Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
11. augusts, 2015
Drukāt

Bakans – teiksmains ūdensrožu ezers ar nogrimušu pili. Stāsta Guntis Eniņš (1)

Foto - no Gunta Eniņa grāmatas "Nezināmā Latvija"Foto - no Gunta Eniņa grāmatas "Nezināmā Latvija"

Dzelzavas pagastā tas ir vienīgais ezers. Neliels, bet kā teiksmains brīnums iegūlies Gulbenes paugurvaļņa dienvidaustrumu malā un iztālēm jau mirdz kā spoža Dieva acs gravu un pakalnu krokotā sejā. Mākoņi un pakalni spoguļojas tajā. Balts lielceļš skrien garām no viena kalna uz otru. Rūgteni
elpo kalmes un ūdensrozes. Rāmi smaržo vīgriezes. Un spāres lidinās tam pāri. Tagad šoseja caururbusi kokus, samazinājies ainavas mīļums.

Tādu es Bakanu atceros no savas bērnības. Tas ir mans jaunības ezers, ar zelta smilšu peldvietu un aizaugušu krastu, ar savu nogrimušu ezerpili un lēni, kas virs ezera ūdeņiem rietumu krastā šūpojas kā milzu zaļa sega. Bakanezeram pieder mana sirds.

Lai gan ezers nav liels, tā vārds skan vareni; šķiet, nevienam citam ezeram nav tik daudz vārdu kā mūsējam: Bokans, Bokāns, Kroņezers, Kroņa, Kroņa–Bakanu,
Kosvāns, Kosvārnis.

Visi 2393 Latvijas ezeri ir dzimuši, Lielajam ledus laikmetam aizejot; tagad tie stipri noveco – aizaug, piesērē, lēnām mirst. Daudzi jau pārvērtušies par purviem, akačiem vai pļavām. Arī Bakana vecums liek sevi manīt. Rietumu krastā ir lēne – kā zaļa un dzīva sega, tā pārklāta ezera lielai daļai. Vietām lēnē ir tumši, baisi caurumi, kuros iekrist nozīmētu pazust uz mūžu. Arī man no lēnes bija šausmīgi bail, taču nezināmais arvien vilina. Līdz pamazām mēs aptvērām, cik tā ir pasakaina sajūta – šūpoties pāri bailēm, skriet pa līgano paklāju virs bezdibeņa. Jo tuvāk ezera ūdenim, jo paklājs kļuva plānāks un nedrošāks. Un tomēr arī es iemanījos aiziet līdz lēnes malai, kur sākas tīrs ezera ūdens ar baltajām un dzeltenajām ūdensrozēm.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Eniņš malacis, labi uzrakstījis. Vērtīgs raksts.

Draugiem Facebook Twitter Google+