Egils Līcītis: Elles nav! 9
Pirms Lieldienām ļaužu prātus satrauca planetāra mēroga notikums. Itāļu žurnālists sinjors Skalfāri darīja zināmu atklāsmi, ko itin kā dzirdējis no paša pāvesta Franciska, ka elles nav. Radītājs esot visu piedodošs. Kas šaisaulē dzīvojuši skaidri kā stikliņi un grēku nožēlnieki nonākot debesu valstībā, bet grēcīgās dvēseles – ejot zūdībā.
Francisks izslavēts kā līdzcietīgs cilvēks, bet mesers Skalfāri esot katoļu baznīcas virsgana sarunu biedrs, tāds kā tudraugs, kurš 93 gadu vecumā izklaidējot lūgšanās pagurušo, cellē noslēgušos pāvestu un nesot ziņas no āra. Tad nu abi gara mūža ceļinieki parunājoties par šo un to, par dievišķīgo filozofiju, vai to, kā Itālijā šopavasar paauguši agrie salāti.
Sensacionāli detonējušā jaunuma “elles nav!” izplatītāji gan atzīmēja, ka interpreta Skalfāri acis vairs tikko redz dienasgaismu un arī seniora ausis pelnījušas kvalitatīvāku klausāmo radziņu. Turklāt il giornalisto esot bezdievis. Cilvēce, 2000 gadu ticējusi pekles pastāvēšanai, augām dienām nocīnījusies ar kārdināšanām krist grēkā, sākotnēji prātoja, vai neiekritīs velna liktās lamatās. Jo – ja elles nav – kur paliek TV seriālu ražotāji? Kur – šlāgermuzikanti? Galu galā – ateisti!
Stundu pagaidījusi, bet tā kā atsaukums, ka preses veterāns pārpratis un saputrojis Franciska vārdus, no Svētā Krēsla nesekoja, pasaule sāka vārīties. Bijāšana, ka Tā Kunga rīkste bargi piemeklē grēcinieku, zustin zuda. Uzdzīvotāji nožēloja liktenīgo kļūdu kolekciju, bīstoties no Dieva soda un atriebības, – būtu vēl mēriņu pacēluši un negausīgāk Anniņu paspaidījuši. Moralizētāji staigāja, galvas nokāruši, nolauza pentagrammas no māju ārdurvīm un no dusmām vakariņās pasūtīja ko stiprāku par cāļa buljonu. Valdības sprieda, cik nunciju izraidīt, jo kad jau elles esamība izrādās par bībelstāstu, Vatikāna ietekme plok. Tikai dievbijīgais prezidents Vējonis uztraucies brīdināja: ko šai jautājumā domā Izraēla? Kāds ir pravieša Muhameda viedoklis? Varbūt metropolīts Kirils izskaidros, kam tagad deleģētas elles funkcijas?
Tā kā par elli tik tiešām nav apmeklētāju recenzijas, kā, piemēram, par tūrisma objektiem, jo neviens aizgājējs nav atgriezies pastāstīt, kā ir realitātē, reliģiozie ļautiņi dalījās maģiskās domāšanas priekšstatos, kā sakrālajā arhitektūrā (dizainā) iztēlojama paradīze, kā – pekles pazeme.
Var spriest, ka pēc apbedīšanas pakalpojumu servisa pīšļi paliek uz grēcīgās zemes, bet dvēseles ar mikroautobusiem noved līdz debesu kāpnēm. Liriski sakot, dvēsles ceļas augšup kā sniegpārslas. Pie vārtiem sv. Pēteris stāv ar Lielo Grāmatu. Kas nav grēkojuši vai rāda vātis, saņem bahilas no portjē, un tiem atslēdz ieeju svētlaimības mājoklī līksmot eņģeļu sadraudzībā. Kas bijuši grēkā nelabojami, netiek caur border control un nolemti degšanai elles liesmās.
Bet te arī nav uzticamas informācijas. Būs patiesība, ka paradīzes premium apstākļos nogādātos apstrādā ar skaistumkopšanas līdzekļiem, peldina nature SPA kompleksos, cienā ar augļiem no Ēdenes dārziem un dod bezmaksas dzērienu kartes. Turpretī par elli ir atšķirīgi redzējumi. Svētulīgajiem sažņaudzas sirds par elles ugunīm, kur nav ne vēsmiņas, vien mūžīga kaukšana un zobu griešana. Ticībā ne tik stiprie pazemīgi cer, ka elle ir vien ražošanas telpas, kur pātagoti grēku izpircēji spiesti rukāt. Praktiskie nācarieša sekotāji diskutē, vai grēciniekiem jāvirst Zwilling, Tefal, piķa vai taukvāres katlos. Vai kalsnākos, pirms likt uz uguns, iespeķo, vai resnīšiem katlā pieber grūbas, lozberlapas. Vēl ir jautājums par eksekutoriem – vai jūs apkalpo kuriķis, smirdēdams pēc āža, vai Lucifers norīkojis itin fifīgu dienestmeitu ar vīģes lapu. Un, protams, kas netic Debesu valdnieka varai, pasvilpo, ka māņi ir arī verdoša piķa toveri, dziļurbumos nekas peklei līdzīgs nav atrasts.
Juzdama gaisā spēcīgu sēra smaku, Vatikāna kanceleja gan uzmeta cilpu un žēlsirdīgo Francisku atvilka atpakaļ – pārmeta, ka vecis Skalfāri sarakstījis la bomba un velnišķas humoreskas, un elle tomēr ir reāls projekts. Dieva laime, ka Svētais Tēvs pār Kristus katoļu draudzi personīgi apmeklēs Latviju, un balss no augšienes nepārprotami dos identificējošu zīmi – ir vai nav elle.
