Baigais gads bija laiks, kad daudziem noņēma morālās bremzes 1
Šo 1941. gada negaisu Nikolajs Siliņš atcerējās visu mūžu. Bija svelmains jūlija sākums, un vakarā Rīgā sākās spēcīgs negaiss. Rīgas centrālcietuma pagalmā karstajās smiltīs vairākas dienas nogulējušie ķermeņi izskatījās nedabiski lieli.
Lietus noskaloti, viņi tur gulēja kā tādas marmora statujas – slapji un balti spoži zibens gaismā. Pēc kara ASV dzīvojošais N. Siliņš šo šaušalīgo skatu atcerējās, atbraucis uz dzimteni 1997. gada jūlijā, Latvijas Okupācijas muzejā 85 gadu vecumā stāstot pieredzēto.
“Nākamajā rītā mēs atkal bijām pie darba.
Tad bija tāds grūts brīdis, kad nāca piederīgie, mēs visu dienu jau cietām tādā ļoti nejaukā trūdu līķu smakā. Kas nu smēķētāji bija, tie izlīdzējās ar smēķēšanu. Es nebiju smēķētājs, man bija jāiztiek, kā var. Kad atnāca arī jaunas meitenes, mātes, un, kad tām bija jāpacieš tā smaka un viņas gāja starp tām līķu kaudzēm meklēt savus piederīgos, tas bija arī tāds grūts brīdis mums, kas bijām tie racēji,”
teikts nu jau aizsaulē esošā N. Siliņa atmiņās, ko pierakstījis vēsturnieks Andrejs Edvīns Feldmanis.
Toreiz 29 gadus vecais Nikolajs Siliņš bija viens no tiem, kas atraka Rīgas centrālcietuma pagalmā apraktos, pareizāk sakot, viņš šajos darbos piedalījās kā rakstvedis. Savā laikā pabeidzis LVU Juridisko fakultāti, pirmajā padomju gadā Rīgā palicis bez stabila darba. Pēc sarkanās armijas atkāpšanās jūlija sākumā viņu uzmeklēja bijušais Daugavpils izmeklēšanas tiesnesis Atis Grantskalns un aicināja pie Tiesu pils un apgabaltiesas nama sargāšanas. Tad nāca ziņa no Rīgas centrālcietuma, ka tur notikušas cilvēku apšaušanas. Centrālcietumā jau atradās brīvprātīgie ar lāpstām. Tas noticis 3. vai 4. jūlijā. Tā kā īstas varas nebijis, puiši rīkojušies paši. Bijis arī kāds aktīvs palīgs, 1. slimnīcas sanitārs, un kāds ārsts, kas apskatīja līķus. “Katru, ko izraka, pienesa pie tās bedres malas, izvilka ārā, tad tie sanitāri ar rokām ķērās klāt, meklēja uzvalkā, vai nav kādi papīri, dokumenti, ko nu atrada. Es mēģināju to ieprotokolēt, uzrakstīt uz tās attiecīgās lapas, pēc tam skatīja zobu stāvokli un citas pazīmes. Ārsts, kurš skatīja pēc tam, deva dažus vārdus jeb teikumus, diktēja, kas būtu jāpieraksta kā ārsta konstatējums,” liecināja N. Siliņš.
Cik bija nogalināto? N. Siliņš precīzi neatceras – viņš pierakstījis 99 vai 98 vai 97. Bet šaušana notikusi arī otrā bedrē, kas bijusi mazliet tālāk pie vārtiem.
“Tā gluži nav, ka tie vācieši izgudrojuši un pēc tam mums iestāstījuši, ka viņš (gads – L. B.) tāds baigs bija. Tā nav,” atmiņās secina N. Siliņš.
Otram atņemt ir tik vienkārši…
Vēsturniece Inese Dreimane domā, ka tā nebija, ka ienākusī vācu vara šos darbus atstājusi tikai vietējo vīru ziņā, tomēr atzīst, ka, stāstot par vācu okupantu propagandu, vēsturnieki ir “iebraukuši auzās”, jo paši gandrīz vai sākuši ticēt padomju propagandai, ka 1940. un 1941. gadā nekas tik traks, tik baiss nav noticis.
“Kara sākumā čekas nogalinātie nav vienīgie upuri – visu gadu notika intensīvi aresti, bet daudzi cilvēki vienkārši pazuda. 1941. gada 14. jūnijā deportēja 15 424 cilvēkus.
Tas šoks, ko padomju režīms nodarīja Latvijas sabiedrībai, bija milzīgs trieciens Latvijai, valstij, kas attīstījās Eiropas virzienā. Valstī, kur bija salīdzinoša brīvdomība, kur bija svēts privātīpašums. Un tad piepeši kaimiņš par to, ka esi bijis sekmīgāks saimnieks vai uzņēmējs, varēja iestāties milicijā un paziņot, ka esi buržujs un asinssūcējs…
Izrādījās, ir tik vienkārši otram atņemt to, ko viņš bija nopelnījis. Šajā gadā daudziem noņēma morālās bremzes un viss pārējais, kas nāca pēc tam – gan vācu laiks, gan padomju režīms, kas atsākās pēc kara –, diemžēl bija tikai turpinājums visām pārmērībām un noziegumiem,” saka I. Dreimane.
Kara sākumā – no 22. jūnija līdz jūlija sākumam notikušo viņa nosauc par murgu. “Tad noslepkavoja cilvēkus uz aizdomu pamata, ka viņi varētu gaidīt vāciešus. Vienai daļai aptrakušu padomju aktīvistu izlikās, ka cilvēks, kas smēķēja 25. jūnija vakarā uz balkona vai tajās dienās karināja tikko izmazgāto gultas veļu, signalizē nacistiem. Šiem nogalinātajiem nav izvirzītas pat apsūdzības,” stāsta I. Dreimane.
No Rīgas centrālcietumā nogalinātajiem cilvēkiem 78 iekļauti padomju režīma sarakstā, kur minēti aresta iemesli – it kā cilvēki uzskatīti par padomju varai neuzticamiem vai pat ārvalstu spiegiem. 26. jūnijā no PSRS iesūtītais čekists LPSR Iekšlietu tautas komisariāta Valsts drošības pārvaldes priekšnieks Simons Šustins sarakstam uzlicis rezolūciju “V vidu sociaļnoi opasnosti vseh rasstreļjaķ” (“Sakarā ar sociālo bīstamību visus nošaut” – krievu val.). Cilvēkus šāva trīs dienas – 27., 28. un 29. jūnijā.
Septiņdesmit deviņus no Rīgas centrālcietuma upuriem apbedīja 6. jūlijā 1. Meža kapos jaunizveidotajā Balto krustu kapu-laukā.
Vēlāk padomju gadā nogalināto Latvijas pilsoņu kapavietas atrada arī Baltezerā, kur ekshumēja vismaz 113 upurus, Rēzeknes milicijas pagalmā atraka vismaz 30 cilvēkus, Babītes pagastā 11, Katlakalnā 39, Balvu un Gulbenes apkārtnē vismaz 8, Daugavpilī vismaz 11, Greizajā kalnā pie Ludzas vismaz 19 upurus. Nogalinātos atrada Liepājā un citur, visā Latvijā.
Netika saudzētas arī sievietes. Ludzā pie Greizā kalna tika atpazīta Antoņina Vazacka, kas bija arestēta kopā ar dēlu. Viņi bija pamukuši no mājām mežā. Tur viņus bija aizturējuši karavīri un nogādājuši milicijā. Dēlam Donātam izdevās no cietuma izbēgt, bet māti nošāva. “Es nespēju nosodīt šo puisi, kas vēlāk dienēja policijā, bet pēc kara bija nacionālo partizānu komandieris,” atzīst I. Dreimane.
Patiešām, par ko gan nosodīt?
“Pēc tā visa nevar teikt, ka nekas baigs padomju laikā Latvijā nav noticis. Es pieļauju, ja Latvijā pēc padomju varas būtu ieradušies kaut vai marsieši, ka arī viņus sagaidītu ar sarkanbaltsarkaniem karogiem,” saka I. Dreimane.
Starp čekistu nogalinātajiem atrada Latvijas brīvvalsts kriminālpolicijas priekšnieku, Interpola viceprezidentu Jēkabu Silarāju, Valsts prezidenta adjutantu pulkvedi Miervaldi Lūkinu, pulkvedi Augustu Muižuli, Latvijas Skolu departamenta direktoru Arnoldu Čuibi. 1941. gada 25. martā 64 gadu vecumā Ulbrokas mežā nošāva ģenerāli Kārli Gopperu, kas bija iemīļots Latvijas skautu centrālās padomes prezidents. Bet nogalinātie bija arī skolotāji, ārsti, amatnieki, strādnieki, vismiermīlīgāko profesiju pārstāvji.
Nav grūti iedomāties nogalināto tuvinieku pārdzīvojumus, ko neapšaubāmi izmantoja nacistu režīms. 1942. gadā iznāca attēlu un dokumentu krājums par boļševiku laiku Latvijā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 1. jūlijam ar nosaukumu “Baigais gads”, ko papildināja dokumentālā filma “Sarkanā migla” 1942. gada novembrī. Baigā gada notikumos nacisti vainoja ebrejus.
Lielākajā baigā gada upuru apbedījumā Balto krustu kapulaukā guldīti vairāk nekā 120 padomju okupācijas pirmajā gadā (1940 – 1941) nogalinātie. Lai apbedījumus slēptu, sešdesmito gadu beigās padomju vara kapulauku nolīdzināja un atļāva veikt virsapbedījumus. Tāpēc vienkopus atdusas gan komunistiskā terora nonāvētie, gan vēlāk virsapbedījumos apbedītie.
Diemžēl dzīvu liecinieku, kas 1941. gadā atraka nošautos vai piedalījās līķu atpazīšanā, šodien praktiski vairs nav – tie ir vai nu miruši, vai gājuši bojā karā un represijās, vai devušies trimdā, stāsta vēsturnieks, Okupācijas muzeja piemiņas vietu programmas vadītājs Rihards Pētersons.
Vai taka neaizaugs?
Taču Rīgas Politiski represēto biedrība un tās vadītājs Jānis Lapiņš uztraucas par kādu vienkāršāku lietu – par to, kāpēc netiek atjaunota pazudusī vai nozagtā plāksne Meža kapos pie Balto krustu kapu-lauka, kas informējusi par baigā gada traģēdiju. Pērn maijā tā pēkšņi pazudusi un Rīgas domes Mājokļa un vides departamenta Kapsētu pārvaldes priekšnieks Jānis Upītis teicis, ka vainojami metāla zagļi. J. Upītis drīz vien sazinājies ar arhitektu Laimoni Šmitu, kas strādājis pie Balto krustu projekta, un vienojušies par akmenī kaltās zīmes atjaunošanu. Gads ir pagājis, bet zīmes joprojām nav, uztraucas biedrība.
J. Upītis atzīst, ka plāksnes nebūs arī šā gada 6. jūlijā, kad cilvēki pieminēs Balto krustu kapulaukā nomocītos, jo, lai atjaunotu plāksni, esot precīzi jāatjauno uzraksts un jāizstrādā jauns projekts, kas jāsaskaņo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (VKPAI), Būvvaldē un citur.
“Godīgi sakot, man ir apnikuši kapu zagļi un vandaļi, jo nav garantijas, ka jaunā plāksne vai akmens nostāvēs ilgi. Tā nopietni pie projekta nemaz neesam ķērušies, jo visam nepietiek laika,” saka J. Upītis. Kad atgādinu, ka kopš 2005. gada Meža kapu Baltie krusti iekļauti Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības sarakstā, J. Upīša kungs atsaka – šajā sarakstā iekļauti vēl “simts citi pieminekļi Rīgas kapsētās”.
Vai pat Rīgas domes spēki šajā lietā nav pietiekami?
Uzziņa Jēdziens “baigais gads” Par jēdziena “baigais gads” autoru būtu jāuzskata Edvarts Virza (1883 – 1940), kura 1939. gada decembrī “Sējējā” publicētā dzejoļa “Baigā vasara” rindas “Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs/ Bez laika kokiem augļi nokritīs,/ Par nastu būs, kas ir, un tas, kā nava”, daudziem pēc padomju okupācijas gada šķita pravietiskas. Apzīmējums “baigais gads” pirmoreiz tiek lietots 1941. gada 4. jūlijā laikrakstā “Tēvija” publicētajā rakstā “Kā čekisti izlaupīja un dedzināja Iekšrīgu”, kas sākās ar vārdiem: “Baigs bija viss sarkanā terora gads mūsu skaistajā Rīgā”. No Kaspara Zeļļa raksta “”Baigais gads” – mīts un tā evolūcija” (“Mīti Latvijas vēsturē”, 2006.) Nogalinātie un represētie pirmajā padomju okupācijas gadā Baigajā gadā nogalināto skaitu lēš ap 1355, lielākā daļa ir atpazīti. Kopējais represēto skaits ir ap 20 000 – 21 000 cilvēku, tajā skaitā 1941. gada 14. jūnijā deportēja 15 424 cilvēkus. No I. Šneideres raksta “Pirmā padomju okupācija Latvijā: daži aspekti.// Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940. – 1964. gadā” (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 13. sēj. – R.LVIA, 2004., 21. lpp.). |
