Latvijā
Novados

Baibas Kalnas mājas stāsts: Senā muižas kalpu ēka ar bišu saimi sienā 16

Foto-Baiba Kalna

Vēsturiskā ēka saglabājusies, pateicoties labam dakstiņu jumtam un saimnieku rūpēm

Baiba Kalna. Manas mājas stāsts

1988. gadā mans tēvs Vilnis Kalns izlēma iegādāties lauku māju “Zariņus”, pirms tam dzīvojām pagasta centrā daudzdzīvokļu mājā. Savukārt mājas iemītniece vecumdienas vēlējās pavadīt dzīvoklī ar centrālapkuri. Īsti nezinu, kāpēc tēvu uzrunāja tieši šī māja, jo zinu, ka viņš apskatīja vairākas mājas pagastā, kuras bija iespējams nopirkt, viena no tām tā arī savu saimnieku neatrada un šobrīd ir sabrukusi. Sākotnēji tā bija mūsu “fazenda”, kā to saucām pāris tā laika seriālu ietekmē. Tur bija sakņu dārzs, biešu vagas, mājlopi, kā jau laukos bija jāpļauj zāle, jālaista dārzs, jāgādā un jākrāmē malka un savu reizi jāgrābj siens.

Tās nav mūsu dzimtas mājas, taču jau 30 gadus esam saistīti ar šo māju. Tajā ieguldīts tik daudz vecāku laika un spēka, ka izjūtu to kā savu vietu, savas mājas. Daudz darba vēl nama sakārtošanā un vēstures noskaidrošanā, taču ēka ir pamatīga būve un ar salīdzinoši labi saglabājušos jumtu, kas vēsturiskai ēkai ir ļoti svarīgi. Varu tikai apbrīnot tā laika amatnieku pacietību un darba prieku, visas dakstiņu šķirbas aizsmērējot ar kaļķu javu, griestu seguma siltinot, ar sūnām aizpakojot dēļu šķirbas un pāri noklājot māla un smilts kārtu.

Ēka celta apmēram vienā laikā ar Īves dzirnavām 1894. gadā, taču, meklējot kādas liecības par mūsu māju Valsts dokumentācijas centra arhīvā, kur glabājas informācija par muižām un baznīcām, mapē par Īves muižu informācijas nebija. Ir pieminētas citas kaimiņu ēkas, kas piederējušas muižas saimniecībai un atrodas tuvāk muižas teritorijai, bet šī ēka nav minēta. Esmu redzējusi līdzīgas konfigurācijas mājas pie citām muižām, tā ka varētu būt pamatoti ciema ļaužu nostāsti, ka ēka bijusi Īves muižas kalpu māja. Tajā noteikti mitinājušās vairākas ģimenes, jo būve sākotnēji bija sadalīta apmēram vienāda izmēra 16 telpās, bijušas četras ieejas un četri skursteņi (saglabājušies trīs).

Blakus dzīvojamajai mājai ir vēl divas ēkas, iespējams, bijis zirgu stallis un smēde, no kurām bija saglabājušies tikai pussabrukuši mūri. Šobrīd mazākā būve ir zem laba cementa dakstiņu jumta, taču lielākā ēka gaida savu atdzimšanu, jo saimniekošana ar lopiem ir pagātne. Zirgu stallis kolhoza laikā, visticamāk, sašaurināts un pārtapis par govju kūti vai arī bijusi vēl kāda piebūve, par ko liecina laukakmeņu pamati.

Ēka celta uz laukakmens pamatiem, sienas mūrētas no divām paralēlām ķieģeļu rindām, kam vidū gaisa eja. Pārējās sienas, izņemot nesošo, šķiet, mūrētas, pielāgojoties skurstenim. Esmu vienmēr prātojusi, kādi bija plānošanas principi, ceļot šādas ēkas, jo arī viens no skursteņiem mūrēts it kā apkārt vērbaļķim, ņemot vērā skursteņa augstumu, kas ir nepilni 10 metri (savādi, kāpēc nemūrēja tur, kur iznāktu taisni uz augšu?).

Interesanti, ka mājas ilgstoši iemītnieki ir bites, tās jau gadiem ilgi dzīvo ēkas sienā – gaisa telpā starp dubulto ķieģeļu sienu. Mēs viņas netraucējam, bet arī mēģinājumi ievilināt bišu mājā nav izdevušies, un, ja kādā bargākā ziemā bišu saime izsalst, atlido atkal citas. Tas ir diezgan ekskluzīvi – karstā vasaras dienā istabas smaržo pēc medus, un bites dzied šūpuļdziesmu!

Vēstures odere

Viens no senas mājas valdzinājumiem ir tās stāsts – vēsturiskā “odere”. Šobrīd apdzīvotas vietas senumu galvenokārt nosaka pēc laika, kad tā pirmoreiz minēta rakstu avotos. Mūra ēku būvniecība parādījās tikai 12. gs. beigās, taču arī pēc tam nozīmīgu ēku būvniecībā biežāk dominēja koks. Ja veca ēka ar mūra pamatiem tiek datēta, piemēram, ar 18. gs. beigām, tas nenozīmē, ka tajā pašā skaistajā un izdevīgajā vietā, piemēram, ezera krastā, arī agrāk nevarētu būt atradusies koka ēku grupa ar tādu pašu funkciju. Īves pagasta teritorija līdz 13. gs. ietilpa kuršu apdzīvotajā Vanemas zemē, 13. gs. zeme nonāca Rīgas bīskapijas, 15. gs. – Kurzemes bīskapijas pakļautībā. Pēc vēstures avotiem zināms, ka ap 1644. gadu Īves muiža piederējusi Johanam Manteifelim-Sēgem. Minēts, ka kādreiz Īves muižas pilī bijušas 40 istabas, arī parkets ieklāts agrāk nekā Tiņģerē, kas savā beidzamajā variantā tika būvēta (vai pārbūvēta) 1805. gadā. Īvē 19. gs. otrā pusē tapusi muižas pils pēdējā versija, kuras arhitekts bijis T. Zeilers. Būvei izmantoti divu veidu ķieģeļi – parastie un trīsstūrveida, ticamākais, taisīti no vietējās māla atradnes. Ap 1871. gadu uzbūvētas Īves dzirnavas, kuras ir saglabājušās līdz mūsdienām. Saglabājusies arī Īves muižas kalpu māja ar senatnīgi slaidu siluetu un košu dakstiņu jumtu.

“Spriežot pēc sienu uzbūves pamatprincipiem, kalpu māja tapusi 19. gs., un gadskaitlis 1894, kas redzams uzrakstīts bēniņos uz spāres, var attiekties uz laiku, kad ēka tikusi būvēta, vai uz laiku, kad ēkai uzlikts brīnišķīgais māla dakstiņu jumta klājums. Mājas ārējā ķieģeļu siena varēja arī nebūt apmesta. Atbilstoši tā laika būvniecības tehnoloģijai 19. gs. vidū sienu gaisa spraugas caurlaidību regulēja ar speciālām vēdināmajām atverēm, kuras atvēra vai aizvēra, vadoties pēc klimatiskajiem apstākļiem. Mūsdienīgā analogā tas būtu salīdzināms ar regulējamu vēdināmo fasādi. Mainot ēkas vecos logus, noteikti jāpadomā, kā ne tikai saglabāt fasādes zīmējumu, bet arī kā nodrošināt obligāto svaigā gaisa padevi,” atzīmē arhitekts Pēteris Blūms.

Bišu lietas

Ja mājām ir dubultas sienas ar gaisa spraugu, caur kuru iet stipra ādere, tajās dažkārt pa kādu spraugu iekļūst bites un izveido stropu. Mūrējums aizsargā bites no ienaidniekiem, un ādere dod enerģiju. Dabiskie ienaidnieki šajā gadījumā bitēm ir peles un caunas, kurām patīk mieloties ar bišu produktiem un pašām bitēm. Pat ja vēsākā ziemas laikā bites izsalst, citas pavasarī atrod skreju un vietu apdzīvo no jauna. Parasti bišu kāres ar māti atrodas tuvu pie skrejas, apmēram 15 – 50 cm rādiusā. Ja nevēlas, ka sienas spraugā mitinās bites, var rīkoties brutāli vai humāni. Brutāla rīcība būtu saudzīgi izņemt ķieģeli stropa vietā, medu ar kārēm paturēt un bites neitralizēt ar dūmiem vai noindēt, pēc tam aizsmērēt skreju.

“Ir humāna metode, kā bišu spietu pārvest uz citu vietu,” stāsta tradicionālās būvniecības eksperts un bitenieks Ojārs Skujiņš. “Uz skrejas uzliek piltuvi ar plato galu uz sienas. Zemāk novieto spietu ķeramo kasti ar vairākām (4 – 5) medus kārītēm, kur ir medus, vasks, bišu maize utml. Visas bites viegli izlido ārā pa piltuves plato galu, bet pa šauro galu vairs netiek atpakaļ. Meklējot, kur palikt, tās sajūt medu, ielaižas stropa ķērājā un nosēžas uz medus kārēm. Pakāpeniski visas bites izlido no sienas un nonāk stropa ķērājā. Jaunās bites izšķiļas 20 dienu laikā un arī izlido. Kad bišu māte ir palikusi viena, tā izlido ārā un pievienojas pārējām bitēm stropa ķērājā.

Mājas restaurācija

Mājas skaistums ir tās senlaicīgais siluets, sarkano ķieģeļu sienas un kvalitatīvais dakstiņu jumts. Senās proporcijas ir ļoti smalkas. Ķieģeļu sienu spraugas, kur tās laika gaitā ir izdrupušas, būtu jāaizziež ar kaļķu-smilšu javu (ja tā tur ir bijusi izmantota). Ja šuve bijusi profilēta jeb izliekta (to var redzēt kaut kur uz sienas, piemēram, zem jumta), tad to atjauno. Katrā ziņā profilēta šuve izskatās greznāk.

Senās ēkas logi ir skaistā vēsturiskā proporcijā, salīdzinot ar visu ēku. Palielināt to izmērus nebūtu vēlams. Ja ēku vēlas modernizēt un izveidot kādu stiklotu mākslinieka darbnīcu vai ko īpašu, jākonsultējas ar vēsturiskās arhitektūras ekspertu. Tā kā ēka nav pieminekļu aizsardzības objekts, to varētu vienkāršāk izdarīt. Reizēm, savienojot tradicionālos būvniecības elementus ar jaunajām tehnoloģijām, izdodas izcils rezultāts. Bojātos logus var restaurēt vai tieši tādā pašā izskatā izgatavot no jauna. Jāatceras, ka visiem jaunajiem logiem ir augsta gaisa noturība, tāpēc nopietni jādomā, kādā veidā telpā pievadīt svaigo gaisu. Var būt ventilācijas atveres loga rāmī vai kārbā, bet var arī izmantot regulējamas ventilācijas lūkas sienās.

Ēkas siltināšana

Šādas mājas siltumizolācijas līmenis ir zems – to būtu vēlams siltināt. Nekādā gadījumā nedrīkst aiztikt ēkas fasādi, kas ir ļoti krāšņa un vērtīga. Siltināšanas darbi sākas ar «cepures uzlikšanu» – mājas bēniņu siltināšanu. To var paveikt kaut vai ar beramo akmens vati, kuru izklāj 25 cm biezā slānī, veidojot kasti gar spāru galiem un izveidojot staigājamās ejas. Noder arī ekovate un koka vate. Sienu siltināšanai var izmantot gaisa spraugu, kura ir atstāta starp ķieģeļu kārtām. Var izmantot ekskluzīvās «Rigi-perl» granulas, praktiskās «TermoPOR» termoputas vai ekonomisko ekovati. «Rigi-perl» ir vācu zinātnieku radīts jaunās paaudzes siltināmais materiāls. Tās ir sīkas, ar grafītu noklātas putuplasta bumbiņas, kas savstarpēji slīd un tek kā ūdens – nonākot sienas spraugā, tās ātri nokļūst zemākajās vietās. Veidojas elpojoša izolācijas kārta ar mazu siltumvadāmības koeficientu, kam ir maza siltā gaisa caurlaidība. Grafīta pulveris nodrošina arī mitruma atgrūšanu. Termoputas ir ķīmisks šķīdums. Iepūšot spraugā, tas pārvēršas miljonos sīku gaisa burbulīšu, kas sastingstot kļūst par baltu, mīkstu, mitruma necaurlaidīgu materiālu. Termoputas nesmaržo, nepelē, nebīstas no sala, toties laiž cauri ūdens tvaikus. Ekovati izgatavo no celulozes šķiedras, kuras iegūšanai izmanto makulatūru ar dabīgo sāļu piedevām. Iestrādes laikā materiālā rodas daudz noslēgtu gaisa kabatu, kas nobremzē gaisa plūsmas. Tai ir labas tehniskās īpašības – siltumvadība, gaisa caurlaidība, mitrumizturība, skaņas izolācija un ugunsdrošība. Ekovate varētu būt ekonomiskākais sienu siltināšanas paņēmiens. Visos gadījumos sienā izurbj caurumiņus, pa kuriem dobumā iepilda sastāvu, tad caurumiņus aizsmērē ar javu.

Vēl viens siltināšanas veids ir ārējās sienas siltināšana no iekšpuses un tur vislabāk noderētu kokšķiedras paneļi, kas kalpotu kā dekoratīvi sienu elementi un samazinātu vēso starojumu ziemā. Der arī minerālvate un ekovate.

LA.lv