Kultūra
Kultūrpolitika

Baiba Bartkeviča: Ielikt “Lielo dzintaru” pasaules kartē 16


Baiba Bartkeviča
Baiba Bartkeviča
Foto – Timurs Subhankulovs

“Ticu, ka Latvijas iedzīvotāji un liepājnieki ir moderni un atvērti visam – dažādām skaņām, viedokļiem, krāsainībai,” pēc pirmās darba sezonas teic Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča.

Viņa ir dzimusi liepājniece, Rīgā un Hāgā izglītību guvusi profesionāla diriģente, dziedātāja, laikmetīgās dejas, performanču mākslas pasniedzēja, kultūras sakaru un pasākumu speciāliste ar divu desmitu gadu darba pieredzi Nīderlandē, Francijā un Beļģijā. Jau no ceturtdienas, 3. augusta, Liepājas koncertzālē un ārpus tās norisināsies Baibas Bartkevičas veidotais Liepājas mākslas forums šoreiz tā būs oda laikmetīgajai mākslai un inovatīvajam mūzikā.

Pirms gada pēc ilgākas dzīves un darba Eiropas valstīs atgriezāties Latvijā un Liepājā un ar milzu entuziasmu uzņēmāties “Lielā dzintara” māk­sliniecisko vadību – toreiz – ar domu atvest pasauli uz Liepāju. Pēc aizvadītās sezonas šis entuziasms ir saglabājies?

B. Bartkeviča: Gada laikā esmu sapratusi, ka Latvijā esam tik, cik esam, un ir skaidrs, ka ar Liepājas publiku vien regulārajos koncertos rēķināties nevaram – svarīgs ir reģions un Rīga. Tāpēc mūsu galvenais uzsvars ir uz unikālu pro­grammu – tieši to šogad centos īstenot, manuprāt, veiksmīgi. Man ir liels prieks, ka koncertu sērijā “Pasaule “Lielajā dzintarā”” pie mums bija ērģelnieks Kamerons Kārpenters no Ņujorkas – ekstravaganta, interesanta personība, tāpat arī lautists Edins Karamazovs. Ziemā gaidām Vikiguru Olafsonu, ļoti interesantu personību, kurš arī pats ir divu festivālu mākslinieciskais vadītājs ar savu vīziju un rokrakstu. Spilgtums un ārkārtējība – manā izvēlē tas ir izšķirošais.

Pati esat adaptējusies dzīvei Liepājā un Latvijā?

Esmu dzīvojusi dažādās pasaules malās, ļoti ātri iegūstu draugus. Mūsdienās ir iespēja kontaktēties caur dažādiem medijiem, tāpēc ir sajūta, ka attālumam nav īpašas nozīmes. Dzīvošanu Latvijā uztveru kā soli tālāk.

Ar ko “Lielais dzintars” atšķiras citu Latvijas lielāko koncertzāļu kontekstā?

Protams, skatos, kas notiek citās koncertzālēs, bet, ja kaut kas noris Rēzeknē, Cēsīs vai Jūrmalā, tas nenozīmē, ka šim koncertam obligāti jānotiek pie mums. Pamatvirziens tomēr ir mūsu unikālā pro­gramma. Protams, ir jāturas budžeta ietvaros – tas nav neizmērojams, jo ideju ziņā robežu nav jeb, kā saka angļi, the sky is the limit (debesis ir robeža – angl.). Mūsu stratēģija un virziens ir daudzveidība. Liepājas Simfoniskais orķestris nodrošina simfonisko repertuāru, reizēm aicinām kādu viesu orķestri – “Sinfonietta Rīga”, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, nākamgad – arī Baltijas jūras Jauniešu orķestri ar Kristianu Jervi. Nākamais žanrs, ko gribam attīstīt, ir džezs, blūzs – vieglā mūzika. Tas Liepājā ir ļoti apmeklēts, bet popmūziku nodrošina ārējie producenti. Mūsu pienesums ir pašu veidotie pasākumi, un man ir svarīgi, ka tajos ir jaunrades elementi, spilgts, interesants mākslinieciskais piedāvājums.

Kā jūsu Eiropā smeltā pieredze palīdz orientēties pasaules vēsmās?

Dzīvojot 20 gadus dažādās Eiropas vietās un pašai uzstājoties ārkārtīgi daudzās vietās, ir sakrājušies daudzi kontakti. Es ievēroju, kādas jaunas, interesantas iniciatīvas ir pasaulē, un man ir ļoti svarīgi, lai Liepāja un Latvija piedalītos šajos pasaules mākslas procesos. Nekad nebiju domājusi atgriezties, lai kaut kādā veidā pārrautu visus sakarus ar pasauli, tāpēc šeit vedu māksliniekus, kas ir šobrīd aktīvi pasaulē. Piemēram, oktobrī pie mums viesosies īru grupa “The Gloaming”, kas nupat nominēta “Grammy” balvai. Viņi raksta oriģinālmūziku ar folkloras elementiem, tas ir ļoti īpašs, autentisks skanējums. Tikko spēlēja jaunajā Elbas filharmonijā Hamburgā, un nu Liepājas koncertzāle ir viņu koncertu ķēdē.

Jūsu centienus saprot un novērtē arī vietējie?

Ticu, ka Latvijas iedzīvotāji un liepājnieki ir moderni un grib sevi pieskaitīt šim laikmetam, atvērti visam – dažādām skaņām, viedokļiem, krāsainībai. Nekad neplānošu tikai un vienīgi zināmas, pārbaudītas lietas. Ir jādzīvo tālāk ar atvērtām maņām, ausīm, acīm un sirdi. Tāpēc rīkojam Liepājas mākslas forumu, kas vairāk ir oda laikmetīgajai mākslai.

Jaunais, nepārbaudītais vienmēr ir risks, tā ir ne tikai kultūras menedžera ābeces patiesība.

Esmu pārliecināta, ka mūsu uzdevums ir iet līdzi laikam ar atvērtām acīm un piedāvāt to arī publikai. Protams, Liepājā un Latvijā ir mazs iedzīvotāju skaits, tomēr apmeklējums aug.

Taču profesionāli kultūras pasākumu rīkotāji nereti brīdina – no savas personīgās gaumes nevajadzētu vadīties.

Es to arī nedaru. Ņemu vērā savas ekspertes zināšanas un pieredzi, bet nevedu šurp grupas vai ansambļus, kas man vienkārši ir sirsniņai tuvi. Nemaz nevaru izvērsties un vest tikai savas simpātijas – mums nav tāda budžeta, un arī saturiski tas būtu par šauru.

Vai nav jāpacīnās ar koncertu apmeklētāja gaumes īpatnībām? Nav noslēpums, ka Latvijas auditorija, ja paraugāmies kaut vai uz mūzikas raidstaciju reitingiem, visvairāk pieprasa populāru šlāgermūziku.

Bet cik procenti iedzīvotāju pasaulē klausās klasisko mūziku? Viens! Klasiskā mūzika arvien ir niša, par kuru pieņemts domāt, ka tā nav katram. Tomēr es tā nedomāju. Viens no koncertzāles kā mākslas institūcijas virsuzdevumiem ir izglītojošais darbs, sākot no skolām un bērnudārziem. Nākamajā sezonā domājam par skolēnu piesaisti – paredzēta tikšanās ar skolu direktoriem. No otras puses – koncertzāle nevar “izpirkt visus grēkus” tāpēc, ka sabiedrība, iespējams, nav pietiekami iepazīstināta.

Galerijas nosaukums


Jums pašai aug dēls – viņš droši vien ļauj ieskatīties jaunākās paaudzes pasaules redzējumā.

Dēls spēlē čellu, ir ļoti muzikāls, ar absolūto dzirdi, mācās Liepājas mūzikas vidusskolas 2. klasē un jau nav īpaši mudināms apmeklēt koncertus. Dzirdu, ka viņam muzicējot ir pašam savs “grūvs”, patīk improvizācija. Nezinu, vai viņš kļūs par profesionālu mūziķi.

Jūsu veidotais Liepājas mākslas forums arī tūlīt izies ārpus ne vien mūzikas, bet arī koncertzāles sienām, piedāvājot laikmetīgo mākslu.

To esam iecerējuši kā svētkus visai pilsētai. Iepriekšējos divus gadus tas nebija laikmetīgās mākslas zvaigznājā, bet šogad ejam šajā virzienā. Jā, ir notikumi ārpus koncertzāles. Tāds būs vides objekts Jaunliepājā, Annas tirgū – Zanes Ēlertes darbs “Okeānā”. Sadarbībā ar mākslas apvienību “Totaldobže” Karostas ūdenstornī veselu mēnesi norisinās desmit dažādu mākslas disciplīnu mākslinieku rezidence. Projekta kurators ir horeogrāfs un mākslinieks Eds Šautens no Holandes. Pats festivāls aptvers dažādas laikmetīgās mākslas šķautnes – moderno deju, teātri, starpdisciplinārus projektus. Īpašs notikums ir Spānijas mākslinieka Hosē Moreno veidotā skaņas instalācija jeb skaņas vide “Dzintara diptihs”.

Kāds ir princips, pēc kura izraugāties māksliniekus, ko aicināt?

Daudzus no viņiem pazīstu personīgi. Šogad vēlamies, lai forums būtu platforma sarunai. Avangarda pioniera, profesora, muzikologa, komponista Godfrīda Villema Rāsa robots, piemēram, var spēlēt klavieru darbu astoņdesmit pirkstiem. Būs arī multimediāls elektroniskās mūzikas koncerts kopā ar Liepājas Universitātes jauno mediju nodaļas absolventiem, ļoti spēcīgajiem elektroniskās mūzikas komponistiem “MPLab”. Vēl arī Vīnes vācu dejotāja Tobiasa Drēgera teātris – spilgta solo performance “Daily madness” (ikdienas trakums – angl.) un daudzi citi.

Katrai maizei ir garoziņa – kāda tā ir koncertzāles mākslinieciskajai vadītājai?

Man ir mazliet žēl, ka šī brīnišķīgā koncertzāle Latvijā ir mazliet nomaļus, mazā pilsētā, un rīdzinieki reizēm baidās tur braukt, vai neatbrauc laika trūkuma dēļ. Tāpēc žēl, ja piepildīt zāli uz visiem koncertiem neizdodas. Tomēr nākotnē skatos cerīgi – arī uz Lietuvas, Skandināvijas pusi.

Jums pašai skatuves, teātra pasaule nav sveša jau kopš bērnības, tēvs (aktieris Juris Bartkevičs) ir aktieris, bijis arī Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs. Ieklausāties viņa padomos?

Ja es viņam jautātu, varbūt viņš arī sniegtu kādu ieteikumu. Viņš tikai ik pa laikam izmet, ko gribētu dzirdēt, – tur ir gan “Pink Floyd” ģitārists, gan vēl citi.

Kas gaidāms nākamajā koncertsezonā, kad pēc gadu mijas Latvija svinēs simtgadi?

Turpināsim iesākto ceļu un īpaši atzīmēsim Latvijas simtgadi vairākos projektos. Skanēs “Latvijas koncertu” veidotā programma – “Kurzemes gredzens”, kur redzēsim Latvijas labākos mūziķus, kolektīvus.

“Liepājas mākslas forums”: spilgtākie notikumi

Ceturtdien, 3. augustā: laikmetīgās mākslas izstādes “Melnais caurums” atklāšana, Hosē Moreno (Spānija) skaņu vides “Dzintara diptihs” iedzīvināšana, Gotfrīda Villema Rāsa (Nīderlande) performance.

Saistītie raksti

Piektdien, 4. augustā: Tobiasa Drēgera (Austrija) meistarklase laikmetīgajā dejā, vakarā – T. Drēgera solo performance, multimediāls elektroniskās mūzikas koncerts “MPLab”.

Sestdien, 5. augustā: Roberto Oliveria (Spānija) – perkusijas un elektronika, Ģertrūdes ielas teātris, izrāde “Rondo”.

Svētdien, 6. augustā: zīmējumu teātris bērniem, laikmetīgās dejas izrāde “Connext” (Latvija, Igaunija), Liepājas Karostas ūdenstornī – laikmetīgās mākslas izstādes atklāšana.

LA.lv