Mobilā versija
+1.2°C
Auseklis, Gaisma
Ceturtdiena, 14. decembris, 2017
10. novembris, 2017
Drukāt

Ādams Eberhards: Bailes un nevēlēšanās pretoties ir uzaicinājums Krievijai uz jebkādām darbībām (21)

Foto no personiskā arhīvaFoto no personiskā arhīva

Polijas Austrumu studiju centra direktora ĀDAMA EBERHARDA vērtējumā poļu un krievu attiecības beidzamo nepilnu 30 gadu laikā nav izdevies uzlabot Kremļa nevēlēšanās dēļ.

 

Kā jūs raksturotu šā brīža attiecības starp Varšavu un Maskavu?

Ā. Eberhards: Jāņem vērā interešu neatbilstība, jo beidzamajos 27 gados, no Polijas pozīcijām raugoties, attiecības ar Krieviju vienmēr uzskatītas par svarīgām. Jebkura valdība vēlējusies tās uzlabot. Savukārt Krievijai Polija nav bijusi nozīmīgs partneris, tikai daļa no Krievijas kopējās politikas pret Rietumiem. Tā kā Polija nebija tik svarīga Krievijai, tas allaž devis iespējas krieviem būt elastīgākiem pret Varšavu. Polijas–Krievijas attiecībās ir vairāki elementi, kas pēc PSRS sabrukuma uzskatāmi par spriedzes faktoriem. Pirmkārt, drošības politika, Polijas centieni iegūt neatkarību, izvest padomju armiju, iestāties eiroatlantiskajās struktūrās, veidot savu drošību, integrējoties Eiropā, NATO, uzturēt labas attiecības ar ASV, nostiprināt savu drošību ar lielāku NATO spēku klātbūtni. Krieviju, kas Centrāleiropas valstis uzskata ja ne par savas ietekmes zonu, tad vismaz drošības buferzonu, tas kaitinājis. Vēl viens elements, kas negatīvi ietekmējis attiecības, ir enerģētika. Krievija kā valsts, kas eksportē naftu un gāzi, ir ieinteresēta saņemt vairāk naudas un nostiprināt importētāju valstu atkarību, bet Polija vēlas to samazināt un tas ir iemesls aizkaitinājumam.

 

Vai paredzēts atteikties no šīm piegādēm?

Mēs daudz darām, lai samazinātu atkarību no gāzes importa, jo gāze ir galvenais elements mūsu infrastruktūrā. Jāņem vērā, ka mums ir arī savas gāzes ieguves un ir uzcelts gāzes saņemšanas terminālis Svinoujscē, kas ļauj saņemt gāzi no visas pasaules. Tāpat mēs izmantojam gāzes reversa piegādes pa Jamalas gāzes vadu un arī no Vācijas. Plānojam kļūt pilnībā neatkarīgi no Krievijas gāzes dažu nākamo gadu laikā. Kad runāju par poļu un krievu attiecībām, pirmkārt, tas attiecas uz drošības jautājumiem, otrkārt, enerģētiku, treškārt, tās ir kopīgās kaimiņattiecības. Krievija cenšas pakļaut sev Baltkrieviju, Ukrainu – bijušās padomju impērijas valstis. Savukārt Polija atbalsta savus austrumu kaimiņus, ar kuriem saista kopīga vēsture. Varšava vēlas, lai tie būtu neatkarīgi, lai viņi brīvi pieņemtu lēmumus par savu ārpolitiku, lai attīstītos tajās pašās integrācijas sistēmās kā Polija. Galvenokārt tā ir Ukraina. Polija vienmēr atbalstījusi ukraiņu centienus integrēties Eiropā, gan Oranžās revolūcijas, gan Cieņas revolūcijas laikā, arī tagad – Krievijas agresijas laikā.

Kā abu valstu attiecības ietekmē vēsture?

Vēsture ir lakmusa papīrs, kas atklāj attiecības. Poļu un krievu attiecības beidzamajos 27 gados attīstījušās augšup lejup, tagad atkal ir sliktāks periods – tam iemesls ir Krievijas agresija pret Ukrainu. Ja attiecības bija sliktas, Kremlis izmantoja vēsturi, lai padarītu tās vēl sliktākas, apsūdzētu Poliju, ka tā nav gatava kompromisam. Tas neattiecas tikai uz Poliju, tas redzams attiecībās ar Somiju, Ungāriju. Ja attiecības ar Somiju ir labas, Putins var nolikt vainagu pie maršala Mannerheima pieminekļa, ja Krievijas–Ungārijas attiecības ir labas, Putins var prasīt piedošanu par 1956. gadu. Bet, ja krievu un poļu attiecības ir pasliktinājušās, katru nedēļu Krievijas Ārlietu ministrija pārmet Polijai, ka negatīvi izturamies pret pagātni. Vēsture ir problēma attiecībās, taču tai ir otršķirīga nozīme pretstatā pamatproblēmām. Pēdējos pāris mēnešos Polija kļuvusi par galveno ienaidnieku, ja pievēršam uzmanību Krievijas ĀM paziņojumiem. Gandrīz katru nedēļu kādā paziņojumā tiek aizstāvēti sarkanās armijas pieminekļi, kurus Polijas varas iestādes demontē. Patiesībā Polijā ar lielu cieņu izturas pret padomju karavīru kapiem, un man gribētos, lai Krievijā tikpat uzmanīgi izturētos pret savu karavīru kapiem. Skaidrs, ka Polijā nav vietas pieminekļiem, kas slavē padomju karaspēku. Mēs ar cieņu izturamies pret kara upuriem, pret padomju karavīriem, kas krituši karā, taču Polija ir suverēna valsts un tā ir mūsu darīšana, kādi pieminekļi atradīsies šeit. Protams, Putina uzskati un Krievijas vadības izturēšanās, pēdējā laikā reabilitējot ne tikai komunistisko sistēmu, bet arī staļinismu, nav saprotama un noskaņo pesimistiski.

 

Ko Polijas ierindas pilsonim nozīmē Krievija?

Vidējais Polijas iedzīvotājs pret cilvēkiem no Krievijas izturas pozitīvi, kā pret lielas vēstures un kultūras tautu. Tiekoties privāti, ir patīkamas sajūtas, problēmas ir saistītas ar Kremļa impērisko politiku. Tā ir vēlēšanās īstenot karu, lai gan ne ar ieročiem, tomēr tas ir karš pret Rietumiem. Tā ir vēlēšanās pakļaut Ukrainu, Baltijas valstis, Centrālās Eiropas valstis, tostarp Poliju, un tas negatīvi ietekmē vidējā Polijas iedzīvotāja viedokli par Krieviju.

 

Vai ir cerības uz attiecību uzlabošanos ar Krieviju?

Krievija ir revizionistiska valsts, kas vēlas pārskatīt kārtību, kāda izveidojusies pēc aukstā kara. Tas neatbilst Centrālās un Austrumeiropas valstu interesēm. Taču Krievija ir pārāk vāja, lai izveidotu jaunu drošības arhitektūru, tādēļ tā izmanto savu negatīvo potenciālu. Krievija ir valsts, kas pēdējos gados koncentrējas uz konfliktu ar Rietumiem. Tas, protams, nav īsts karš – ASV, NATO un Rietumi kopumā tiek uzskatīti par ienaidnieku un pat karš ar Ukrainu tiek uztverts kā cīņa ar ASV agresiju. Domāju, ka nevar cerēt uz pārmaiņām. Kara retorika ir galvenais faktors Krievijas sabiedrības konsolidācijā. Putina komandai tas ir galvenais elements varas noturēšanai, kas ļauj parādīt tautai, ka pat ekonomiskās lejupslīdes laikā Krievija neatrodas uz ceļiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (21)

  1. ka kārtējo reizi uzcept pasūtījuma rakstu par to ka krievi nāk -lai tādiem kā Anakonda kuriem smadzeņu vietā salmi vēlēšanās balsotu par tiem kuri jau 25 gadus ceļ tautas laimi, un gatavi vēl nākošos 4 gadus turpināt iesākto, pareizāk sēdēt pie siles,

  2. Man patika poļu attieksme pret putina “nakts šakāļu” braucienu pirms 9.maija.Oficiāli pie robežas pasūtīja un tIEM kas bija pirms tam atsevišķi ielavījušies bikucīt atrihtēja fizionomijas,ka līdz Berlīnei tā arī netika.

  3. Man nkad no bernibas nekadas bailes nv.bijusas un ari tagad nav.vajaga tigai lidzi nesat kadu ieroci un ja kads uzbrucejs uzbruk triept duramo vinam aci vaivedera,jo kas citam uzbruk,tas ir traks cilveks-zvers un trakus sunus nogalina.vai aqpsteidzosi neitralize vinu kermenus.Ar krieviem esmu draugos,vini ir sadraudzigi,labestigi un palidzigi gruta momenta.esmu ar viniem daudz ko kopa sarbojies un izlukos es drizak ietu ar krievu tautibas cilveku neka ar musu tautieti-citus ienistoso un neiejutigo neizpalidzigo tikai par sevi domajoso latvieti-ar latgali gan-tie ir labaki par latviesiem,skaidrs,ka ir jau ari starp latviesiem kadi labi cilveki,tapat ka ari starp krieviem kadi slikti.

  4. kārtejais naida kurināšanas pasutijuma rakstelis

    • Kurā vietā tu saskati naida kurināšanu?

    • Patiesības rakstīšana nav naida kurināšana! Krievija un tās krieviskie pilsoņi nodarbojas ar citu tautu zemju okupēšanu un anektēšanu. Krievija ir valsts kara noziedzniece un noziedzniece pret cilvēci. Un Putins ir Huilo.

      • redz kur tavu dievu Atbildēt

        agresijas neliels ieskatiņšs. krievijai lidz tādai agresijai nekad neizaugt
        1946.g.-1949.g.: Ķīnas pilsoņu karā ASV sniedz militāru palīdzību Čankaiši (1887-1975) režīmam (tai skaitā bombardējot komunistu pozīcijas), kurš varu spēja saglabāt tikai Taivānas salā.
        1947.g.- 1948.g.: ASV ieved savu 6. floti Itālijas ostās, lai iespaidotu vēlēšanu
        rezultātus un novērstu komunistu nākšanu pie varas. CIP organizē masveida komunistu nogalināšanu.
        1946.g.- 1949.g.: ASV (kopā ar Lielbritāniju) izraisa pilsoņu karu Grieķijā un nodibina monarhistisku režīmu.
        1945.g.- 1953.g.: ASV apkaro patriotiskos spēkus Filipīnās, kas pretojās Japānas okupācijai. 1946.gadā Filipīnas pasludina neatkarību no ASV, bet reāla amerikāņu ietekme saglabājas (tāpat kā ASV kara bāzes, kuras tur ir joprojām) caur vairākām marionešu valdībām, ieskaitot diktatoru Markosu (1917-1989).
        1945.g.- 1953.g.: PSRS un Ķīnas atbalstītās Ziemeļkorejas un ASV izveidotās Dienvidkorejas karš, kurš izceļas ar īpašu nežēlību no abām korejiešu pusēm un kurā tiek nogalināti apmēram 1,3 miljoni korejiešu un Korejas infrastruktūra tiek pilnībā iznīcināta. Karš beidzas ar pamieru un Korejas sadalīšanu Ziemeļkorejā un Dienvidkorejā, kurā joprojām atrodas ASV kara bāzes.
        1948.g.: ASV organizē militāru apvērsumu Peru un atbalsta militāru apvērsumu Kostarikā.
        1949.g.- 1953.g.: ASV un Lielbritānija vairākkārtīgi bez panākumiem mēģina gāzt Albānijas valdību un atjaunot monarhiju.
        1950.g.: ASV karaspēks apspiež sacelšanos Pueortoriko.
        1952.g.: ASV atbalsta Fulhensio Batistas (1901-1973) apvērsumu Kubā un viņa kļūšanu par diktatoru.
        1953.g.: ASV un Lielbritānija organizē sev neizdevīgā Irānas premjera Muhameda Mosadeka (1882-1967) gāšanu. Nogalināti apmēram 70 000 cilvēku.
        1953.g.-1954.g.: ASV specdienesti gāž nepaklausīgo Gvatemalas prezidentu Hakobo Arbensu (1913-1971), kurš atteicās sūtīt savu kontingentu karot Korejā un nacionalizēja ASV kompānijai „United Fruit Company”” agrāk atdotās zemes. Amerikāņi ieceļ sev paklausīgu diktatoru, kurš atdod „United Fruit” nacionalizētās zemes un veic represijas, izmantojot „nāves eskadronus” un iznīcinot apmēram 120 000 cilvēku. 1957.gadā diktators tika nogalināts, bet 1960.gadā Gvatemalā sākās pilsoņu karš, kurš ilga līdz pat 1996.gadam.
        1953.g. – 1964.g.: Britu Gvineja (pašreiz Gvineja). ASV un Lielbritānija dažādiem veidiem (organizējot streikus, teroristiskas akcijas) mēģina panākt valsts varas maiņu. Tam par iemeslu bija prezidenta Džegana (demokrātiski ievēlēta) realizētā neitralitātes politika un mēģinājumi radīt kapitālismam alternatīvu sabiedrisku iekārtu.
        1955.g. – 1973.g.: Kambodža. ASV mēģina panākt sev nevēlamā prinča Sianuka (1922-2012) valdības gāšanu, tai skaitā arī militāriem līdzekļiem. Pēc tam, kad tas izdodas, valstī sākas jukas un pilsoņu karš, kurā militāri iejaucas arī ASV. Pilsoņu karā uzvar „sarkanie khmeri” un 1975.gadā izveidojas Polpota režīms, kurš veic vēl neredzētu genocīdu pret valsts iedzīvotājiem (bojā pēc dažādiem datiem iet 1-3 miljoni cilvēku). Ir pamats uzskatīt, ka „sarkano khmeru” terors notika ar kapitālistiskās pasaules atbalstu, lai diskreditētu sociālismu. „Sarkano khmeru” režīmu 1979.gadā likvidēja sociālistiskā Vjetnama.
        1956.g.- 1958.g.: Balstoties uz t.s. „Eizenhauera doktrīnu” (1. Jebkura valsts, kuras neatkarība ir apdraudēta, var lūgt ekonomisku un militāru ASV palīdzību; 2. Sociālistiskās sistēmas un Padomju draudu prioritizācija; 3. Tuvie Austrumi kā tobrīdējais vājākais punkts cīņā pret sociālistisko sistēmu) ASV nostiprinās Tuvajos Austrumos, demonstrējot spēku un iejaucoties Sīrijas, Jordānijas un Libānas iekšējās lietās.
        1957.g. – 1965.g.: Ar ASV un Nīderlandes atbalstu tiek gāzts patriotiskais Indonēzijas līderis Sukarno (1901-1970; Indonēzijas brīvības cīnītājs un pirmais valsts vadītājs), kurš sāka realizēt sociālistisku politiku, un viņa vietā par diktatoru kļūst ģenerālis Suharto (1921-2008), kurš turpmāko gadu laikā veic tīrīšanas un represijas, kuru rezultātā pēc dažādiem datiem tiek nogalināti 0,5-2 miljoni cilvēku.
        1959.g.: ASV ieved karaspēku Laosā. Sākas pirmās militārās sadursmes ar Vjetnamu.
        1959.g.: ASV armija apspiež dumpi pret proamerikānisko Haiti valdību.
        1960.g.- 1965.g.: Ar ASV atbalstu tiek gāzts Kongo patriotiskais līderis Patris Lumumba (1925-1961) un par diktatoru kļūst ar CIP saistītais Mobutu (1930-1997).
        1961.g.: ASV mēģina gāzt Kubas valdību. Pēc neveiksmes ASV piespiež citas valstis ieviest Kubas ekonomisko blokādi. 1962.gadā, atbildot uz ASV raķešu izvietošanu Eiropā un Turcijā, PSRS mēģina izvietot kodolraķetes Kubā, kas noved līdz t.s. ”karību krīzei”, kad pasaule ir par mata tiesu no kodolkara.
        1961.g. – 1973.g.: ASV karo Vjetnamā, izceļoties ar īpašu nežēlību, nometot 14 miljonus tonnu aviobumbu, izmantojot napalmu, ķīmiskos un bakterioloģiskos ieročus. Nogalināti vairāk nekā 4 miljoni vjetnamiešu.
        1961.g.- 1964.g.: ASV atbalsta apvērsumu pret Brazīlijas tautā populāro prezidentu Gulartu (1918-1976), kurš ierobežoja kapitāla izvešanu no valsts un grasījās veikt fundamentālas valsts reformas. Pēc Gulartu gāšanas 15 gadus Brazīlijā valda militāra hunta.
        1961.g.: ASV specdienesti nogalina Dominikas republikas prezidentu Rafaelu Truhiljo (1891-1961), kuram paši 1930. gadā palīdzēja nonākt pie varas.
        1963.g.- 1966.g.: Ar ASV palīdzību tiek gāzts demokrātiski ievēlētais Dominikas prezidents Huans Bošs (1909-2001). 1965.gadā ASV veic intervenci Dominikā un okupē to, lai nepieļautu Boša varas atjaunošanu. Nogalināti apmēram 3000 cilvēku.
        1964.g.- 1973.g.: Pēc ilgām destabilizācijas akcijām pret demokrātiski ievēlēto
        Čīles prezidentu Salvadoru Aljendi (1908-1973) ASV izdodas organizēt asiņainu militāro apvērsumu. Nogalināti apmēram 30 000 cilvēku. Nodibinās Pinočeta diktatūra, kurš iztirgo valsti ārzemniekiem un nežēlīgi apspiež ar to neapmierinātos.
        1965.g.- 1974.g.: Vjetnamas kara ietvaros ASV bombardē Laosu, bruņo un finansē algotņus karam Laosā.
        1967.g.- 1974.g.: Divas dienas pirms vēlēšanām ASV armijai un CIP izdodas gāzt Grieķijas premjerministru Papandreu (1919-1996), un varu pārņem t.s. „melnie pulkveži”. Nogalināti apmēram 8000 grieķu.
        1968.g.: Amerikā nogalināts cīnītājs par cilvēktiesībām Martins Luters Kings. Neilgi pirms nāves viņš teica: „Mana valdība ir pasaulē lielākā vardarbības izplatītāja”
        1975.g.: Ar ASV atbalstu Indonēzijas diktators Suharto iebrūk Austrumtimorā. Nogalināti 250 000 cilvēku.
        1975.g.: ASV veicina pilsoņu karu Angolā pret Kubas un PSRS atbalstīto sociālistu valdību un pēc tam arī Kongo un DĀR militāro intervenci. Nogalināts vairāk nekā miljons cilvēku.
        1978.g.-1989.g.: ASV finansiāli, tehnoloģiski un organizatoriski atbalsta „contras” partizānus pret sandīnistu valdību un izraisa pilsoņu karu Nikaragvā, kurā tiek nogalināti apmēram 30 000 cilvēku.
        1979.g.- 1992.g.: ASV un Saūdu Arābija finansiāli, tehnoloģiski un organizatoriski atbalsta karu Afganistānā pret PSRS spēkiem. Šiem nolūkiem tiek izveidots islāmistu teroristu starptautiskais tīkls.
        1980.g.-1988.g.: ASV veicina, atbalsta un pat tieši piedalās Sadama Huseina vadītā Irākas iebrukumā Irānā, kurā Irāka izmanto ķīmiskos ieročus un kopsummā iet bojā vairāk kā miljons cilvēku.
        1980.g.-1992.g.: ASV piedalās pilsoņu karā Salvadorā valdības pusē pret Nikaragvas atbalstītajiem sandīnistu spēkiem. Nogalināti apmēram 80 000 cilvēku. Karš sākās pēc tam, kad Salvadoras valdības „nāves eskadroni” nogalināja piecus sandīnistu līderus.
        1981.g.- 1989.g.: ASV flote un aviācija veic vairākus uzbrukumus Lībijai.
        1981.g.: ASV specdienesti organizē aviokatastrofu, kurā iet bojā faktiskais Panamas vadītājs ģenerālis Omārs Herera (1929-1981), kurš nepagarināja līgumu par ASV karabāzes saglabāšanu un panāca vienošanās parakstīšanu par Panamas kanāla nodošanu valdības rīcībā 1999.gadā.
        1982.g.: Izraēla un ASV iebrūk Libānā. Vismaz 20 000 cilvēku nogalināti.
        1983.g.: ASV karaspēks iebrūk Grenādā un gāž sociālistu valdību.
        1988.g.: Saziņā ar ASV Irāka izmanto ķīmiskos ieročus pret kurdiem un apvaino tajā Irānu (ASV atbalsta un propagandē šo versiju). Pēc dažādiem datiem tiek nogalināti 100-180 tūkstoši cilvēku, pārsvarā civiliedzīvotāji.
        1989.g.: ASV iebrūk Panamā, kur veic intensīvu bombardēšanu, un gāž ģenerāli Nortjegu (1934). Nogalināti apmēram 8000 cilvēku.
        1989.g.: ASV prezidents Bušs Maltā tiekas ar PSRS prezidentu Gorbačovu, kur vienojas par jauno pasaules arhitektūru, kura paredz arī abu militāro bloku („Varšavas pakta” un NATO) izformēšanu. Kā ierasts, amerikāņi savas saistības neizpildīja.
        1987.g.- 1994.g.: Pēc 30 gadus ilgušās diktatora Duvaljē atbalstīšanas ASV ar militāriem līdzekļiem atbalsta mācītāja eksmarksista Aristīda (1953) nākšanu pie varas Haiti, kurš veic valstī „tirgus reformas”, izpārdodot visu ārvalstniekiem (amerikāņiem).

        ASV agresijas akti pēc „aukstā kara” beigām

        1991.gadā ar pilnīgu PSRS sagrāvi noslēdzas pēc Staļina nāves (1953.g.) sāktais specdiversiju kopums, kurā ievērojama loma ir arī ASV struktūrām. PSRS sadalās un tiek izlaupīta. Milzu resursi aizplūst uz ārzemēm (ASV kontrolētajām Rietumvalstīm), sociālā sistēma tiek iznīcināta, liels daudzums cilvēku paliek bez darba un tiek izmesti uz ielas. Strauji palielinās mirstība un katastrofāli samazinās dzimstība (Latvija no šī trieciena demogrāfiski vēl joprojām nav atguvusies un, iespējams, neatgūsies vairs nekad), cilvēki izdara pašnāvības, nodzeras un emigrē (kopsummā iet bojā miljoniem cilvēku). Lai gan ideoloģiskais pretinieks ir iznīcināts, ASV agresīvā politika tādēļ nemainās.

        1991.g.: ASV uzbrukums Irākai (risinot naftas konfliktu, Irāka okupēja Kuveitu, pirms tam saņemot neformālu ASV piekrišanu iebrukumam). Irākas ekonomiskā blokāde un bombardēšanas turpinās līdz pat Sadama Huseina režīma gāšanai. Tā rezultātā iet bojā simtiem tūkstošu cilvēku.
        1992.g.: ASV iebrukums Somālijā
        1992.g.-1995.g.: ASV veicina Dienvidslāvijas sadalīšanos un pilsoņu kara sākšanos, atbalstot musulmaņus un horvātus finansiāli, tehniski, organizatoriski un ar tiešiem militāriem uzbrukumiem serbiem.
        1994.g.: ASV iebrukums Haiti, atjaunojot amatā militāristu gāzto proamerikānisko prezidentu Aristīdu.
        1996.g. – 1999.g.: ASV atbalsta Kosovas mafiozos grupējumus (specializācija narkotiku un cilvēku tirdzniecība, prostitūcijas organizēšana) cīņā pret Dienvidslāviju. Nogalināti vairāk kā 1000 cilvēku.
        1998.g.: Atbildot uz teroristiskiem aktiem pret ASV vēstniecībām Tanzānijā un Kenijā, ASV dod raķešu triecienus pa Afganistānu un Sudānu.
        1999.g.: ASV militārs iebrukums Dienvidslāvijā, veicot tās bombardēšanu, infrastruktūras iznīcināšanu un vadības maiņu. Nogalināti apmēram 2000 cilvēku.
        2001.g.: Ar ASV specdienestu līdzdalību tiek veikts ārēji „krāšņs” teroristisks akts, uzspridzinot divus Ņujorkas debesskrāpjus un vienu blakus ēku. Bojā gāja vairāk kā 2500 cilvēku. Aizsedzoties ar teroraktu, ASV valdība izsludināja „karu pret terorismu”, ar ko attaisnoja iekšējās vajāšanas, Amerikas pilsoņu brīvību ierobežojošu likumu pieņemšanu un ārēju agresiju.
        2001.g.: ASV iebrūk Afganistānā, apvainojot to teroristu slēpšanā, un okupē to.
        2002.g.: ASV sāk bezpilotu lidmašīnu preventīvus uzbrukumus objektiem Jemenā, Pakistānā, Somālijā un Afganistānā, kuri ik pa brīdim turpinās visus šos gadus līdz pat šodienai. Oficiāls uzbrukumu pamatojums – cīņa ar terorismu, praktiski – viss kas pēc nepieciešamības. Ir ziņas, ka šajos uzbrukumos iet bojā daudz civiliedzīvotāju.
        2003.g.: Aizbildinoties ar „cīņu pret terorismu” un ķīmisko ieroču esamību, ASV iebrūk Irākā un okupē to. Vēlāk noskaidrojas, ka Irāka ķīmiskos ieročus bija jau iznīcinājusi un ASV vadībai nebija pierādījumu par to esamību. Irākā sākas iekšējas jukas, kā rezultātā iet bojā simtiem tūkstoši cilvēku.
        2003.g.: ASV organizē „rožu revolūciju” Gruzijā, apšaubot parlamenta vēlēšanu rezultātus, atbalstot cilvēku masu iziešanu ielās un gāžot līdzšinējo prezidentu Eduardu Ševardnadzi. Par jauno Gruzijas vadītāju kļūst ar ASV specdienestiem saistītais Mihails Saakašvili, kurš veic nežēlīgas represijas pret saviem politiskajiem un biznesa pretiniekiem, kā arī personīgajiem ienaidniekiem.
        2004.g.: ASV organizē „oranžo revolūciju” Ukrainā, apšaubot prezidenta vēlēšanu rezultātus, kā rezultātā par prezidentu kļūst ar CIP saistītais galīcietis Viktors Juščenko.
        2005.g.: ASV organizē „tulpju revolūciju” Kirgīzijā, apšaubot parlamenta vēlēšanu rezultātus un gāžot esošo prezidentu Askaru Akajevu.
        2006.g.: Izgāžas ASV mēģinājums organizēt kārtējo „krāsaino” revolūciju Baltkrievijā, apšaubot vēlēšanu rezultātus.
        2008.g.: ASV veicina un atbalsta Gruzijas iebrukumu Dienvidosetijā. Iejaucas Krievija, Gruzijas spēki tiek sakauti. Strauji pasliktinās ASV- Krievijas attiecības, abu valstu atomkuģi „satiekas” Vidusjūrā, kas pats par sevi jau ir potenciāls atomkara drauds.
        2010.g. – 2011.g.: ASV kopā ar Saūda Arābiju organizē t.s. „arābu pavasari”, kura rezultātā notiek valsts apvērsumi Tunisijā, Jemenā un Ēģiptē, pie varas nākot radikālajiem islāmistiem un notiek plaši protesti lielākajā daļā musulmaņu valstu. Apvērsumu sērija iesprūst Lībijā, bet apstājas Sīrijā.
        2011.g.: ASV atbalstītā „arābu pavasara” ietvaros tiek mēģināts gāzt Muamara Kadafi (1942-2011) režīmu Lībijā. Valdības spēki uzvar dumpiniekus. Pēc dumpja apspiešanas, aizsedzoties ar „civiliedzīvotāju aizsardzību”, ASV veic regulāru Lībijas bombardēšanu un Lībijā karo NATO specvienības. Virknes nodevību rezultātā Kadafi spēki tiek sakauti, bet viņš pats sagūstīts, spīdzināts, nogalināts, publiski izkropļojot viņa mirstīgās atliekas. Iebrukuma rezultātā ir cietusi Lībijas infrastruktūra, naftas atradnes pārņem ASV kompānijas, bet valstī sākas haoss.

        • kāpēc krievi lieto amerikāņu preces, kāpēc krievi amerikāņu popkultūras ietekmē amerikanizējas un kāpēc krievu bagātnieku bērni mācās ASV un nevis labajā, humānajā, nevainīgajā, bagātajā un civilizētajā Krievijā??

          • tu izsaki mājienu ka krievi pamazām pārņems amerikosu agresivitāti no viņiem mācoties un iespaidojoties:) var jau but, bet vienalga lidz tādam agresijas līmenim nez vai kādreiz izaugs

          • Ko tu rusņu apbižo?Tur taču lielākie ziloņi un smagākie datori pasaulē.

        • Tikai viens piemērs:…. ASV un Saūdu Arābija finansiāli, tehnoloģiski un organizatoriski atbalsta karu Afganistānā pret PSRS spēkiem……
          Interesanti,kā tur nokļuva PSRS spēki? Tikai nevajag to veco dziesmu ka Afganistānas valdība uzaicināja.
          Painteresējies trolli,no kurienes Afganistānā tika atvests krievu marionete Karmals.
          Tāpat daudz kas pārējais stulba kremļa propaganda!

          • tad pretjautajums,

            kā amiši afganistānā nokļuva? izsludināja ka tās 3 ugunskuru vietas kalnos ir teroristu apmacibas nometnes un iebruka, tas nekas ka teroristus neatrada, ganu būdas un ugunskuri ir, ar to pietiek:)
            ja tu sāc par tu ka “neuzaicināja”tad uzaicināja tieši tāpat kā amišus. no afganistanas bija jāaizvācas jau sen, tā peredzeja “līgums”un iepriekšejais prezidents uz to uzstāja, tāpec velešanās “pēkšņi zaudeja”un PIRMAIS DOKUMENTS KO PARAKSTA JAUNAIS PREZIDENTS IR LĪGUMS KA AMIŠI PALIEK AFGANISTĀNĀ. kāda sagadišanās vai ne? un visa pasule izliekas ticam

          • Ja runa ir par 2001 gada ofensivu pret Taleban,tad to veica Starptautiskās drošības atbalsta spēki Afganistānā” (International Security Assistance Force,saskaņā ar ANO rezolūciju.
            Ne par kādiem trim ugunskuriem nevajag muldēt un Binladena slēptuve Tora Bora kalnu alās,nav nekādas ganu būdas.
            Bet ja nopietni…..1940. gada 17. jūnijā pulksten 5 no rīta PSRS karaspēks sāka pāriet Latvijas robežu; pēc trīs stundām, pulksten 8 no rīta, padomju armija bija pārgājusi Latvijas robežu jau vismaz 15 vietās.Iekšlietu un Drošības komisariāti, Prokuratūra un Augstākā tiesa daudz agrāk nekā LK(b)P vadība tika rusificētas, vadošos amatos nozīmējot iebraukušos krievus, dažreiz ebrejus.
            Naktī no 14. uz 15. jūniju no Latvijas tika deportēti ne mazāk par 15 424 cilvēkiem, to vidū gandrīz simts zīdaiņu līdz viena gada vecumam un vairāk par 3000 bērnu līdz 16 gadiem.
            Lūk tas man interesē vairāk,nekā ASV darbība kaut kur Pasaulē.

        • Cik kvadrātmilimetrus no tevis nosauktajām valstīm ASV pievienoja sev? Ko, vai žaunas ciet?

          • Vispār šo to no apkārtesošajām teritorijām ASV ir sev pievienojusi. Sens stāsts ir Meksikas teritorijas liela gabala pievienošana 19.gs. vidū kara rezultātā, 19. – 20.gs. mijā pēc kara ar Spāniju pievienoja sev Filipīnas un Puertoriko, ap to pašu laiku likvidēja Havaju salu valstiskumu, padarot to par ASV koloniju. Panamā nogrieza Panamas kanāla zonu, ko pievienoja ASV, nu un vēl šādus tādus sīkumus Klusajā okeānā – Austrumsamoa, Guamu, Virdžīnu salas, ko nopirka no Dānijas 1916.gadā, utt. Filipinām gan dāvāja neatkarību 1946.gadā, bet Puertoriko, Guama, Austrumsamoa joprojām pieder ASV, bet nav ASV sastāvā. Havaju salas padarīja par ASV sastāvdaļu – štatu 1959.gadā, gluži tāpat kā PSRS likvidēja 1959.gadā Karēļu-Somu PSR padarot to par Krievijas sastāvdaļu. Bet galvenais – ASV nonāca līdz atziņai, ka teritoriju aneksijas tai nav izdevīgas, jo ir jāattīsta šo teritoriju ekonomika, lai tās daudz maz būtu ASV līmenī. Labāk veidot satelītvalstu sistēmu, nav jāatbild par to iekšpolitiku. PSRS pēc Otrā Pasaules kara arī atteicās no jaunām aneksijām, pēdējā bija Tuva 1944.gadā un Austrumprūsijas gabals ar Kēnigsbergu 1945.gadā. Austrumeiropā un Āzijā, vēlāk Āfrikā un Latīņamerikā atbalstīja ideoloģiski draudzīgu režīmu tapšanu, saprotot, ka PSRS izplest pār visu pasauli neizdosies.

Draugiem Facebook Twitter Google+