Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
13. jūnijs, 2013
Drukāt

Baiba Skride: Atzinība Latvijā – svarīgākā

Foto - Marco BorggreveFoto - Marco Borggreve

20. jūnijā Dzintaru koncertzālē „Rīgas festivāla 2013″ noslēguma koncertā izcilā latviešu vijolniece Baiba Skride kopā ar Lietuvas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Modestu Pitrenu izpildīs pasakaini skaisto Pētera Čaikovska „Vijoļkoncertu”. 


 

Mūsu saruna notiek Baibas Skrides vienīgajā brīvajā dienā starp diviem koncertiem Amsterdamas slavenās „Concertgbouw” koncertzāles Kamerzālē, kur vijolniece uzstājas kameransambļa sastāvā kopā ar māsu, pianisti Laumu Skridi un izcilo argentīniešu čellisti Solu Gabetu. Šī ir diena, kad Baiba paguvusi nokļūt mājās, Hamburgā, lai būtu kopā ar ģimeni – dzīvesbiedru Kristianu un abiem dēliņiem – vecāko, Emilianu, (5) un jaunāko – Leanderu, kuram nesen apritēja gadiņš.

– Vasara mūziķiem vienmēr ir sezona sezonā – festivālu laiks. Šovasar jūs kopā ar māsām – Laumu un Lindu spēlēsit gan Reingavas, gan Šlēzvigas-Holšteinas, gan Mozeles un citos Eiropas mūzikas festivālos. Ko jums nozīmē šī īpaša festivāla atmosfēra?

– Strādāt vasarā vienmēr ir ļoti interesanti. Festivāls nozīmē mazliet citādu atmosfēru nekā koncertos. Man šķiet, cilvēki uz tiem nāk labākā garastāvoklī. Pārsvarā šī publika ir ļoti ieinteresēta. Šlēsvigā Holšteinā, kur vasarā būsim kopā ar abām māsām, bieži koncerti notiek ļoti neparastās vietās, pat kūtīs. Tas ir īpašs piedzīvojums, nespēlēt normālā koncertzālē, bet mazliet interesantākās vietās.

– Kā Rīgas, tā Reingavas mūzikas festivālā piedalīsies vairāki Latvijas mākslinieki – Vestards Šimkus, Ksenija Sidorova. Vai esat nodomājusi paklausīsities arī viņu sniegumu?

– Rīgā ierodos neilgi pirms koncerta. Baidos, arī Reingavas festivālā nekas nesanāks. Koncertu plāns ir ļoti ciešs, koncerts pēc koncerta, neiznāk aiziet uz citiem koncertiem. Parasti nospēlējam vienu koncertu un braucam tālāk.

– Rīgai tagad ir savs festivāls, kas tikko oficiāli uzņemts lielajā Eiropas festivālu saimē. Kā jūs uztverat šādu notikumu?

– Tas ir fantastiski! Jo vairāk šādu notikumu Latvijai, jo labāk. Sevišķi, ja ir laba kvalitāte un brauc patiešām interesanti mākslinieki. Man ir prieks, ka Latvijā iespējams izveidot ko jaunu un vērienīgu.

– Šis laiks jums daļēji paiet Čaikovska brīnišķīgā Vijoļkoncerta zīmē – aprīlī to spēlējāt Luksemburgā kopā ar Londonas filharmonijas orķestri, jūnijā – ar Vankūveras simfonisko orķestri. Tas skanēs arī Dzintaru koncertzālē. Laimīga sakritība vai pašas vēlme spēlēt mūziku, kas tuva kopš bērnības?

– Tā patiesi ir sagadījies. Čaikovski parasti neplānoju, jo tāpat iznāk laiku pa laikam viņu spēlēt. Ir sakritis, ka arī no Rīgas puses vēlējās dzirdēt Vijoļkoncertu, kas ir mans bērnības darbs, ko spēlēju jau ļoti agri.

– Šajā reizē – kopā ar jums Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris un Latvijas publikai pazīstamais lietuvietis Modests Pitrens. Ar kādām sajūtām gaidāt saspēli?

– Ar Modestu Pitrenu esmu tikusies uz skatuves tikai vienu reizi, pavisam īsi kādā kopkoncertā. Atceros, ka sapratāmies ļoti labi, tāpēc šo vijoļkoncertu gaidu ar mierīgu sirdi. Man gan nav īpaša priekšstata par Lietuvas orķestri. Biju pie viņiem sen, tāpēc nezinu, kā viņi attīstījušies pēdējo desmit gadu laikā. Būs interesanti dzirdēt gan skanējumu, gan redzēt, kā viņi strādā.

– Pēc iepriekšējā koncerta Latvijā – Brāmsa „Vijoļkoncerta” kopā ar Birmingemas simfonisko orķestri un diriģentu Andri Nelsonu pagājušā gada oktobrī – saņēmāt Lielo mūzikas balvu. Jūs gūstat atzinību visā pasaulē, taču cik daudz nozīmē atzinība dzimtenē?

– Tā man joprojām ir pats svarīgākais.

Vienmēr esmu aizkustināta, cik mīļi Latvijas publika mani uzņem un novērtē. Latvieši ir īpaša publika. Šeit uz koncertiem nāk cilvēki, kas nebūt nav tipiski klasiskās mūzikas cienītāji, kā tas ir pasaulē. Esmu pateicīga par sirsnīgo uzņemšanu. Šī bija jau mana ceturtā Lielās mūzikas balva.

Divas no tām stāv mājās, plauktā. Dienā, kad saņēmu balvu, sēdēju kafejnīcā viena pēc mēģinājuma un vienatnē atzīmēju savu dzimšanas dienu. Pēkšņi piezvanīja mamma, sakot – tev ir balva! Pārsteigums bija ļoti liels, jo uz balvu pretendēja patiešām izcili mākslinieki. Tas ir liels gods.

– Jājautā, vai vēl ieplānoti koncertā kopā ar Andri Nelsonu?

– Jā, noteikti. Tuvākais būs nākamgad kopā ar Ķelnes Radio simfonisko orķestri, spēlēsim Riharda Štrausa vijoļkoncertu, būs arī citi projekti.

– Kādas diriģenta īpašības jums kā solistei ir svarīgas, lai saspēle izdotos?

– Diriģentam jābūt patiesam pret orķestri. Andris māk vienkārši aizdegt, aizkustināt un sajūsmināt it visus, kas ir viņa priekšā – gan tos, kam skaņdarbā jāspēlē nepārtraukti, gan tos, kam paredzēta tikai viena nots.

Saspēlē kopā ar solistu ir ļoti svarīgi, lai diriģents ir atvērts citādām idejām, ne tikai seko, bet arī no savas puses dod jaunus impulsus. Tā ir tāda pati saspēle kā jebkurā darba jomā – vienkārši saskan vai nē. Ar Andri saprotamies ļoti labi.

– Jūsu vijoļspēli kritiķi salīdzina ar dabas balsi. Iedvesmu smeļaties dabā?

– Katra diena ir īpaša, tā ir jāizdzīvo. Tagad redzu, mani bērni aug tik ātri, laiks skrien. Neapzināti mūziku iespaido viss – ceļojumi, grāmatas, cilvēki, ko sastopu. Ir svarīgi laiku pa laikam pavisam atiet no instrumenta, atbrīvot galvu. Esmu atvaļinājumu fane. Man tik ļoti patīk kaut kur aizbraukt, tikko divas nedēļas bija pilnīgi brīvas bez vijoles. Biežāk kā reizi divos gados tas nesanāk.

– Brīvajā lakā mūziku klausāties?

– Parasti vakarā mājās klausāmies tādu modernāku mūziku, Latīņamerikas mūziku vai džezu. Protams, skan arī klasika.

– Jūsu mazajiem skan bērnu mūzikas ieraksti vai pašas dziedātās šūpuļdziesmas?

– Protams, dziedu. Man ir vairākas latviešu dziesmu grāmatiņas, šad un tad viņi izvēlas no tām pēc bildītēm, tomēr beigās vienmēr nonākam līdz „aijā žūžū”. Tā, šķiet, dziedāta simtiem tūkstošu reižu. Vecākajam dēliņam ir jau piecarpus gadu, tomēr viņš arvien pieprasa tieši to.

– Jūsu koncerti Latvijā vienmēr ir gaidīts notikums, droši vien šīs gaidas uzliek arī īpašu atbildību?

– Cenšos to īpaši nepārspīlēt.

Vienkārši priecājos atkal braukt uz Latviju, spēlēt tur, satikt cilvēkus. Skatīties zālē, no kuras pusi cilvēku pazīstu, ir patiess prieks. Protams, nervozitāte ir lielāka nekā citur, jo katru reizi zinu, ka gaida. Cenšos būt optimiste un nedomāt par to, ka kāds centīsies atrast trūkumus manā spēlē. Domāju par to, ka varu iedot mazliet prieciņa.

– Esat spēlējusi kopā ar slaveniem orķestrim, diriģentiem un mūziķiem. Vai ir vēl kaut kas, par ko sapņojat mūzikas jomā?

– Vēl nekad neesmu spēlējusi ar Amsterdamas „Concertgebouw” orķestri vai Vīnes filharmoniķiem. Protams, vēl ir daudzi interesanti mērķi. Esmu procesa vidū.

– Jūsu mājas lapā koncertu grafiks atklāts vien līdz jūlijam. Tāpēc jājautā, kādi ir tuvākā laika izaicinājumi?

– Tā kā pēdējā laikā esmu bijusi tik daudz projām, bet mājas lapu veido mans vīrs, nav bijis laika to aizpildīt – gluži praktisks iemesls. Vasarā veselu mēnesi braucam uz Austrāliju, kur ir koncerti kopā ar trim Austrālijas orķestriem, tostarp Rietumaustrālijas simfonisko orķestri.

Būs ļoti svarīgs koncerts Londonas Karaliskajā Alberta zālē – „BBC Proms”, kur pirmoreiz spēlēšu ar Oslo filharmonijas orķestri. Kopā ar māsu Laumu dosimies tūrē kopā ar Budapeštas simfonisko orķestri, gada beigās – koncerti Amerikā, starpā gan koncerti tepat Vācijā, gan Eiropā.

– Būsit arī Latvijā?

– Kopā ar ģimeni – māsām un bērniem – būsim Dziesmu svētkos. Pirmoreiz kopš daudziem gadiem būsim Rīgā visi kopā. Biļetes uz koncertiem gan neizdevās dabūt, ceru, kaut kā tiksim uz ģenerālmēģinājumu. Galvenais, būsim kopā un izbaudīsim svētku unikālo atmosfēru. Vecākais puika sen nav bijis Rīgā, jāaizved, vasara ir lielisks laiks, lai ietu ārā un būtu pie jūras.

– Ir kas tāds, ko vienmēr darāt, kad esat Latvijā?

– Jūs smiesities, bet mēs vienmēr aizejam paēst „Lido”. Kad kādreiz tētis (kordiriģents un pedagogs Arnolds Skride, aut.) strādāja Latviešu biedrībā, nebija laikam nekam citam, vienmēr iznāca pārskriet Vērmanītim un ieiet tur. Bet citādi braucam uz Duntes pusi, kur mums kādreiz bija vasaras māja, atsvaidzināt atmiņas. Šogad mums līdzi brauks vācu draugi, un tagad jādomā, kur viņus aizvest – šajā laikā daudz kas mainījies.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+