Foto – Anda Krauze

“…Bagātā kundze…”: Laika un paaudžu satikšanās
 0

Parīt Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos Ināras Sluckas pēc Andreja Upīša darbu motīviem režisētā izrāde “…Bagātā kundze…”. Emmas Kārkls lomā iejutīsies Inga Misāne, bet veco Kārkleni atveidos Emmas lomas tēlotāja Leonīda Leimaņa režisētajā Rīgas kinostudijas mākslas filmā Līga Liepiņa. 


Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Andreja Upīša stāsti par 20. gadu Rīgu zelta burtiem ierakstīti latviešu literatūras klasikā un šodien izskan tikpat aktuāli kā toreiz, kad sarakstīti. Par izrādi, kuru tā veidotāji dēvē arī par Rīgas stāstu, pirmizrādes priekšvakarā sarunājos ar režisori Ināru Slucku un aktrisēm Līgu Liepiņu un Ingu Misāni.

 

– Ināra, vai jūs pievērsties “…Bagātajai kundzei…” pamudināja apstāklis, ka mūsdienās Emmas Kārkls sapnis par īsto dzīvi, kurā nauda nav jāpelna ar salīkušu muguru, jo jaunām un skaistām sievietēm to parasti sagādā viņu pielūdzēji, ne vienai vien mūsdienu meitenei un mātei ir kā personiska mērķprogramma?

CITI ŠOBRĪD LASA

I. Slucka: – Teātra mājaslapā ir tāda aile: desmit jautājumi režisoram. Viens tā arī skanēja: vai es būtu ar mieru, ja kāds bagāts vīrs mani uzturētu? Ja būtu patiesi mīlošs un atļautu darīt visu, ko vēlos, – nu kura sieviete gan tam iebilstu? Nav nekas pazemojošs, ja kāds tevi atbalsta, palīdz dzīvot, audzināt bērnus. Tas ir skaisti. Bez jebkādas ironijas. Izrādē gan vairāk domāju par dzīvi vispār, par sapni, ilūziju, mūsu vēlmēm, kas izpaužas ne tikai ar galveno varoni Emmu, bet gandrīz ar visiem tēliem. Sajūtu līmenī mēģinu atrast saskarsmes punktus starp trīsdesmito gadu un mūsdienu Latviju. Un to tiešām ir daudz.

Apzinos, ka neatkarīgi no manas vēlmes izrādi salīdzinās ar Leonīda Leimaņa latviešu tautā iemīļoto filmu. Taču, dodot izrādei nosaukumu “…Bagātā kundze…” un plakātā piesakot balto pumpaino kleitiņu un laipu, nevairos atklāt, ka esmu ietekmējusies no filmas, kura man vienmēr likusies ārkārtīgi brīnišķīga, ar izciliem aktierdarbiem un ļoti latviska.

Un tāds ir arī mūsu izmantotais Andreja Upīša prozas darbs “Smaidošā lapa” – ļoti latvisks savā smeldzē, nesteidzībā, humorā, vērojumā. Upīša romānus un noveles biju lasījusi, taču “Smaidošo lapu”, tāpat kā, piemēram, brīnišķīgo romānu “Sieviete”, kurā apbrīnojami precīzi atklājas tēlu psiholoģiskās līnijas un rīcības, reizēm tik ļoti nežēlīgas, pamatojums, ar tik izvērstiem cilvēcisko jūtu atspoguļojumiem, nebiju vērusi. Biju ļoti pārsteigta, Upīti atkal ieraugot tādā šķautnē.

Kopā ar Ēriku Vilsonu papildinot un pārveidojot Leimaņa filmas scenāriju, izrādē daži raksturi ņemti arī no citiem Upīša darbiem, visvairāk no jau minētās “Smaidošās lapas”, kas sastāv it kā no vairākiem, taču ar Kurmja (filmā Eduarda Pāvula atveidotais varonis, kuru izrādē spēlēs Normunds Laizāns. – V. K.) tēlu saistītiem stāstiem. Leonīda Leimaņa filma “Pie bagātās kundzes” būtībā ir tikai viena epizode Kurmja dzīvē. Izmantojām dažādu Upīša darbu varoņu tekstus, ieliekot tos viena konkrēta izrādes personāža mutē, tā izvēršot un papildinot mūsu Rīgas stāstu.

Reklāma
Reklāma

Man gribējās lielāku vietu nekā filmā dot Emmas vecākiem. Ļoti priecājos, ka Emmas māti veco Kārkleni piekrita spēlēt lieliskā aktrise Līga Liepiņa, tā atklājot laiku un paaudžu satikšanos. Man likās: ja pati esi bijusi Emma, tad ir lietas, kuras, iejūtoties viņas mātes lomā, vari saprast daudz labāk, precīzāk.

Man liekas simpātiski, ka Ingas Misānes varone ir ļoti atšķirīga no Līgas Liepiņas savulaik filmā atveidotās. Jā, līdzās var pastāvēt raksturā, attieksmē, temperamentā ļoti atšķirīgas – jo tādas ir arī abas aktrises – bet vienlaikus stipras Emmas. Un mēs jau nezinām, kādu šo tēlu iedomājās Andrejs Upīts. Leimanim bija viena Emma, man – cita, Ingai Misānei vēl kāda atšķirīga. Caur šo tēlu izpaužas mūsu visu laika atšķirīgā izpratne. Neslēpšu, uzticot Ingai Misānei Emmas lomu, lūdzu, lai viņa vairāk gan filmu neskatās…

I. Misāne: – Visi Leonīda Leimaņa filmu redzējušie zina – Līgas Liepiņas radītā Emma ir neatkārtojams tēls. Nepārspējams. Bet man kā aktrisei tā ir brīnišķīga aizmugure. 


L. Liepiņa: – Smeldzi, atmiņas manī uzjundī Marģera Zariņa mūzika. Līdzko izrādes mēģinājumos ieskanas tās melodija, pārskrien trīsas. Ja man jautā, kas toreiz bija visgrūtāk, atceros, kā man tolaik, bez jebkādas īstas aktieriskās meistarības prasmes kino nokļuvušai, bija neērti un pat kauns būt asai un nejaukai pret Žvīgulīti (Kārklenes lomu Leonīda Leimaņa filmā “Pie bagātās kundzes” atveidoja Lilija Žvīgule. – V. K.), kad nācās atklāt manas varones netīksmi pret lupatu mazgāšanu, šo svešās vešas baļļā iemiesojušos dzīves netaisnību.

I. Misāne: – Netiesājiet bargi. Mēs visi pieļaujam kļūdas. Īpaši jaunības tiešumā. Pat neapzinoties izdari visu iespējamo, lai attiecības sabojātu. Un, kad skaistais sagandēts, pēc laika sprīža saproti postu, bet cik grūti labot! Nuja, es pati savai mātei arī esmu atļāvusies pateikt ko tādu, ka pēc tam skalo muti un pliķē sev pa lūpām. Bet dziedē tikai mātes un meitas nesaraujamā saite, mīlestība.

L. Liepiņa: – Tagad izrādē manī nemājo emocionāla aste no filmas. Mana Kārklene pieņem Ingas radīto Emmu kā savu meitu. Viņā ir kaut kas tik neviltoti palaidnīgs, varbūt pašas neapjausts, pat māksliniecisks. Ne jau velti tāds vīrietis kā Kurmis, kurš vairījies no jūtām vai kuram nav gadījies aizrauties, pēkšņi samīlas skuķī, kurš ik pa brīdim dzīvo citā pasaulē, bet tajā pašā laikā arī ārkārtīgi reālā, ar visiem spīguļiem un brošiņām, kurus, ai, kā gribas. Un, ja nevari dabūt, vienkārši noniez pirksti. Tā kādreiz dzīvē ir, ka noniez pirkstu gali.

– Vai aktrisei Līgai Liepiņai dzīvē kādreiz ir bijis tā, ka noniez pirkstu gali?

– Bieži vien iesmelgusies sirds. Par daudz ko. Es vēlētos bagātāku vīru, lai nav jādomā par iztikšanu (pasmaida). Varbūt talantu es gribētu sev lielāku… Ikvienam jau būs kas ilgots, bet nesasniedzams. Man tādā situācijā pirkstu gali nevis niez, bet sāp. Taču nekad neesmu varējusi dzīvē paņemt jebko, kas piekritis citam.

– Inga, kas ir svarīgi jūsu atveidotajai Emmai Kārkls?

I. Misāne: – Dzīves mirklis, šis brīdis. Kad līdzekļi un apstākļi neļauj piepildīt tavas vēlmes, tu caur pieskārienu kārotām un lolotām lietām it kā dzīvo citā, iedomu pasaulē, brīžiem zaudējot realitātes sajūtas patieso seju, kas ir diezgan nežēlīga. Vilkme uz skaistām lietām, attiecībām, skaistu dzīvi, ai, cik nepārvarami. Bet vai nosodāmi? Negribu liekuļot.

– Jautājums režisorei – jūs it kā turpināt izrādē “Zudušo laiku citējot” aizsākto filmas un teātra robežu nojaukšanu. Arīdzan Valters Sīlis, iestudējot “Indrānus”, Nacionālā teātra Aktieru zālē izmantoja kino materiālus. Vai tā nekļūst par modes lietu?

I. Slucka: – Ja tagad man rodas sekotāji – jauki! Pasaulē viss attīstās spirālveidīgi. Pieņemu, kas līdzīgs kaut kur jau bijis, bet es pati uz skatuves nebiju redzējusi veidu, ka vēstījumu atklāj divējādi – gan uz ekrāna notiekošajā, gan dzīvajā aktieru spēlē. Saplūdināt dažādus mākslas veidus man bija 
jauns un interesants piedzīvojums. Bet postmodernisma mākslā šī valoda pazīstama jau sen.

Šajā izrādē kino būs izmantots kā vides raksturotājs. Kopā ar operatoru Uldi Janci filmējām mūsu laikmeta radīto vidi, izteikto mūsdienu Rīgu ar tās Pārdaugavu, Maskavas forštati. Savukārt kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa tos veidojusi trīsdesmito gadu stilistikā.

Kopaina ar divdesmit pirmā gadsimta vidi vismaz manī rada nojēgu, ka atšķirību nav daudz, mūsdienās dažādās izpausmēs daudz kas saglabājies no trīsdesmitajiem gadiem. Neesmu dzīvojusi tajā laikā un, lai cik arī skatītos filmas, senas hronikas, lasītu grāmatas par trīsdesmitajiem gadiem, viesnīcniekiem, veikalniekiem, bohēmisko Rīgu, tā vienalga būs tikai mana izjūta par to laiku.

– Izjūta, kas papildināta ar emocionālām atmiņām, kas mūsos ienākušas no vecākiem, vecvecākiem…

– Mani vecāki nedzīvoja Rīgā. Tāpēc drīzāk manā zemapziņā nogūluši Dailes teātra vecmeistara Miervalda Ozoliņa – mana grima mākslas pasniedzēja Teātra fakultātē – stāsti par smaržojošām kafijām, veikalu vitrīnās izliktām un visiem nopērkamām desām, nēģiem un lašiem… Un līdz ar to dzīvā, dīvainā, šo stāstu – katram droši vien citu – radītā trīsdesmito gadu idealizācija, pacelšana vai pjedestāla augstumos. No bērnības atceros biezu grāmatu ar žurnāla “Atpūta” sējumiem, kur zīmējumi un raksti likās kaut kas tik mīļš, romantisks. Kad tagad mēģinu iedziļināties, aptveru – cilvēki vienmēr dzīvojuši ļoti dažādi. Bet to laiku paaudzi vienojošais – viņi dzīvoja nesteidzīgāk.

L. Liepiņa: – Mani vienmēr interesējis laiks, kad romāns vai luga uzrakstīti. Tāpēc skumdina mēģinājumi uzvedumu īpaši mūsdienīgot. Šādi samāksloti centieni laupa skatītājam fantāzijas iespējas. Pārlaicīgo vērtību mūsdienīgumu, ja vien darbs veiksmīgi iestudēts, pat gribēdams nevari noslēpt. Andreja Upīša aprakstītais ir manas mammas jaunības laiks, un arī manī mājo viņas stāstītais par tā laika tikumiem, dāmu štātēm, intrigām, dzīvi. Tas viss ataust fantāzijā un iztēlē. Šis pūrs nāk līdzi. Es arī nupat pārlasīju Upīša “Smaidošo lapu”. Viņš kā rakstnieks faktiski joprojām ir nenovērtēts –
ar tik bagātu valodu, asprātīgs, ar humora izjūtu.

I. Misāne: – Niansēs ir līdzības, bet Andreja Upīša Emma man liekas kā diena pret nakti, salīdzinot ar manu varoni. Un arī liktenis viņām ir pilnīgi citāds.

– Vai uz skatuves būs arī skatītāju priekšstatos jau simboliskā laipa un Emmai Kārkls mugurā baltā punktainā kleita?

I. Slucka: – Būs.

 

 

 

 

Nacionālā teātra izrāde “… Bagātā kundze…”

Pirmizrāde ceturtdien, 12. septembrī

Režisore Ināra Slucka

Kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa

Lomās: Inga Misāne, Līga Liepiņa, Zane Jančevska, Normunds Laizāns un Juris Lisners

Tuvākās izrādes: 13., 14., 18., 19., 26. un 27. septembrī