Bailes kliedē “kinoteātris” 0
36,6 °C eksperimentā pārbaudām, vai ar vienkārši apgūstamu neirolingvistiskās programmēšanas (NLP) metodi iespējams divu nedēļu laikā atbrīvoties no fobijām (phobos – grieķu valodā bailes), kas mocījušas gadiem ilgi.
Bailes bieži glābj – liek spēji atrauties no kraujas malas, iekams prāts izvērtējis kritiena augstumu. Pieplakt žogam, ja no šķērsielas iznirst sadzērušies pusaudži. Taču ir arī reālā apdraudējumā nesakņotas bailes, kas apziņas argumentācijai nepakļaujas.
Daudzi pieņēmuši, ka neko nevar mainīt. Vai tiešām ar tādām atliek vien sadzīvot?
Sen iesakņojušās bailes padzīt mēģināja grāmatvede Liene Bērziņa, žurnāliste Kintija Bulava un vidusskolnieks Ēriks Šterns.
36,6 °C eksperimentu vadīja hipnopsihoterapeite un neirolingvistiskās programmēšanas trenere Dace Rolava, kura tiem, kuri sirgst ar fobijām, palīdz jau trīspadsmit gadus.
Kas jāzina par bailēm, pirms sākt eksperimentu
NLP trenere vispirms iezīmē atšķirību starp izdzīvošanai nepieciešamām bailēm un tām spēcīgajām, ar prātu nekontrolējamām iekšējās trauksmes un panikas sajūtām, kas ar īstiem draudiem nav saistāmas, taču organismā izraisa tādas pašas reakcijas kā sastapšanās ar patiesām briesmām. Parakājoties atmiņā, tām bieži atrodams arī izraisītājs. Cilvēks, kuram bērnībā uzbrucis suns, arī pieaugušā vecumā, ieraugot pretī cilpojošu duksīti, var pēkšņi panikā apcirsties un ļaut kājām vaļu. Lai reiz piedzīvotais neatkārtotos, viņā ieslēdzas mehānismi, kas nobloķē pārējās vajadzības, visu enerģiju koncentrējot muskuļiem: jābēg! Pēc tam pašam brīnums, kā spējis tik ātri skriet.
“Parakājoties atmiņā, tām bieži atrodams arī izraisītājs. Cilvēks, kuram bērnībā uzbrucis suns, arī pieaugušā vecumā, ieraugot pretī cilpojošu duksīti, var pēkšņi panikā apcirsties un ļaut kājām vaļu.”
Pieiet kāds biroja darbinieks pie jauna kopētāja, piespiež nepareizo pogu, tāpēc tas nedarbojas. Bet kolēģis uzsauc: Zābaks, ne jau tā bija jārīkojas! Neveiklītis sanervozējas, viņam kļūst slikti. Kad nākamreiz viņš tuvojas aparātam apņēmībā rīkoties pareizi, atkal uznāk nelabums.
No kā tikai baidāmies! No zirnekļiem, čūskām un pelēm, no atrašanās augstceltnēs, slēgtās un šaurās telpās, no inficēšanās ar kādu konkrētu slimību, no skaitļu rindām un injekciju dūrieniem. Speciālistu rīcībā ir aptuveni 300 dažādu fobiju nosaukumu, bet to skaits strauji aug.
36,6 °C konsultante Dace Rolava, hipnopsihoterapeite un neirolingvistiskās programmēšanas trenere, uzsver: kamēr bailes netraucē aktīvi darboties un normāli justies, varbūt arī var meklēt sevī resursus, ar ko kompensēt šo fobiju radītos emocionālos un cita veida zaudējumus. Ja šāda sadzīvošana kļūst apgrūtinoša, labāk izvēlēties dzīvi bez tām.
Eksperimenta norise 1. Dalībnieki raksturo savas fobijas; ja ir vairākas, izlemj, ar kuru no tām strādās eksperimenta laikā. 2. Eksperimenta vadītāja iepazīstina klātesošos ar vairāksoļu uzdevumu, kas izmantojams fobiju dzēšanai, katram to individuāli izskaidro un iedrošina samulsuma gadījumos vērsties pēc padoma. 3. Divas nedēļas darbojoties ar šo metodi, dalībnieki mēģina atbrīvoties no zemapziņā iestigušajām bailēm, ik pa laikam savās sajūtās un secinājumos daloties ar eksperimenta vadītāju un pieskatītāju. 4. Eksperimenta beigu dienā – tikšanās viesnīcas Radisson Blu Hotel Latvija vestibilā, lai stiklotā panorāmas liftā uzbrauktu līdz 26. stāvam un pārliecinātos: agrākās bailes zudušas, vērot Rīgas ainavu no augstuma ir patīkamāk nekā no ielas.
|
Kā rīkoties
* Ērti atlaisties krēslā un iztēloties sevi sēžam kinoteātra pirmajā rindā, kur priekšā milzīgs ekrāns, uz kura izkārtoti trīs attēli.
Pirmais – vidū; tajā pēc iespējas spilgtāks fobijas izraisīts notikums ar visām krāsām, smaržām, skaņām, cilvēkiem, emocionālo noskaņu.
Otrajā, kas pa kreisi – situācijas tvērums pirms diskomforta mirkļa, izbaudot, ka viss kārtībā, esmu drošībā un uzvedos pārliecinoši.
Trešais – pa labi; bilde, kurā brīdis pēc izkļūšanas no nepatīkamā notikuma: cik labi, ka atkal atgriezusies drošības sajūta.
* Kad bildītes iztēlē izkārtotas, laiks pavērot un detalizēti fiksēt visu, kas uz ekrāna notiek – krāsās, smaržās, sajūtās.
* Atstājot savu es sēžam pirmajā rindā, domās pārcelties uz otro rindu dubultniekam aiz muguras un turpināt attēlu pētīšanu.
* Domās pārvietoties uz telpas aizmuguri, kur aiz stikla sienas atrodas kinomehāniķa kabīne. Apsēsties viņa augstajā krēslā, no kura pārredzama gan skatītāju zāle ar abiem es, gan ekrāns ar trim svarīgajiem attēliem. Ļaut bildītēm virzīties atpakaļgaitā no labās puses uz kreiso. Lai piešķirtu procesam noteiktu ritmu, vēlams balsī skaitīt no 10 līdz 1, pie katra cipara asi piesitot kāju vai radot pavadritmu, knikšķinot pirkstus.
* Nonākot līdz 1, kadrus apstādināt un pavērot, kas ar tiem noticis. Varbūt spilgtie attēli kļuvuši bālāki, kāds no blāvajiem toņiem aktivizējies. Tie var sašaurināties vai, tieši otrādi, – kļūt platāki. Izmaiņas ir ļoti subjektīvas.
* Ritmisko skaitīšanu no 10 līdz 1 atkārtot, tikai ātrāk, joprojām vienlaikus dzenot kadrus no labās uz kreiso pusi. Atkal filmu apstādināt un izpētīt attēlus.
* To pašu turpināt, skaitot no 5 līdz 1, bet vēl ātrāk. Dziļi ievilkt gaisu, brīdi elpu aizturēt, lēnām izpūst. Vērot, kas noticis ar bildītēm.
* Atgriezties zālē otrajā rindā. Pēdas stabili balstot pret grīdu, ieelpot kinoteātra specifisko smaržu, atslābināties un, nemēģinot atmiņā restaurēt pirmo iespaidu, paskatīties, kas uz ekrāna noticis ar attēliem. (Parasti tie mainījušies līdz nepazīšanai.) Pēc tam atkal ātri skaitīt no 5 līdz 1, ievilkt gaisu, lēni izelpot.
* To pašu atkārtot, sēžot pirmajā rindā.
Izpildot katru darbību pietiekami precīzi, norisei vajadzīgas aptuveni 25 minūtes.
* Tad laiks aizvērtām acīm atslēgties no jebkuras realitātes un domām, un minūtes divas mierīgi pasēdēt, jūtot tikai pašam sevi. Tajā brīdī zemapziņā notiek traucējošā ieraksta dzēšana.
* Kad acis atkal vaļā un atgūta šeit un tagad sajūta, domās mēģināt atgriezties vidējās bildītes situācijā. Visbiežāk tas nav iespējams.
Pirmajā eksperimenta nedēļā šādā mājas kinoteātrī vēlams pasēdēt katru otro dienu, nākamajā pietiek ar divām reizēm.
Eksperimenta dalībnieku pieredze
Agrie putni nemetas bezdibenī, bet brauc ar liftu
Kintija Bulava ir žurnāliste interneta portālā sieviešuklubs.lv. Mierīga, mērķtiecīga, tendēta uz perfekcionismu. Brīvo laiku velta brīvprātīgam darbam krīžu centra Dardedze projektā Sargeņģelis. Vairāk nekā divus gadus jutusi aizvien lielāku diskomfortu, braucot liftā.
– Bērnībā dzīvoju četrstāvu mājā, kurā bija tikai kāpnes. Liftā sāku braukt vien pēdējos gados, darbā. Iespējams, man šīs fobijas sākums mazāk saistās ar emocionāli traumējošiem negadījumiem slēgtā telpā, bet drīzāk ar daudz piesaukto krīzi. Pirms tās jutos gandrīz vai eiforijā: stabils darbs, labi draugi un kolēģi, kredīts, kura nomaksa nesagādāja grūtības. Te pēkšņi šī sakārtotība izšķobījās: dari, ko liek, esi laimīga, ka darbs vispār ir. Naktīs slikti gulēju. Sociālajai spriedzei saasinoties, mani sāka vajāt uzmācīgs murgs, kas atkārtojās aizvien biežāk. Milzīga caurspīdīga stikla māja, kas var saplīst, un es pa to pārvietojos stikla liftā pa šahtu, kurai nav ārsienas. Pēkšņi kabīne starp stāviem apstājas un sāk šūpoties. Zinu, ka tā karājas trosēs, kuras tūlīt pārtrūks. Šajā mirklī vienmēr atmodos, turklāt izjūtot dubultas šausmas – gan no tā, ka esmu iesprūdusi liftā, gan tāpēc, ka apakšā bezdibenis, kurā gāžoties, būtu pagalam.
Lifti sāka aizvien vairāk nepatikt. Tikko tuvojos durvīm, iekšā kaut kas iekņudinās. Bet pa kāpnēm iet nevarēju – esmu agrais putniņš, uz darbu dodos jau septiņos, kamēr stāvu durvis vēl aizslēgtas.
Vienrīt iekāpu liftā un nospiedu stāva pogu – nekas nenotiek. Spiežot vēlreiz, ieraudzīju uzrakstu Lifts nedarbojas. Drošināju sevi: ne te stikla sienu, ne tas iesprūdis starp stāviem. Bet tik un tā pārņēma panika.
“Ja nebūtu saņēmusies piedalīties eksperimentā, tā turpinātu dzīvot. pat neiedomājoties, ka pastāv iespēja tikt no šīm bailēm vaļā.”
No tā laika katra iekāpšana liftā kļuva par īstu pārbaudījumu. Braukšanas laikā apzināti izdomāju sev darāmo, lai novērstu domas no tā, kur atrodos. Krāsoju lūpas. Rakājos pa somu, meklējot košļenīti. Tiklīdz durvis atvērās un varēju izkāpt, jutu milzīgu atvieglojumu.
Jau pirmajā vakarā dedzīgi ķēros pildīt eksperimenta uzdevumu. Iekārtojos krēslā, aizvēru acis, iedomājos pirmo rindu kinoteātrī un sāku likt bildītes.
Vidū draudīgā aina, sākot no mirkļa, kad ieraudzīju uzrakstu, ka lifts nedarbojas. Izdzīvoju situāciju visos sīkumos: spiedu trīs reizes pogu, domās apsēdos uz grīdas baisajā sajūtā, ka laiks apstājies. Riktīgas bailes un satraukums, jo reālajam notikumam pāri klājās sapņa sajūta. Apjautu, ka pati filmu tinu uz priekšu, lai šausmu sižets ātrāk beigtos.
Nākamā bilde – kad mani no lifta izlaiž un, laimīgi tikusi līdz savam kabinetam, ieslēdzu datoru un sāku strādāt. Tāds atvieglojums! Pēdējo izstaigāju pavisam īso ainu, kā pa ierasto ceļu nāku uz darbu. Ārā tumšs, bet es atveru durvis, sasveicinos ar sargu, grasos kāpt liftā.
Visvairāk laika un līdzdzīvošanas aizņēma sēdēšana iztēles kinoteātra pirmajā rindā pašā eksperimenta sākumā. Tad ainas tiešām stiepās kā garā dzīve, bet pēc pārvietošanas bildītes skrēja aizvien ātrāk. Esot otrajā rindā, emocijas sāka atkāpties – skatījos kino, nevis biju tajos attēlos iekšā. Kinomehāniķa telpā jau uzelpoju: atrodos aiz stikla, uz mani ekrāna notikumi tas neattiecas.
Laikam no priekiem, ka viss risinās tik raiti, pirmajā reizē knipju sišanu aizmirsu. Arī bildītes ap nejauko epizodi biju salikusi otrādi. Secību izlaboju tikai pēc sarunas ar eksperimenta vadītāju.
Biju iecerējusi strādāt katru dienu, bet darbu dēļ pirmajā nedēļā sanāca divas reizes un tikpat daudz otrajā.
Kad eksperimenta pēdējā dienā apsēdos kinoteātra pirmajā solā, jutos tāpat kā montāžas telpā – uz ekrāna notiekošais uz mani neattiecas.
Man šis eksperiments tiešām izrādījās ļoti noderīgs. Beidzot kāpju liftā mierīgu sirdi, nepūloties novirzīt domas no bažām, ka tūlīt tas starp stāviem apstāsies. Arī savu nejauko sapni vairs neesmu redzējusi.
Pietiek divu dienu
Vidusskolniekam Ērikam Šternam no augstuma bailēm izdevās atbrīvoties visātrāk.
Ēriks uz eksperimenta dalībnieku tikšanos atnāca kā uzskatāms pierādījums arī šīs metodes paātrinātam variantam. Viņam pārlieka bijība pret augstumu sākusi traucēt aizvien vairāk, bet īpaši izpaudies, kad nesen bijis “Meža kaķa” atrakciju parkā Siguldā. To redzot, mamma pierunājusi viņu vismaz divas dienas kārtīgi pastrādāt Daces Rolavas vadībā. “Agrāk centos netuvoties liftam – tik mokošas bija bailes un nedrošība. Šodien mierīgi braucu ar jums kopā. Tā kā man ļoti nepatīk zirnekļi, mēģināšu izmantot metodi arī šīs fobijas dzēšanai,” apņēmīgs ir Ēriks.
No augšas pasaule ir skaistāka
Grāmatvede Liene Bērziņa, kurai bail no augstuma, par sevi saka – pēc pasaules izjūtas esot pārliecināta reāliste un materiāliste, kurai ezotēriskie vējojumi ir sveši. „Nejūtu nekādu vajadzību pēc tā, kas nav ar prātu saprotams un pārbaudāms – acīmredzot, tas man iekšēji nav nepieciešams.”
– Kopš bērnības nevarēju kāpt skatu torņos vai braukt ar liftu, kura sienas ir caurspīdīgas. Nespēju tuvoties pat nelielā augstumā esošu vaļēju platformu malām. Trauksmi un izteiktu diskomfortu sagādāja pārvietošanās pa iekštelpu kāpnēm, caur kuru pakāpieniem redzams, kas notiek lejā.
Atceros – pirms daudziem gadiem, kad tikko biju iepazinusies ar savu vīru, kopā ar draugiem devāmies pārgājienā. Kad pārējie pa trosēs iekārtu laipu devās pāri Gaujai, es to nespēju. Mēs gājām pa vienu krastu, viņi pa otru, kamēr pie tilta satikāmies.
“Agrāk man pat stāvēšana uz balkona bija apgrūtinoša.”
Šogad bijām Munameģī, kur lielais skatu tornis. Nolēmu riskēt un kopā ar pārējiem uzbraukt augšā ar liftu – kāpšanu pa trepēm tādās reizēs pat nemēģinu. Bet izrādījās, ka no trešā stāva tornim ir stiklota siena, lai apkārtne labāk pārskatāma. Kamēr nonācām augšā, man no šausmām rokas slapjas nosvīdušas, kājas trīc. Acis ciet, mugura pret stikloto sienu – iekrampējusies tureklī, augšā uzbraucu, kur liksies. Labi, ka tur bija soliņš – pieķērusies mazmeitas rokai, uz tā arī paliku, kamēr pārējie pa kāpnēm devās vēl augstāk.
Ar savām bailēm biju iemācījusies kaut kā sadzīvot.
Atzīšos – pret eksperimentu izturējos ar lielu skepsi. Kaut sapratu, ka lielākā daļa problēmas ir galvā, pārnest savas izjūtas uz kinoteātri bija ļoti grūti. Biju pārliecināta, ka tāda vizualizēšana man nepadosies. Turklāt raizējos, ka būs grūti atrast telpu un laiku, kur netraucēti varētu pabūt viena.
Tomēr, ja ko uzsāku, cenšos to izpildīt ļoti precīzi. Katru otro dienu darīju visu, kas tika ieteikts. Un pārsteigta secināju – šī metode darbojas! Dažreiz no rītiem pēc pamošanās ilgāk paliku gultā, citreiz piecēlos agrāk, lai uzrīkotu savu kinoseansu. Munameģa sajūtas sevī atsaukt kļūst aizvien grūtāk.
Tomēr fotografēšanos gaidīju ar lielām bažām, jo bija paredzēts braukt ar stikloto augstceltnes liftu. Bet izrādījās – varēju to izdarīt bez liela satraukuma, beidzot paskatīties uz Rīgu no augšas. Turklāt pirmais kadrs neizdevās, nācās braucienu atkārtot pa otram lāgam. Pavisam satraukums pazudis nebija, taču paniku nejutu. Man tas šķita īsts sasniegums. Prieku pastiprināja kāds nākamās dienas notikums. Kāpjot pa trepēm, nokrita atslēga. Pieliecos un mierīgi to pacēlu, un tikai pēc tam atjēdzos, ka pakāpienu spraugas ir vaļējas. Agrāk būtu centusies neskatīties uz leju, lai neredzētu tukšumu, tagad – nekādu emociju.
Noteikti turpināšu darbu savā kinozālē, lai atbrīvotos no fobijas pilnībā. Tagad man ir mērķis – aizbraukt uz Tatriem, bet vairs nepalikt ielejā, kamēr pārējie dodas uz Lomņicas smaili. Iepriekšējā reizē tā bija – manējie bauda virsotnes skaistumu, es pusi dienas klīstu pa pilsētu.
Vērojot manu darbošanos, īpaši apmierināti ir bērni – meita iesaucās: „Beidzot pārstāsi mūs raustīt, tiklīdz esam mazliet virs zemes: uzmanieties, netuvojieties malai!”
Vērtē Dace Rolava – Abas eksperimenta dalībnieces ir lieliski pastrādājušas! Ja cilvēks, pilnīgi aizmirsis kādreizējās neērtības, var mierīgi veikt darbību, kas agrāk baiļu dēļ šķita gandrīz vai neiespējama, rīkojušās pareizi. Kintijai, kā jau radošas profesijas pārstāvei, iztēle ir ļoti spēcīga, tāpēc viņa vēlamo efektu sasniedza ātri un pārliecinoši, kaut arī sākumā otrās bildītes vietā vispirms skatīja trešo, bet attēlu dzīšanu atpakaļgaitā skaitīšanas ritmā pat neizmantoja. Ļoti priecē Lienes panākumi. Skeptiķis, kurš ar mieru izmēģināt kaut ko jaunu, tieši tāpēc ir vērtīgs, ka rīkojas pēc principa: vispirms apšaubi, tad pārbaudi. Viņa to darīja precīzi un neatlaidīgi, tāpēc esmu pārliecināta, ka vasarā noteikti uzkāps Tatru virsotnē. Gribu atgādināt ne vien abām eksperimenta dalībniecēm, bet visiem, kas vēlas šo metodi izmēģināt: vienreiz no zemapziņas izmesta, fobiju izraisījusī bildīte tur vairs neatgriežas. Efekts ir paliekošs!
|
Foto – andriskozlovskis.lv
