Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
3. janvāris, 2013
Drukāt

Baiba Broka: tautību pretnostatīšana nav neviena interesēs

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Kas ir Baiba Broka?” – tāds jautājums daudziem radās, kad Nacionālā apvienība pagājušā gada oktobrī nosauca savu kandidāti Rīgas domas priekšsēdētāja amatam. Tika spriests, ka krietni pazīstamāka esot viņas vārda māsa – populārā Jaunā Rīgas teātra aktrise, bet NA politiķe plašāk zināma vien juristu aprindās.

 

Kopš tā laika B. Broka biežāk parādījusies plašsaziņas līdzekļos, un varētu teikt, ka iepazīšanās laiks ir beidzies. Būtu laiks uzzināt, ar kādu piedāvājumu partija un mēra amata kandidāte gatavojas iet uz vēlēšanām.

 

 

– Šobrīd ir kļuvis mazliet skaidrāks, kāds izskatīsies politiskais “cīņas lauks” nākamajās Rīgas domes vēlēšanās. Pagaidām tā vairāk ir izlūkošana, nevis kauja, un Latvijas Televīzija savā diskusiju raidījumā jūs pat “pasaudzēja” no tieša kontakta ar pašreizējiem domes vadītājiem Nila Ušakova un Andra Amerika, sagādājot skatītājiem nelielu vilšanos. Bet vai jūs jau esat gatava šādai diskusijai? Vai būtu ko teikt?

– Es domāju, ka man nekas nav jāsaka Nilam Ušakovam, bet jāpiedāvā savs redzējums Rīgas iedzīvotājiem. Šobrīd mēs gatavojam ļoti nopietnu, pārdomātu programmu. Kopš Nacionālā apvienība mani izvirzīja, esmu jau diezgan detalizēti iepazinusi, kā Rīga tiek pārvaldīta pašlaik, apzinoties tās jomas, kurās mēs nepiekrītam pašreizējai politikai un ko piedāvātu darīt citādi. Protams, par to nāksies diskutēt ar citu partiju pārstāvjiem, es esmu gatava.

– Un ko jūs piedāvāsiet?

– Piemēram, šobrīd ļoti maz tiek domāts, kā Rīga varētu vairāk pelnīt. Ir dažādas sociālās programmas, atbalsts maznodrošinātajiem un ģimenēm, kas ir pareizi, jo krīzes laikā, kad valsts samazināja daudzus maksājumus, pašvaldībai nācās uzņemties lielāku atbildību. Taču tikpat aktīvi vajadzētu domāt par pilsētas kases papildināšanu.

Nav jābaidās no lieliem izdevumiem, ir jābaidās no maziem ienākumiem! Šobrīd Rīga 74% no sava finansējuma gūst ar valsts nodokļu politikas starpniecību – tie ir atskaitījumi no dažādiem nodokļiem, kurus iekasē valsts. Atlikušie 26% ir cita veida ienākumi, taču tas ir par maz. Ir jāmēģina līdzsvarot šos ienākumu veidus.

Mēs redzam, ka peļņas avots varētu būt tūrisms, kura lielo potenciālu Rīga neizmanto. Nesen es tikos ar starptautiskās lidostas “Rīga” valdes priekšsēdētāju Aldi Mūrnieku, un mēs pārrunājām, kā Rīgas pilsēta varētu ciešāk sadarboties ar lidostu un attīstīt tūrismu. Es pati esmu bijusi lidostas padomes priekšsēdētāja, tāpēc šī joma man ir labāk zināma un es redzu tajā iespējas. Mums ir vajadzīgi ne tikai ceļotāji, kuri te no rīta atbrauc ar prāmi, pastaigā pa pilsētu, vakarā uz prāmja paēd vakariņas un dodas prom, bet vajadzīgi tūristi, kas vismaz vienu nakti paliek Rīgas viesnīcās un ēd restorānos. Rīgu varētu reklamēt kā vietu patīkamai nedēļas nogalei.

– Pašreizējā domes vadība lepojas, ka palielinājies to tūristu skaits, kas Rīgā ierodas ar Maskavas vilcienu.

– Nevajadzētu īpaši izcelt, vai tie ir krievu, vācu vai zviedru tūristi. Mums ir vajadzīgi tūristi no visurienes. Nenoliedzami turīgie krievu tūristi mūsu uzņēmējiem ir vēlami, bet tikpat aktīvi Rīga ir jāreklamē arī citos reģionos. Protams, mērķauditorija ir tās valstis, no kurām Rīgu var sasniegt trīs stundu lidojumā.

Tāpat tūrisma industrijā ir arī tradīcija, ka visas valstis cenšas pie sevis atvilināt japāņu tūristus. Tas ir tāds kā kvalitātes rādītājs. Tur, kur brauc japāņu tūristi, pēc tam seko arī visi pārējie. Latvija bija sākusi labu sadarbību – bija trīs čarterreisi no Japānas, diemžēl vēlāk tas pārtrūka. Acīmredzot arī pašreizējā Rīgas vadība nav aktīvi darbojusies, lai šo virzienu veicinātu.

Lidostas vadītājs regulāri tiekas ar jaunām aviokompānijām, aicina tās uz Rīgu, bet galvaspilsēta nedod līdzi informatīvo materiālu, ko tad mūsu galvaspilsēta piedāvā. Vai nav dīvaini?

– Jūs to varbūt stāstāt mazliet citā intonācijā, bet ļoti līdzīgi apgalvojumi jau ir dzirdēti no Aināra Šlesera, kurš pirms četriem gadiem bija apņēmības pilns kļūt par Rīgas mēru. Tolaik gan viņa plāni tika kritizēti, dēvēti par pārāk ambicioziem un uzlūkoti ar aizdomām.

– Tas bija aktuāli pirms četriem gadiem, bet diemžēl vēl arvien nekas nav izdarīts, lai gan Šlesera partija bija Rīgas domes valdošajā koalīcijā un viņš pats – vadošā amatā. Solījumi bija, bet tie palika neizpildīti. Neatkarīgi no partijām un politiķiem galvaspilsētai svarīgākās nozares paliks tās pašas, un neviens nevar noliegt, ka tūrisms ir un būs viena no tām.

Tāpat būtu jāskata jautājums par Rīgas domei piederošām kapitālsabiedrībām, kas pēc idejas ir veidotas ar nolūku gūt peļņu. Kopumā Rīgas domei šobrīd pieder daļas 21 kapitālsabiedrībā, taču starp tām ir ne tikai tādas, kas nenes peļņu, bet arī tādas, kas tiek subsidētas – nauda pazūd nezināmā virzienā, netiek veikta pilnvērtīga uzraudzība, nav skaidras politikas. Kad opozīcijas deputāti cenšas iegūt informāciju, tiek atbildēts, ka tas ir komercnoslēpums. Izpratne par komercnoslēpumu pašreizējai galvaspilsētas vadībai atšķiras no tā, kas tiek skaidrots normatīvajos aktos.

– Jūs pārstāvat nacionālu partiju, un viens no solījumiem ir padarīt Rīgu latviskāku. Kā tas izpaudīsies?

– Demokrātiskā sabiedrībā komunikācija notiek caur valodu, un es esmu stingri pārliecināta, ka tai jābūt latviešu valodai. Šobrīd vēl arvien daudzviet saglabājusies padomju tradīcija kā saziņas valodu starp dažādu tautību pārstāvjiem izmantot krievu valodu.

– Kādā līmenī?

– Pirmkārt, jau bērnudārzos, kur bērni ar spēlēm un rotaļām, patīkamos apstākļos apgūtu latviešu valodu jau līdz skolas gaitu sākšanai. Zinu no personīgās pieredzes, ka mazs bērns svešvalodas iemācās ļoti ātri. Tas nav nekāds pāridarījums vai psiholoģiska spriedze, bet tikai ieguvums.

Paildzinot pāreju uz latviešu valodu līdz vidusskolas laikam, mēs daudziem bērniem nodarām pāri, vēlāk veidojas dusmas, neapmierinātība un sabiedrības dalīšana. Es esmu vairākkārt teikusi, ka tautību pretnostatīšana nav neviena iedzīvotāja interesēs, arī latvieši no tā neiegūst.

Jāsaprot, ka pasaule ir brīva un tā kļūst arvien mobilāka, bet cilvēkiem, kas te izvēlējušies dzīvot un veidot ģimeni, ir jāciena valsts, tās valoda, kultūra, ir jābūt kopā tradīcijās un svētkos.

– Ja jūs jau šobrīd būtu Rīgas domes vadībā, vai lēmums par skolotāju Rafaļski, kurš publiski paziņoja par savu nelojalitāti Latvijai, būtu citāds?

– Es darītu visu, lai šis skolotājs vairs nestrādātu skolā.

– Jūs zināt, ka ļoti daudziem latviešiem ir nepieņemams tas veidojums Pārdaugavā, ko dēvē par “uzvaras pieminekli”, vismaz ne tādā formā kā šobrīd. Ko ierosināsiet darīt ar to?

– Mēs esam runājuši par to, kā kompleksi būtu attīstāma visa šī teritorija ap pieminekli.

Jāņem vērā vēsturiskie notikumi, un Nacionālās apvienības pirmā prioritāte šobrīd nav nojaukt pieminekli. Mūsu prioritāte ir attīstīt teritoriju, atceroties arī vēsturiskos projektus un izvērtējot, kā to padarīt mūsdienu prasībām atbilstošu. Jau šobrīd ziemā tur darbojas slēpošanas trase, vasarā to izmanto skrējēji, taču to varētu attīstīt daudz plašāk.

– Sportiskās aktivitātes var paplašināt, bet vai tas noņems ideoloģisko smagumu un piemineklis vairs nebūs vieta, kas pulcina pret Latvijas valsti noskaņotus cilvēkus?

– Tā ir pulcēšanās vieta zināmai publikai 9. maijā, un tie nav Latvijas valsts svētki. Bet demokrātiskā sabiedrībā aizliegt pulcēties, kamēr tas netraucē sabiedrisko kārtību, nevienam nevar.

– Kā jūs vispār skatāties uz tā saukto pieminekļu politiku galvaspilsētā kopš neatkarības atgūšanas?

– Ir nākuši klāt daudzi jauni pieminekļi, par kuriem ir liels prieks, piemēram, Kārlim Ulmanim, Oskaram Kalpakam un citiem. Tā ir viena no kultūras mantojuma sastāvdaļām, un pret to jāizturas ar cieņu.

– Varbūt ir kāds piemineklis, kura jūsu skatījumā Rīgai pietrūkst, kuru varētu atklāt par godu Latvijas valsts simt gadu jubilejai pēc pieciem gadiem?

– Tas tiešām ir ļoti nozīmīgs notikums, un tam veltīts piemineklis varētu būt kā liecība, kas paliktu nākamajām paaudzēm. Varbūt politiķi nav tie, kuriem jāizvirza mākslinieciskas idejas, kā tam vajadzētu izskatīties, taču es domāju, ka mums ir daudz patriotiski noskaņotu mākslinieku, kas labprāt uzņemtos šo darbu.

Arī finansiāli tas nebūtu šķērslis, jo latviešu tauta šādu cēlu mērķu atbalstam ir ļoti atsaucīga. Varbūt ikdienā mēs ķildojamies un strīdamies, bet izšķirošos brīžos spējam būt vienoti.

– Līdzšinējā Rīgas domes vadība parasti ir aizliegusi 16. marta pasākumus pie Brīvības pieminekļa, lai gan tiesa šo aizliegumu pēc tam parasti atcēlusi un gājiens vairāk vai mazāk mierīgi ir noticis. Kā Nacionālās apvienības pārstāvei es nejautāšu, vai jūs šo gājienu atļautu, bet vai jūs pati būtu gatava tajā piedalīties?

– Es esmu piedalījusies 16. marta pasākumos…

– Kā privātpersona, ne politiķe…

– Jā. Bet arī kā politiķe es uzskatu, ka leģionāru pieminēšana 16. martā ir svarīga latviešiem. Tas ir mūsu tautas liktenis, kas skāris gandrīz katru ģimeni, un es neesmu izņēmums. Vēsturnieki ir atzinuši, ka 16. marts nav nosodāma diena, kas slavinātu nacismu vai Hitleru, tāpēc es neredzu pamatu distancēties. Protams, Rīgas domes vadītājam jāņem vērā arī drošības apstākļi. Ir zināms, ka ir grupas, kas neatbalsta šos pasākumus, un tās ir ļoti agresīvas grupas, un, ja būtu draudi, es kā domes vadītāja neļautu riskēt.

– Tāpēc mums ir drošības iestādes, lai ar šīm grupām tiktu galā un novērstu draudus.

– Ir jāņem vērā šo ie-stāžu atzinums. Bet Brīvības piemineklis nav vienīgā vieta, kur atzīmēt 16. martu, to ļoti skaisti var darīt Lestenē.

– Tātad jūs brauktu tur?

– Jā.

– Vai “Vienotības” izvirzīto Rīgas mēra kandidāti Sarmīti Ēlerti jūs vairāk uzskatāt par sabiedroto vai konkurenti?

– Šobrīd es uzskatu, ka “Vienotība” kopumā un Sarmīte Ēlerte ir mūsu sabiedrotie.

Koalīcijas partijām ir konstruktīvi jādarbojas kopā, lai aicinātu latviešu vēlētājus nebūt pasīviem, bet nākt un nobalsot par mums, lai mēs varētu iegūt vairākumu Rīgas domē.

– Ir viedokļi, ka, izvirzot šādu kandidātu, “Vienotība” tieši mēģina atņemt balsis Nacionālajai apvienībai.

– Esmu pārliecināta, ka NA ir ļoti uzticams vēlētājs, kurš ir pārliecinājies par mūsu ideoloģisko kodolu vairākos gadu desmitos.

– Nav jau runa tikai par jūsu uzticīgajiem vēlētājiem, bet par tiem, kas nāktu klāt un nodrošinātu jums uzvaru vēlēšanās. Vai arī jūs jau tagad samierināties ar mazumiņu?

– Noteikti ne. Bet es gribu uzsvērt, ka NA latviskās vērtības ir bijis pamats, kāpēc vispār šādas partijas ir radušās, un šis kodols palicis nemainīgs. Tā nav tikai viena vai otra persona partijā, kas šos jautājumus izmanto retorikā, bet daudz dziļākas un noturīgākas saknes, par ko vēlētājs var justies drošs. Jau mūsu nosaukumā ir šī norāde – mēs esam Nacionālā apvienība. Vēl viena joma, kuru mēs uzsveram kā prioritāti, ir demogrāfija. Mēs par to esam ilgstoši cīnījušies. Jā, sākotnēji valstiskā līmenī “Vienotība” mūs īsti negribēja vai nevarēja sadzirdēt, un bija vajadzīga liela uzstājība un pārliecināšana. Arī Rīgā mēs turpināsim šo pašu līniju, ka atbalsts ģimenēm ar bērniem ir mūsu prioritāte.

– Arī paši NA pārstāvji nav slēpuši, ka reizēm koalīcijā jūtas kā “jaunākais brālis” – liela daļa tās priekšlikumu tiek noraidīti, ir piešķirts nepamatoti maz ministru amatu un tā tālāk. Vai kas līdzīgs nav gaidāms Rīgas domē, ja jūs būsiet koalīcijā ar “Vienotību”?

– Nereti jaunākais brālis pasakās ir tas uzvarētājs. Mēs esam stingri savā pārliecībā un redzējumā un neatkāpsimies no savām pozīcijām, pat ja uzreiz visu nav iespējams iegūt. Tā esam darbojušies valdībā un ar tādu domu ejam arī uz pašvaldību vēlēšanām.

– Ēlertei būšot sava komanda.

– Mums arī būs! Protams.

– Un kas tajā būs?

– Šobrīd vēl nenosaukšu, taču mums jau kopš augusta ir izveidotas vairākas darba grupas, notikušas daudzas diskusijas, un mēs kā pirmā partija piedāvājām savu programmatisko redzējumu un prioritātes.

– Un kādas ir attiecības ar citām partijām. Piemēram, Reformu partiju, kas zināma ar savu kāri koķetēt ar “Saskaņas centru”…

– Reformu partija šobrīd īsti vēl nav pieteikusies Rīgas domes vēlēšanām un nav arī piedāvājusi savu redzējumu. Kad tas būs, NA noteikti ar viņiem tiksies un pārrunās iespējamo sadarbību pirms un pēc vēlēšanām. Mēs jau esam teikuši, ka par iespējamiem sabiedrotajiem uzskatām koalīcijā esošās partijas, tātad “Vienotību” un Reformu partiju.

– Kā ar Zaļo partiju un Zemnieku savienību?

– Arī ar viņiem runāsim. Tās ir labējās partijas, ar kurām mēs ideoloģiski varētu sadarboties.

– Zaļās partijas kandidāts Guntis Belēvičs jūs jau paguvis novērtēt – skaista sieviete un labi vērtēta juristu vidū. Ko jūs teiktu par viņu?

– Vispirms vajadzētu ar viņu iepazīties. Būtu nepareizi, ja es savus spriedumus izdarītu pēc tā, ko par viņu esmu lasījusi žurnālos. Katrā ziņā uzņēmējdarbībā pieredzējis cilvēks.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+