Bail lēkt acīs… 3
Kā “LA” lasītāji vērtē interviju ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāju Pēteri Krīgeru (3.01.2014.) un ko domā par arodbiedrību lomu mūsdienu Latvijā?
Māra, pārdevēja veikalā “Maxima” mazpilsētā: “Viss, kas izskanējis par darba apstākļiem “Maxima”, ir taisnība, un šo situāciju pārdevēji vieni paši nevar lauzt, sevišķi mazpilsētā, kur nav citu darba vietu. Pie mums ir jāveido arodbiedrība, sākumā varbūt pat no malas – pēc nozares arodbiedrības iniciatīvas. Nepiekrītu Pēterim Krīgeram tikai vienā, ka “Maxima” pārsvarā strādā krieviski runājošas sieviņas pirmspensijas gados. Pie mums strādā galvenokārt cilvēki spēka gados un jaunieši.”
Imants Kalums Rīgā: “Arodbiedrībām bija maza loma padomju laikos – tikai ballītes un pasākumus rīkoja, pabalstus dalīja, bet par darbinieku patiesu aizstāvēšanu nevarēja lemt. Arī tagad daudz kur arodbiedrībām ir tikai formāla loma, un es neticu, ka var kaut kas mainīties.”
Vilhelms Klincāns Jūrmalā: “Cilvēki tagad sitas, kā var, lai izdzīvotu, bet priekšniekiem baidās acīs lēkt. Tas atklājās kaut vai “Maxima” traģēdijas jautājumā. Ja paši būtu aktīvāki un aizstāvētu savas tiesības, varētu gan protestēt par netaisnībām. Arī arodbiedrību līderi ir naski uz skaistu runāšanu, bet strādājošo tiesības aizstāv pasīvi. Cik zinu, vairāk tikai konsultē darba tiesībās.”
Ausma Karpova Rīgā: “Jau divdesmit gadus vairs nestrādāju, bet mans dēls ir uzņēmējs. Viņa firmā nav vajadzīga arodbiedrība, jo, cik zinu, dēls darba likumdošanu ievēro. Darbiniekus un viņu bērnus sveic svētkos. Dēls saka, ka arodbiedrība privātā firmā būtu kauna lieta, jo visiem strādājošajiem ir jāstrādā kā vienam veselumam – darba lietās jādomā vienādi. Tā jau izdzīvošana smaga.”
Guntis Vidzemē: “Cik cilvēks ir neaizsargāts, arī darba devējs, uzzināju pirms gadiem trim, kad ar galvas traumu uz divarpus mēnešiem nokļuvu slimnīcā. Viss mans nelielais darbnīcas kolektīvs – trīs vīri – izšķīda kur kurais. Nebija vairs ne materiālu, ne jaunu darba uzdevumu, ne pats varēju pilnvērtīgi strādāt vairākus mēnešus. Kādā arodbiedrībā lai iet mazais uzņēmējs?”
www.la.lv
No atsauksmēm par 3. janvārī publicēto P. Krīgera interviju “Krīgers uz politiķiem necer”.
nezinītis: “Ja jau valsts gribētu aizstāvēt kaut daļu darba ņēmēju elementāro interešu, tad obligāti jābūt organizētām arodbiedrībām ar visiem koplīgumiem, bez iespējām uzņēmējam piekļūt superlētajam darbaspēkam, izmantojot bezgalīgo nepilno trīs mēnešu pārbaudes laika rotāciju.”
jurjanis: “Te nu mēs redzam, ka arodbiedrības vadība uzskata, ka nav viņu pienākums kaut vai propagandēt, veicināt arodbiedrību kustību. Iznāk, ka žurnālistiem u. c. jākonstatē verdzībai līdzīgais stāvoklis Latvijas uzņēmumos. Kāpēc ar to ķēpāties, ja var klaigāt par budžeta iestāžu atalgojumu, kur viss uz delnas! To jau varēja novērot agrāk, ka arodbiedrību vadība absolūti neinteresējas par atalgojumu un likumību ražojošos uzņēmumos.”
Jānis: “Es vairs neticu Krīgeram. Viņš nav Brīvo arodbiedrību vadītājs, viņš ir kļuvis par politiķi, kā pārsvarā arī arodbiedrību organizācijas kopumā, jo tās pamatā nodarbojas ar politiku un politisko spēku lobiju. Tā vietā, lai aizstāvētu darba ņēmēju intereses, kas arodbiedrībām maksā naudu, viņi nodarbojas ar politiku un vadības veidošanu.”
tam Jānim: “Arodbiedrības nodarbojoties ar politiku… Interesanti, kur tieši tu to saskati arodbiedrību darbībā? Un kā arodbiedrības, tavuprāt, kā pats izsakies, varētu aizstāvēt darba ņēmēju intereses, ja tās ieturētu milzīgu distanci no jebkādām izpausmēm politikā?”
