Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
12. augusts, 2012
Drukāt

Balss no Kanādas – Sandra Maia Ķuze

slageris13

Jā, dziedātāja SANDRA MAIA ĶUZE nāk no savulaik slavenās Ķuzes šokolādes fabrikas īpašnieka Vilhelma Ķuzes dzimtas. Uzņēmējs ir Sandras vecvectēva brālis. Sandra dzīvo un strādā Toronto, bet šogad viņas skaistā balss viļņojusi arī Latvijā. Šlāgeraptaujā viņa piedalījās ar dziesmu “Ar tevi vien”, dziedāja gan Bauskā Latvijas televīzijas Jāņu uzvedumā, gan šlāgeraptaujas noslēguma koncertā Ventspilī.

 

Piecus gadus veca meitenīte nobijusies stāv uz lielas skatuves Jāņu svinēšanas muzikālā sarīkojumā un nekādi nevar uzsākt tautasdziesmu “Celiet mani uz akmeņa, es mazā(i) dziedātāja”. Un tad pēkšņi pie viņas pienāk mazs puisītis un sniedz puķi. Meitene paskatās uz puķi un sāk dziedāt. Tā bija mazās Sandras Maias pirmā uzstāšanās. Sandra pati gan šo notikumu neatceras, māmiņa esot stāstījusi.

– Mana māte Maija ir aktrise, visu mūžu strādājusi latviešu teātru ansambļos, tēvs Vilis dziedāja koros. Mani vecāki sastapās Kanādā, man ir māsa Dace, juriste. Arī viņa runā latviski. Kā jau visi trimdas latviešu bērni gājām arī sestdienas skolā, mācījāmies latviešu valodu, mūsu tautas tikumus, paražas. Dejojām latviešu dejas, dziedājām tautasdziesmas. Papildus mācījos klavierspēli. Pēc vidusskolas beigšanas mācījos dziedāt pie Džoisas Braitonas, kura ir saņēmusi karalienes Elizabetes II apbalvojumu. Pēc tam studēju dziedāšanu un kompozīciju Toronto Hambera koledžas džeza fakultātē un arī klasisko dziedāšanu Ontario Karaliskajā konservatorijā un Toronto Jorkas universitātē. Vēlējos apgūt arī prasmi dziedāt mūziklos. Izturēju lielu konkursu, jo pie Elaines Overholtas gribēja mācīties vokālisti gan no ASV, gan Kanādas. Un kā nu ne?! Viņa ir skolojusi, piemēram, aktierus Katrīnu Zetu Džonsu, Renē Zelvēgeri un Ričardu Gīru filmai “Čikāga”, – stāsta Sandra. Visas muzikālās studijas dziedātājai ir lieti noderējušas, bet sirdij tuvākais ir džezs un tautas mūzika. Jau vairāk nekā divdesmit gadus viņa koncertē Kanādā, ASV un Latvijā. Varat paklausīties viņas diskus, ko pati ieskaņojusi un producējusi: “Sapņu uguntiņa” (1999), “Mīlas nakts” (2000), “Under the Skin” (2002), “The City” (2005), “Reflections” (2011). Arī latviskuma saglabāšana Sandrai ir gluži vai misija. Divus gadu desmitus Sandra strādā Toronto latviešu pamatskolās, mācot bērniem gan dziedāšanu, gan kokles spēli. Toronto latviešu pamatskolā “Valodiņa” viņa ir nodibinājusi bērnu koklētāju ansambli, un jau piecus gadus piektdienu vakaros bērni pulcējas Toronto latviešu centrā.

 

– Tie ir jau trešās un ceturtās paaudzes trimdas latviešu bērni. Daudzās ģimenēs tikai viens no vecākiem ir latvietis, tāpēc arī latviešu valodu kāds prot labāk, kāds ne tik labi. Daži bērni latviešu valodā zina pateikt tikai pāris vārdus, taču ikviens var apgūt kokles spēli un turēt godā latviešu tradīcijas. Te neviens nav ar varu jāpiespiež.

 

Bērni aizrautīgi mācās latviešu valodu un grib uzturēt savu latvietību. Un kāds prieks ir uzstāties Toronto latviešu sabiedrības sarīkojumos! 
– priecājas arī pati skolotāja. Visos latviešu sabiedrības sarīkojumos, koncertos, tautas deju uzvedumos, Ziemeļamerikas dziesmu svētkos Sandrai galvā ir simtu gadu sens vecvecmammas izšūts pērļu vainags, bet mugurā vecmāmiņas Lūcijas Zvaigznes austs tautastērps. Par šo tērpu Sandrai ir īpašs stāsts:

– Vecmāmiņa tautastērpu noauda pirms Otrā pasaules kara savās mājās Lizuma pagastā. Viņai bija stelles, kur auda ne vien pati, bet rosināja arī citas pagasta sievas sanākt kopā un noaust sev brunčus, jostu un izšūt tautisku blūzi. Kara laikā pirms došanās bēgļu gaitās vecmamma ar manu mammu tautastērpu noraka dārzā. Protams, viņas cerēja, ka pēc kara atgriezīsies mājās. Taču liktenis izrīkojās pēc sava prāta. Ģimene sākumā nokļuva Austrālijā, vēlāk pārcēlās uz Kanādu. Pēc kara Latvijā atgriezās manas mammas brālis. Viņš izraka tautastērpu un to rūpīgi glabāja. 1976. gadā manai mammai izdevās atbraukt uz Latviju, satikt tuviniekus un dabūt atpakaļ viņas mātes darināto tautastērpu. Gan brunči, gan josta bija saglabājušies apbrīnojami labi, blūze gan bija izirusi. To mana mamma, būdama laba rokdarbniece, izšuva no jauna. Paraugam viņa ņēma etnogrāfiski pareizu ornamentu.

Dziedāšana, pedagoģes darbs un latvietības uzturēšana vēl nav visas Sandras darbības jomas. Viņa strādā Kanādas Mediju fondā par analītiķi. Šis valsts fonds atbalsta Kanādas profesionālās televīzijas programmas, filmas, jauno mediju projektus. Bet kā Sandra nokļuva Latvijas televīzijas šlāgeraptaujā?

– Esmu piedalījusies arī “Mikrofona aptaujā”. Bet ar šlāgeraptauju bija tā. Pagājušo vasaru Latvijā biju ielūgta kāzās, bet pirms tam devos uz Līgo svētkiem Ikšķilē. Mājup braucot, sēdēju blakus šlāgeraptaujas producentei Janai Priedniecei. Viņa mani atcerējās no mūzikla “Eslingena” Nacionālajā teātrī 2005. gadā, kur spēlēju Lolas lomu. Jana teica: “Mums ir šlāgeraptauja, jūs varētu tajā piedalīties!” Tā es uzzināju par šo pasākumu. Nodomāju – kāpēc ne, pamēģināšu ielēkt šlāgeraptaujā! Paziņas mani iepazīstināja ar Ati Auzānu, un pirms došanās uz Kanādu mēs ieskaņojām dziesmu “Ar tevi vien”. Kanādā šai dziesmai uztaisīju videoklipu Ontario ezera krastā, jo vēlējos, lai tas šlāgeraptaujas skatītājiem atgādinātu Baltijas jūru. Biju ļoti priecīga, ka tik daudz latviešu balsoja par manu video un dziesmu, mani nepazīstot. Kaut arī mana dziesma netika aptaujas fināla desmitniekā, tā visu laiku turējās topos. Un galu galā arī dziedāju kā viesis šlāgeraptaujas gada noslēguma koncertā. Biju pārsteigta, ka daudzi izmanto fonogrammu. Es gan Kanādā vienmēr dziedu pati, – atklāj Sandra. Kā viņa vērtē šlāgerdziesmas?

– Visi žanri ir vērtīgi. Šlāgerdziesmas ir tautai mīļas, arī Kanādas latviešiem tās patīk, jo dziesmās izskan tautas domas un ilgošanās. Man svarīgākais ir vārdi un dziļa doma, kas izteikta. Kad vārdi ar mūziku savienojas un skar dzirdi, tā ir mūzika, kas mani saviļņo, – secina dziedātāja. No pasaules mūzikas Sandru saviļņo džeza klasikas dziedātāji Ella Ficdžeralda, Billija Holideja, arī Diāna Kralla, kanādiete.

Šī vasara Latvijā Sandrai bijusi pilna priecīgiem notikumiem, kur viens raisījis nākamo. “Latvijas radio 2” pasākumā “Latvija līgo Bauskā” viņa kopā ar Ingu Pētersonu dziedājusi Raimonda Tigula dziesmu “Dod, dieviņi!”. Noklausījies, kā Sandra dzied, Andris Baltacis no “Baltajiem lāčiem” ieteicies, vai nevarētu dziedāt duetu. Rēzeknē Baltača studijā abi ierakstījuši dziesmu “Vienīgā zeme”, ar ko tad arī abi uzstājušies šlāgeraptaujas finālkoncertā. Bet tas ir tikai sākums. Nākampavasar abi dosies koncertu tūrē pa Latviju. Koncertēt Latvijā – tas bija mans sapnis, priecājas Sandra. Bet jau šovasar ir daudz kas redzēts.

– Dodoties uz Igo koncertu Liepājā, pa ceļam apstājāmies visās mazajās pilsētiņās. Tas bija ļoti liels emocionāls piedzīvojums. Bērnībā sestdienas skolā mācījos par Latviju kā sapņu zemi, arī visām pilsētiņām vārdus zināju. Un šovasar tās redzēju. Arī tautasdziesmas par šīm vietām nāca atmiņā, prātā ieskanējās arī “Aizved mani uz Slīteres siliem…”. Esmu dzimusi Kanādā, cienu Kanādas kultūru, bet Latvijā nejūtos kā tūriste, jūtos kā atbraukusi mājās, – sirsnīgā balsī teic Sandra.

Slageris2

Toronto latviešu pamatskolas “Valodiņa” koklētāji šā gada izlaidumā un viņu skolotāja Sandra Maia Ķuze slavenajā tautastērpā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+