Foto – Karīna Miezāja

Balerīna ar otu – Elizabete Melbārzde
 0

Slaikas, graciozas, teju ģeometriskos rakstos savītām rokām, kājām un ķermeņiem zeltītos, krāsainos laukumos – tādas ir mākslinieces Elizabetes Melbārzdes gleznotās balerīnas. Motīvs, kas reizē nemainīgs un tomēr ikreiz citāds, viņas darbos atkārtojas no izstādes līdz izstādei bezgalīgās kompozīcijās.

Reklāma
Reklāma

 

Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156
Kokteilis
Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas
Lasīt citas ziņas

Un stāsts jau nav par balerīnām. Stāsts ir par skaistumu. Mākslinieces jaunāko darbu izstāde “Absolūtais skaistums” līdz 14. aprīlim skatāma Jūrmalā Bulduru Mākslinieku namā.

 

Nonākot mākslinieces darbnīcā Rīgas centrā, kļūst skaidrs, no kurienes viņas darbos top zeltainais gaismojums – saules stari caurspīdīgi krīt pār Valdemāra ielu un turpat ielas otrā pusē rekonstrukcijas gaidās snaudošo Nacionālā mākslas muzeja ēku caurspīdīgā slīpumā, pielejot plašās telpas ar starojumu. Mākslas citadeles klātbūtne šeit ir gandrīz ar roku taustāma, tāpat kā tīrais skaistums, kas, šķiet, plūst no šeit izvietotajiem darbiem kā smaržīgs ēteris. Elizabete, radot savas balerīnas, tikpat kā neizmanto modeļus, tā sakot, neglezno “no dabas” – neparastā skaistuma izjūta dabā nemaz nav iespējama, tas ir mākslas lauciņš, otas iemiesots trausls skatiens.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Man ir ārkārtīgi laimējies,” saka Elizabete. Darbnīcas telpa pati “atradusi” viņu pēc nejauša sludinājuma. “Atnācu, ieraudzīju un paliku,” smaida gleznotāja. Šeit radoši uzplaiksnījumi paši uzrodas tīri no nekā. Te prātā ideja fiksēt muzeja rekonstrukcijas gaitu fotogrāfijās, uzņemtās no darbnīcas loga (“kad uzspīd pēcpusdienas saule, iznāk fantastiski skaistas bildes!”), te atkal rīkot fotosesiju ar spalvainu darbnīcas pastāvīgo iemītnieku – milzu plīša laimes lāci.

Bet reizēm idejas nemaz nevajagot īstenot, pietiek, ja tās izstāsta. Protams, stāstīt var arī gleznojot.

Tiem, kas dēvē Elizabeti par “balerīnu gleznotāju”, viņa atbild – viņas stāsts gan ir, gan arī nav par balerīnām. “Galu galā katrā sievietē taču ir balerīna. Katra no mums grib būt gracioza, lidojoša.” Elizabetes stāsts ir par lidojumu. Kaut kas daudz vispārinātāks.

“Kad mazas meitenes zīmē princeses, balerīnas, viņas zīmē to, ar ko grib identificēties. Tagad, kad esmu māksliniece ar maģistra grādu, varu zīmēt tās, cik nu labi vien protu. Kādēļ mainīt tēmu, ja tā ir patiesa?” Balerīnā var ielikt gan prieku, gan skumjas, gan cerības – visu emociju gammu. Pateicīgs tēls gan kompozīcijai, gan emociju izpaušanai. Balerīnas gleznoja arī franču vecmeistars Degā – komerciāli brīvs, neatkarīgs mākslinieks. “Nevaru iedomāties sevi gleznojam ko citu,” nosaka māksliniece. Vienmēr var iedomāties kādu jaunu kompozīciju vai nebijušu krāsu salikumu, tehniku – iespējas ir bezgalīgas.

Elizabete iedvesmojusies no ikonām, izmantojot zeltu fonos, figūru stilizācijā viņa iedvesmojusies no gotikas un jūgendstila. Vairākas mākslinieces personālizstādes notikušas ārpus Latvijas – Lielbritānijā un ASV, mākslinieces balerīnas atrodamas privātkolekcijās Francijā, Vācijā, Krievijā, ASV, Islandē, Kanādā, Dānijā, Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā, Spānijā, Itālijā. Kāds mākslas kurators, kurš pievērsies vien Austrumeiropas vecmeistaru darbiem, izņēmuma kārtā izraudzījies tieši Elizabetes balerīnas, kas izstādītas Briseles greznajā villā “Montenona”. “Neesmu no tām, kas sevi aktīvi reklamē, laikam jau mūsdienu sociālo iespēju laikmetā vajadzētu vairāk,” mulsi smaida Elizabete, skaidrojot – viņas ikdienu līdzās gleznošanai taču aizņem tik daudz citu skaistu lietu un nodarbju.

Reklāma
Reklāma

Kaut kur vidū – baleta grācijas un bērnības pieredzētas mākslas vides krustpunktā – arī dzimusi pati vēlme gleznot.

Mākslinieces vectēvs, pazīstamais latviešu ainavists, postimpresionists Kārlis Melbārzdis, bija izcilā Purvīša skolnieks. Vēlāk Elizabete mantoja vectēva darbnīcu Miera ielā, un kopā ar to – vectēva gleznu rāmjus, zeltītus, skaistus, bet – tukšus… “Meklējot savu rokrakstu, mēģināju ielikt savas bildes vectēva bilžu rāmjos. Balerīnas derēja.”

Abas mākslinieces meitiņas – Elfa (8) un Ebeta (6) – pašlaik darbojas mammas darbnīcā zīmējot, apgūst klavierspēli mūzikas skolas sagatavošanas klasē, bet divas reizes nedēļā atvēlētas baleta nodarbībām pie Zitas Ersas. Pārnākot no baleta izrādes, mazās izvirpuļo mīļākos fragmentus, bet mammas dāvātie mazie, baltie svārciņi iepriecinājuši vairāk nekā lelles – pirmoreiz iemēģināti, skanot Mocartam. Elizabete smej, ne jau sieviete kļuva par balerīnu, jo bija balets, bet tieši pretēji – tas tapa, pateicoties sievietes grācijai. “Kā gan citādi cilvēki vairākus gadu simtus dejotu šo jocīgo deju!”

Un stāsts par viņām, balerīnām, turpinās. Jaunajā izstādē būs redzami mākslinieces pēdējo divu gadu darbi – zīmējumi, gleznas. Kā allaž, pārsvarā eļļas glezniecība – tieši tā ļauj īstenot smalkās pārejas. Māksliniece atgriežas arī pie rožu motīva faktūrā un krāsā.

“Ja ļoti aktīva virsma kontrastē vai mazāk aktīva, vai reizēm – ja it kā nerūpīgi klāj zeltu uz aktīvas krāsas, veidojas īpatnējs stereoefekts, ar rozēm tas veidojas vēl vairāk. Ne jau tas dīvainais efekts, kas novērojams stereopastkartēs, bet kaut kas maģisks. Šķiet, tu pastiepsi pirkstu, tā īsti nesaprotot, kurā brīdī tas gleznā atdursies. Sirreāla sajūta!”

Mākslinieces gleznās savdabīgi transformējas viņas ikdiena, sākot ar darbnīcas caurspīdīgo gaismu un beidzot ar abu viņas meitiņu zīmējumiem. Turpat pie sienas vēl nepabeigtā “Dienasgrāmata”, kurā iestrādāti mazo zīmētie tauriņi. “Kaut ilgāk varētu to nepabeigt!” nosaka Elizabete. “Tā, kā balerīnas zīmē bērni, tik patiesi, pieaudzis mākslinieks nemaz nespēj. Saprotu, ka viņām šis vecums drīz beigsies, cenšos to saglabāt kolāžās – pašas un meitiņu skicēs.

Absolūtais skaistums? Nav absurdāka jēdziena par to. Tas ir tāpat kā atrast dzīvei jēgu un definēt to. Kā izgudrot mūžīgo dzinēju. Tas ir kā alķīmija – neiespējami. Gadsimtiem māksla ir tiekusies pēc skaistuma, meklējusi to. Šie meklējumi arī ir tās uzdevums. Protams, neesmu to atradusi, bet turpinu meklēt. Tāpat, kā filozofi meklē patiesību. Man nevajadzētu stāstīt par savu mākslu. Cilvēkiem vienkārši vajadzētu nākt un skatīties. Ja to var izstāstīt vārdiem, tad tā ir rakstniecība, ja nevar – tā ir glezna.”

“Mana dzīve man šķiet ir ārkārtīgi skaista. Ir mani bērni, viņu zīmējumi, tik daudz skaistu lietu man apkārt. Reizēm pat pārāk skaista – tie mazie mirklīši, kas iepriecina. Kad tie kādā mirklī sasummējas, ir laimes sajūta. Tas brīdis, kad mazās ķemmē manus matus, tu pēkšņi saproti – tāda kompozīcija! To nevar nofotografēt. Viņas to ir paņēmušas sev. Es mēģināju to ielikt gleznā.”

Ieraudzīt gatavu kompozīciju nevar. Tā dzimst uz audekla. Māksliniece smejas, sākumā balerīnas ir ar trim, četrām, piecām kājām. Viņa tās pārvieto, pārliek, līdz kādā mirklī viss saliekas vienā piktogrammā. Kā mūzikas taktsmērs, “Gulbju ezera” savaldītais haoss. Tā ir Elizabetes kustību ģeometrija – kompozīciju viņa reizēm risina kā ģeometrijas teorēmu. Tā ir sava veida matemātika, kas sākumā top zīmējumā, tikai tad – krāsā. Tāpat kā bērnībā. Tāpat kā toreiz – rūpīgi izkrāsojot laukumiņus. “Tā ir mana meditācija,” piebilst māksliniece.

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.