Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
28. maijs, 2016
Drukāt

Guntis Eniņš apmeklē baismīgākās alas un kliedē lielākos maldus

1. Kazu grava un tuvošanās noslēpumam

1no4
Gunta Eniņa fotoGunta Eniņa foto

Senākos laikos alas bija baisas, brīnumainas, pat kilometriem garas tās stiepās no pilskalnu akām uz noslēpumainiem mežiem. No Rīgas cietokšņa pazemes eja vedusi zem Daugavas apakšas uz otru krastu. Arī no Lielstraupes pils cietokšņa mūriem pa Braslas apakšu 1,5 km gara eja vedusi uz Mazstraupes pili.

Esmu runājis ar cilvēkiem, kas it kā paši tur līduši. Diemžēl reālajā dzīvē neviena tāda eja nav atrasta. Nevienā citā jomā nav tik lieli pārspīlējumi un meli, kā tas ir pazemē, kur valda tumsa un nezināmas bailes.

Jau 1979. gadā man pienāca trauksmainas un neskaidras ziņas par baisām dolomītu alām Kazu gravā, kur ieiešana apdraud dzīvību. Līdz tam Latvijā bija zināmas tikai divas dolomītu alas Daugavas krastos un divas Līgatnes gravā. Šajā laikā ģeologi uzsāka Gaujas Nacionālā parka alu, klinšu, iežu un avotu uzmērīšanu un kartēšanu, visgrūtāk un piņķerīgāk viņiem bija gājis baisajās dolomītu alās.

1985. gada pavasarī mēs ar Ingrīdu iegājām burvīgajā Kazu gravā un sākām tuvoties alu bailēm un noslēpumiem. Kazu grava ir visiespaidīgākā, viskrāšņākā – brīnumiem un noslēpumiem bagātākā grava Latvijā. Tā ir līdz 45 m dziļa, ar ļoti stāviem krastiem, tāpat kā Siguldā, bet daudzkārt šaurāka un tāpēc tik efektīga. Tikai 280 metri šķir vienu krastu augšmalu no otras. Tā ir ledāja izplēsta vaga dolomītu klintīs. Kazu gravas abos krastos gāžas avotu ūdenskritumi. Agri pavasaros – dienvidu krastā vēl slēpo, bet ziemeļu krastā, kas pavērsts pret sauli, cilvēki lasa zilās vizbulītes un sauļojas. Turpat 350 m uz austrumiem no Ceipu mājām pa bezgalīgi daudzām kaskādēm un dolomītu šķembām gāžas 30 m augsts ūdenskritums. Vai to var ieskaitīt par pilntiesīgu ūdenskritumu, ja tas traucas pa 30° stāvu (slīpu) nogāzi? Bet sausās vasarās avots izžūst, un ūdenskritums tad nedarbojas.

Dienvidu krastā no daudziem avotiem veidojas Lībanu–Jaunzemju Septiņavotu strauts, kas, kūleņodams pa daudzām pakāpēm, vairākās straumēs nokrīt pa 7,5 m augstu šūnakmeņu krauju un ir viens no augstākajiem un skaistākajiem ūdenskritumiem Latvijā.

Uzkāpuši dienvidu krasta kraujā, mēs nonācām šausmīgo alu valstībā. Visa kraujas augšmala un tuvākā apkārtne pie pamatkrasta nogāzes ir izrobota no vienas vietas ar lielām un mazām bedrēm, it kā būtu sabumbota briesmīgā karā. Daudzas bedres ir vareni lielas, ar stāvām malām. Tur atsedzas dolomītu plākšņu rindojums kā vecu mūru drupas. Bedres šeit nav iespējams saskatīt, to ir tik daudz. Vietām redz pārkares, spraugas un nišas. Vietām starp dziļām bedrēm tikai pāris sprīžu platas atstarpes veido šaubīgus, šaurus tiltus kā bīstamas taciņas kalnos. Lūk, arī tumšais alas caurums ved gandrīz stāvus zemē. Bet tur nevar ielīst, jo tad būtu jāizvārtās šķidros mālos – kā veprim līdz ausīm. Bet kādas citas bedres melnajā caurumā var mēģināt pa asām, slidenām dolomītu plāksnēm ar galvu stāvus uz leju vai bāžot kājas nezināmas tumsas caurumā pa priekšu. Iespraucos un tālāk raušos pa lielu sabrukušu dolomītu kaudzi, kas nogāzušies no šīs tumsas valstības griestiem. Akmens kluču asās šķautnes sāpīgi duras ceļos un elkoņos. Izskustinātas no vietas mazākās akmens plāksnes žļerkstēdamas slīd no kaudzes augšas kaut kur uz leju, izraisīdamas arī citu šķembu izkustēšanos. Viss te ir drupens, kustīgs un galīgi nestabils. Šķiet, kaut ko te izkustināšu un tūlīt visu nestabilo pasauli izraušu no līdzsvara, un akmens gabali dārdēdami gāzīsies no sienām un atlūzušajiem griestiem, kas te ir krituši simtiem reižu. Esmu uzrāpies šādas sakritušas akmeņu kaudzes virsotnē. Virs manas galvas milzīgs kupols, kas izveidojies, griestiem arvien nobrūkot. Tur, augšā griestos un kupolā, tik tikko turas mazas un lielas un arī milzīgas dolomītu plāksnes. Sajūta ir baisa. Atrodos it kā sabrukuša vai tikko uzspridzināta cietokšņa kazemātos. Pietrūkst vienīgi kūpošu dūmu vai putekļu strūkliņu. Gribu pabēgt kaut kur drošāka vietā, bet ar straujākām kustībām izraisu sabirušo akmeņu slīdēšanu. Pēc nedaudz mirkļiem esmu nokļuvis kādā aizbirušā ejā, un tieši virs manas galvas kā aizlaiku nezvēra žoklis karājas atlupis un vismaz tonnu smags dolomīta čemodāns. Kā tas ieķīlējies un noturas griestos, kāpēc nav nogāzies lejā pie citiem tādiem pašiem klučiem, nav saprotams. Šajā pazemē varu iet un rāpot, kur gribu, – visur pavada bailes. Spokainās spārnu ēnas sāk šaudīties pār manu galvu. Atskan spalgi signāli – te dolomītu bluķu spraugās mājo sikspārņi.

Divatā ar Ingrīdu sākam alas uzmērīšanu. Pēc dažām stundām mūsu ceļgali bija sāpīgos zilumos, rāpojot pa asajām dolomītu šķembām, bet lielā ala uzmērīta tikai līdz pusei. Pēc nedēļas, kad aprima saspiesto ceļu sāpes, baisās alas mērīšanu turpinājām.

Lielās Sikspārņu (Zābaku) alas telpu laukums sanāca 175 kvadrātmetri, bet visu eju kopgarums ar četrām izejām – 64 metri. Tobrīd, pēc mūsu mērījumiem, tā pēkšņi kļuva visgarākā un vislielākā ala Latvijā. Gūtmaņalas laukums ir 170 kvadrātmetru. Bet visgarākā Latvijas ala tad bija Kalējala un Lielā Lībiešu upurala – abas 46 m garas. Vidējā Sikspārņu ala ir 60 kvadrātmetru liela, 16 metrus gara, Mazā Sikspārņu ala – 38 kvadrātmetrus liela un 9 metrus gara. Pirms manis šīs šausmīgās dolomīta alas mērīja Gaujas Nacionālā parka un ģeoloģiskās kartēšanas grupa galvenā ģeologa Jāņa Straumes vadībā jau 1979. gadā. Viņu mērīšanas laikā Vidējā un Mazā Sikspārņu ala bija savstarpēji savienotas ar vienu pusaizbrukušu eju. Līdz 1985. gadam, ejai pilnīgi aizbrūkot, no vienas alas izveidojās divas. Bet pirmās ziņas par šādu alu esamību Jānim Straumem bija sniedzis ģeologs Viktors Grāvītis. Protams, vietējiem puikām šīs alas bija zināmas sen. Ģeologi un ģeogrāfi bija sajūsmā – beidzot mums arī ir karsta alas, jo tās izveidojušās dolomīta iežos. Tie bija mūsu lielie maldi.

Oktobrī uz Sikspārņu alām es aizvedu Latvijas sikspārņu pētnieci Ināru Bušu un viņas palīdzi. Abas uzsāka sikspārņu gredzenošanu. Tā bija sensācija ne tikai Latvijas, bet visas Baltijas mērogā un vēl tālāk. Pirmo reizi tika atrasti tik daudz vienkop ziemojoši sikspārņi – 246 īpatņi. No astoņām Latvijā ziemojošām sugām te, dolomītu griestu plaisās, bija sapulcējušies septiņu sugu pārstāvji. Pats pārsteidzošākais, ka lielākā daļa – 155, no tiem bija dīķsikspārņi, ļoti reta suga, kuriem spārnu izplētums ir līdz 30 cm – paši lielākie Latvijā. Līdz šim šie lielie skaistuļi bija atrasti tikai pa vienam vai retos gadījumos – trīs četri vienkopus. Šeit Lielās Sikspārņu alas griestu plaisās dīvainie, lidojošie zīdītāji bija salīduši viens virs otra trijās un pat četrās kārtās. Nākamā gadā Ināra Buša panāca, ka šo Kazu gravas krastu ar Sikspārņu alām valdība apstiprināja par īpaši aizsargājamu ģeoloģisko un terioloģisko liegumu. Tomēr aizsargāšana nebija jaušama nekāda, nemaz nerunājot par īpašu aizsargāšanu. Vietējie puikas turpināja dauzīties pa alām. Brauca pat skolas ar autobusiem pašu skolotāju vadībā, lai līstu šajās alās. Arī es ar vienu tādu autobusa baru sastapos, bet par visiem citiem man ziņoja Aina Grahoļska no Ceipu mājām. Reiz vienam puikam bija uzkritis akmens uz galvas, tad pie Ainas skolotājs ar cietušo puiku gājis palīdzību meklēt.

  1. Kazu grava un tuvošanās noslēpumam
  2. Laužamies pazemē, odzes krīt uz galvas
  3. Ģeologa Viktora Grāvīša maldi
  4. Vai vēl vieni maldi?

Pievienot komentāru

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga -0.1
Alūksne -3.4
Daugavpils -1.6
Saldus -1
Liepāja +0.9
Jelgava +0
Ventspils +1.2
Limbaži -2
Madona -2
Rēzekne -3
Kanādas latvieša dzimtenei veltīts atklājums – sudrabmāli (1)Oriģinālu pulvertehnoloģijas metodi izgudrojis latviešu izcelsmes kanādiešu arhitekts Roberts Dambergs
Draugiem Facebook Twitter Google+