Ādams Eberhards: Bailes un nevēlēšanās pretoties ir uzaicinājums Krievijai uz jebkādām darbībām 21
Polijas Austrumu studiju centra direktora ĀDAMA EBERHARDA vērtējumā poļu un krievu attiecības beidzamo nepilnu 30 gadu laikā nav izdevies uzlabot Kremļa nevēlēšanās dēļ.
Kā jūs raksturotu šā brīža attiecības starp Varšavu un Maskavu?
Ā. Eberhards: Jāņem vērā interešu neatbilstība, jo beidzamajos 27 gados, no Polijas pozīcijām raugoties, attiecības ar Krieviju vienmēr uzskatītas par svarīgām. Jebkura valdība vēlējusies tās uzlabot. Savukārt Krievijai Polija nav bijusi nozīmīgs partneris, tikai daļa no Krievijas kopējās politikas pret Rietumiem. Tā kā Polija nebija tik svarīga Krievijai, tas allaž devis iespējas krieviem būt elastīgākiem pret Varšavu. Polijas–Krievijas attiecībās ir vairāki elementi, kas pēc PSRS sabrukuma uzskatāmi par spriedzes faktoriem. Pirmkārt, drošības politika, Polijas centieni iegūt neatkarību, izvest padomju armiju, iestāties eiroatlantiskajās struktūrās, veidot savu drošību, integrējoties Eiropā, NATO, uzturēt labas attiecības ar ASV, nostiprināt savu drošību ar lielāku NATO spēku klātbūtni. Krieviju, kas Centrāleiropas valstis uzskata ja ne par savas ietekmes zonu, tad vismaz drošības buferzonu, tas kaitinājis. Vēl viens elements, kas negatīvi ietekmējis attiecības, ir enerģētika. Krievija kā valsts, kas eksportē naftu un gāzi, ir ieinteresēta saņemt vairāk naudas un nostiprināt importētāju valstu atkarību, bet Polija vēlas to samazināt un tas ir iemesls aizkaitinājumam.
Vai paredzēts atteikties no šīm piegādēm?
Mēs daudz darām, lai samazinātu atkarību no gāzes importa, jo gāze ir galvenais elements mūsu infrastruktūrā. Jāņem vērā, ka mums ir arī savas gāzes ieguves un ir uzcelts gāzes saņemšanas terminālis Svinoujscē, kas ļauj saņemt gāzi no visas pasaules. Tāpat mēs izmantojam gāzes reversa piegādes pa Jamalas gāzes vadu un arī no Vācijas. Plānojam kļūt pilnībā neatkarīgi no Krievijas gāzes dažu nākamo gadu laikā. Kad runāju par poļu un krievu attiecībām, pirmkārt, tas attiecas uz drošības jautājumiem, otrkārt, enerģētiku, treškārt, tās ir kopīgās kaimiņattiecības. Krievija cenšas pakļaut sev Baltkrieviju, Ukrainu – bijušās padomju impērijas valstis. Savukārt Polija atbalsta savus austrumu kaimiņus, ar kuriem saista kopīga vēsture. Varšava vēlas, lai tie būtu neatkarīgi, lai viņi brīvi pieņemtu lēmumus par savu ārpolitiku, lai attīstītos tajās pašās integrācijas sistēmās kā Polija. Galvenokārt tā ir Ukraina. Polija vienmēr atbalstījusi ukraiņu centienus integrēties Eiropā, gan Oranžās revolūcijas, gan Cieņas revolūcijas laikā, arī tagad – Krievijas agresijas laikā.
Kā abu valstu attiecības ietekmē vēsture?
Vēsture ir lakmusa papīrs, kas atklāj attiecības. Poļu un krievu attiecības beidzamajos 27 gados attīstījušās augšup lejup, tagad atkal ir sliktāks periods – tam iemesls ir Krievijas agresija pret Ukrainu. Ja attiecības bija sliktas, Kremlis izmantoja vēsturi, lai padarītu tās vēl sliktākas, apsūdzētu Poliju, ka tā nav gatava kompromisam. Tas neattiecas tikai uz Poliju, tas redzams attiecībās ar Somiju, Ungāriju. Ja attiecības ar Somiju ir labas, Putins var nolikt vainagu pie maršala Mannerheima pieminekļa, ja Krievijas–Ungārijas attiecības ir labas, Putins var prasīt piedošanu par 1956. gadu. Bet, ja krievu un poļu attiecības ir pasliktinājušās, katru nedēļu Krievijas Ārlietu ministrija pārmet Polijai, ka negatīvi izturamies pret pagātni. Vēsture ir problēma attiecībās, taču tai ir otršķirīga nozīme pretstatā pamatproblēmām. Pēdējos pāris mēnešos Polija kļuvusi par galveno ienaidnieku, ja pievēršam uzmanību Krievijas ĀM paziņojumiem. Gandrīz katru nedēļu kādā paziņojumā tiek aizstāvēti sarkanās armijas pieminekļi, kurus Polijas varas iestādes demontē. Patiesībā Polijā ar lielu cieņu izturas pret padomju karavīru kapiem, un man gribētos, lai Krievijā tikpat uzmanīgi izturētos pret savu karavīru kapiem. Skaidrs, ka Polijā nav vietas pieminekļiem, kas slavē padomju karaspēku. Mēs ar cieņu izturamies pret kara upuriem, pret padomju karavīriem, kas krituši karā, taču Polija ir suverēna valsts un tā ir mūsu darīšana, kādi pieminekļi atradīsies šeit. Protams, Putina uzskati un Krievijas vadības izturēšanās, pēdējā laikā reabilitējot ne tikai komunistisko sistēmu, bet arī staļinismu, nav saprotama un noskaņo pesimistiski.
Ko Polijas ierindas pilsonim nozīmē Krievija?
Vidējais Polijas iedzīvotājs pret cilvēkiem no Krievijas izturas pozitīvi, kā pret lielas vēstures un kultūras tautu. Tiekoties privāti, ir patīkamas sajūtas, problēmas ir saistītas ar Kremļa impērisko politiku. Tā ir vēlēšanās īstenot karu, lai gan ne ar ieročiem, tomēr tas ir karš pret Rietumiem. Tā ir vēlēšanās pakļaut Ukrainu, Baltijas valstis, Centrālās Eiropas valstis, tostarp Poliju, un tas negatīvi ietekmē vidējā Polijas iedzīvotāja viedokli par Krieviju.
Vai ir cerības uz attiecību uzlabošanos ar Krieviju?
Krievija ir revizionistiska valsts, kas vēlas pārskatīt kārtību, kāda izveidojusies pēc aukstā kara. Tas neatbilst Centrālās un Austrumeiropas valstu interesēm. Taču Krievija ir pārāk vāja, lai izveidotu jaunu drošības arhitektūru, tādēļ tā izmanto savu negatīvo potenciālu. Krievija ir valsts, kas pēdējos gados koncentrējas uz konfliktu ar Rietumiem. Tas, protams, nav īsts karš – ASV, NATO un Rietumi kopumā tiek uzskatīti par ienaidnieku un pat karš ar Ukrainu tiek uztverts kā cīņa ar ASV agresiju. Domāju, ka nevar cerēt uz pārmaiņām. Kara retorika ir galvenais faktors Krievijas sabiedrības konsolidācijā. Putina komandai tas ir galvenais elements varas noturēšanai, kas ļauj parādīt tautai, ka pat ekonomiskās lejupslīdes laikā Krievija neatrodas uz ceļiem.
