojusī Ļeņina kā vācu spiega izsludināšana kriminālmeklēšanā. To tak visu avīzes rakstīja, jo tolaik tiešām Krievijā bija iestājusies preses brīvība.

  5. Mīts par latviešu strēlniekiem šausmīgi satrauc “bāreņu tautas” sindroma uzturētājus. Un tik atkārto pirms 11.novembra krīgerietes par “bēdīgām lietām”…..Turpiniet tik raudāt, tik un tā “tautas sirdsapziņā” (O.Vācietis) latviešu strēlnieku “mūžīgo slavu” (A.Čaks) nespēsiet aizraudāt!

  6. Latvijā strēlnieku vidū par Ļeņinu vispār kāds bija dzirdējis?

    Strēlnieki ļoti labi pazina aģitatoru Ļevu Trocki. Ļeņinu Latvijā nezināja neviens. Man šķiet, ka viņu pat Krievijā lāgā neviens nepazina.??????????? Kāda tumsonība!Tā ir vēsturniece vai tantiņa no Vidzemes kolchozu tirgus?

    • “Alvīt”,puisīt!sovoku laiku ideoloģija tev galīgi smadzenes sajājušas.
      Tu tiešām domā ka jampampiņš,kurš pat par Februāra revolūciju uzzināja būdams ārzemēs.
      Un līdz Oktobra apvērsumam,slēpās kā kurmis alā,varēja būt populārs karavīru vidū?

    • Alvi, tev nav sajēgas par vēsturi principā. Liela daļa vēstures balstās uz mītiem. Toreiz Ļeņinu tiešām pazina nedaudzi. Viņš bija tikai viens no vadoņiem, kurš varu pārņēma vēlāk, un tika kanonizēts. Tas pats, piemēram, par Spartaka dumpi. Ir zināms, ka tur bijuši vismaz trīs līdzvērtīgi vadoņi, pārējo vārdus šodien zina tikai profesionāli vēsturnieki.

  7. “Diemžēl, diemžēl…” – raud Krīgere gluži kā K.Skalbe pēc II Latviešu strēlnieku apvienotās padomes kongresā pieņemtās “17. maija rezolūcijas” izlasīšanas.
    Rodas iespaids, ka Krīgeres kundze pat 2017.g. nav apjēgusi, kādu iespaidu atstāja Krievijas PSFR Tautas komisāru pirmās pieņemtās deklarācijas (Par mieru, zemi, pašnoteikšanos) pēc Oktobra revolūcijas. Noder palasīt vismaz Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes pirmās sesijas (29.11 – 02.12. 1917., Valka ) rezolūcijas un uzsaukumus:
    „Nostājoties uz Krievijas revolucionārās demokrātijas vairākkārt pasludināto Krievijas tautu pašnoteikšanās tiesību pamata, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome pasludina, kā Latgale, t.i., Vitebskas guberņas Daugpils, Ludzes un Rēzeknes apriņķi ir pievienojami Latvijai, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts.”

    • Varbūt tomēr būsim reāli un sadalīsim tautu tajos apmēram 100 cilvēkos, kam bija viedoklis un kas gatavoja rezolūcijas un pārējos, kam nebija ne mobilo telefonu, ne televīzijas, ne normāla radio, ne avīzes un patiesi nebija ne jausmas – kas notiek, kam pieslieties un kam to reāli vajag. Pagātnē cilvēkus kustināja personu grupiņas un tad nu atlika tikai pievienoties vai atteikties. Žēl, ka šīs tradīcijas dzīvas ir arī mūsdienās – vēl aizvien visi gaida gaišo Antiņu, kas nu mūsu tautu aizvedīs …

  8. “Kurzemē daudzi visu kara laiku nezināja, kas vispār frontē notiek.”
    Tā man ar stāstīja vectēvs. Un, kas pie varas tādā Rīgā visiem bijis pilnīgi vienalga. Svarīgākais ir kādās formās un valodās runā tie ar šautenenēm, kas tikko ienāca sētā. Citreiz, pat vairākkārt dienā, citreiz mēnešiem neviens…

Draugiem Facebook Twitter Google+