Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
3. aprīlis, 2014
Drukāt

Balss no pavisam citas operas
. Saruna ar Aiju Vītoliņu (1)

Foto - LETAFoto - LETA

Aija Vītoliņa tikko nosvinējusi 32. dzimšanas dienu, taču pašlaik tādai kārtīgai svinēšanai laika īsti neatliek – tiekamies dienā pirms mūzikla “Burvis no Oza zemes” ģenerālmēģinājuma, kurā Aijai raganas loma, bet jau 9. aprīlī mūzikas namā “Daile” gaidāms koncerts gluži citā noskaņā – dziedātājas pašas izveidotajai un tango mūzikas iedvesmotai programmai “Vuelvo al Sur”, kurā Aija Vītoliņa uzstājas kopā ar erudītu mūziķu apvienību “Tango Sin Quinto”.

Tiem, kuri joprojām mulst, kā īsti godāt dziedātāju, kuru ilgāku laiku esam pazinuši ar skatuves vārdu Amber, Aija atbild īsi un skaidri: šis periods ir beidzies, tagad ir tikai Aija Vītoliņa – viņa pati, pseidonīmi vairs neesot nepieciešami, viņa vairs neizjūtot vajadzību pēc šādām ārišķībām. Lai arī viņa nealgo nereti dīvām raksturīgo publiskā tēla veidotāju vai producentu, dziedātājai allaž izdodas saglabāt pievilcīgu noslēpumainības auru, kas neizbēgami rada ziņkāri – kāda tad viņa īsti ir, šī sievišķīgā un talantīgā būtne.

Dziedāja smaidot piekrīt – laikam jau tik veiksmīgi izdodoties iejusties dažādos skatuves tēlos, ka pati Aija plašākai publikai paliek noslēpumā tīta. “Tas ir forši,” viņa pasmaida. “Laikam jau arī pati nezinu, kāda patiesībā esmu. To nezina arī mani radinieki un draugi. Varu atzīties, man ļoti nepatīk visas tās publiskās lietas, iešana uz pasākumiem, intervijas. Saprotu, ka tas ir nepieciešams, taču man tas rada gandrīz fiziskas ciešanas. Nenosodu arī tos, kuri publiskajā telpā apgrozās biežāk, bet man gribētos, lai par mani runā mani darbi. Protams, 21. gadsimtā tas diez vai vairs ir iespējams, tagad vajag būt visur redzamam, dzirdamam. Mēģinu atrast vidusceļu.”

Lielākoties dažādi teatrāli uzvedumi, mūzikli ir redzamākā puse, kur varam baudīt Aijas Vītoliņas balsi un aktrises dotības. Dziedātāja piekrīt – iznācis tā, ka priekšstats par viņu pēdējā laikā gūstams, vērojot viņu dažādos ar teātri saistītos uzvedumos. Taču ir arī otra puse – privāti pasākumi, priekšnesumi dažādos notikumos, kas plašākai publikai ir neredzama, un varbūt tādēļ kādam šķiet, ka manis publiskajā telpā nav daudz vai ka neko nedaru. Taču tā tas nav. Patiesībā darba ir pilnas rokas. Šādi īsi priekšnesumi ir ļoti sarežģīti un stresa pilni. Iespējams, tādēļ nepiedalos šovos, jo šajās dažās minūtēs ir jāizdara viss. Esmu ļoti paškritiska, bet, ja vēl kāds par to liek atzīmes, – briesmīgi.”

Aija piedalījās koncertuzvedumā “Ziedonis. Lācis. Sievietes”, jau desmito gadu bez Aijas neiztiek Viktora Runtuļa veidotie spraigie “Kabarē” uzvedumi, šogad tie priecēja jubilejas izrādē “Cabaret Palladium”. Tāpat viena no viņas nesenākajām muzikālajām lomām – Kristīne Bakmane, valstsvīra Zigfrīda Annas Meierovica otrā sieva, mūza un iedvesmotāja Jāņa Lūsēna mūziklā. “Nevaru izskaidrot, vai tā ir grūta vai viegla loma. Tev iedod notis, tekstu, tu dziedi un liekas, ka sanāk, bet nesaproti – kā. Nav taču apakšā nekādas aktiermeistarības skolas. Jāņa Lūsēna materiāls bija ļoti skaists, režisors Gatis Šmits – lielisks. Gaidu izrādes rudenī. Visvairāk baidos no teatrālisma, pārspīlēšanas. Man šķiet, katra sieviete tāpat kā Anna Meierovica – redzami vai neredzami – gribētu iedvesmot vīrieti uz lieliem darbiem. Lielākoties jau aiz vīriešiem arī stāv sievietes. Viņu dēļ viss notiek, karš un miers, varas maiņas – viss ir saistīts ar attiecībām. Gribētu domāt, ka pašai šobrīd arī ir kāds, kura visumu es iekustinu.”

Aija Vītoliņa piekrīt, viņa ir dziedātāja, kas neiet tradicionālu popmūziķes karjeras ceļu – šovi, publicitāte, savs “lipīgo” dziesmu komponists. Iespējams, tā ir sakritība, spriež Aija, veids, kā būt uz skatuves, laikam ir pašas dabā. “Ir bijušas iespējas tā darīt, piemēram, piedalīties kaut kādās talantu fabrikās. Sapratu, ka tas nav mans. Pašlaik, savā vecumā, jūtos ļoti labi. Protams, jūtos savā ziņā dumjāka par tiem, kam tagad ir mazliet vairāk nekā divdesmit. Tajā vecumā biju tāds tīnis, mūsdienu jaunieši vairāk zina, ko grib. Priecājos, ka pēdējos gados ir izkristalizējusies pašai sava grupa.

Šobrīd Aija atzīst, jāiejūtas gluži neparastā dziedošā lomā – viņa ir slavenās Oza zemes Ragana, visai nelāga, atriebīga un kaitīga būtne, kas varētu sabiedēt ne vienu vien mazāku skatītāju. “Man ir ļoti daudz izaicinājumu šajā mūziklā. Pirmkārt, nekad nebiju strādājusi ar Valta mūziku un ar Daci. Šī ir arī pirmā reize, kurā man ir loma, kurā nav tikai jādzied, bet ir arī teksts. Tas mani ļoti baida. Visi zina, cik šķībi skatās aktieri uz dziedātājiem, kuri mēģina kaut ko spēlēt, un otrādi. Mana ragana ir gandrīz šizofrēniska – krasas personības šķautņu maiņas no sajūsmas līdz dusmām vienā acumirklī. Cilvēkam, kurš nav mācījies iznest emocijas caur sevi un tās parādīt uz āru, tas ir sarežģīti. Man ir arī tehniski interesants kostīms ar pārsteigumiem. Arī pats izrādes formāts ir kaut kas nebijis. Varbūt sākumā cilvēkiem šķitīs, ka kaut kā trūkst vai kaut kas īsti nav tā, bet, kad saproti spēlēs noteikumus, tad ir interesanti.”

Aija atzīst, ka pašlaik rūpīgi izvēloties projektus, kuros piedalīties. “Man ir interesanti un svarīgi, lai komandā būtu cilvēki, ar kuriem gribas strādāt. Paldies Dievam, man lielākoties ir veicies. Jā, ir bijuši projekti, kam pasaku nē. Protams, nav arī tā, ka es nevarētu atteikties no piedāvājumiem, taču laikam ir izveidojusies kaut kāda sava niša, cilvēki, ar kuriem ar prieku sadarbojos – gan Jānis Lūsēns, gan Viktors Runtulis un mūzikas nama “Daile” saimniece Anda Zadovska. Protams, neviens nekad nevar pasargāt no radošās neveiksmes – tu vari savākt lielisku komandu, bet būs kaut kādi faktori, kas to neļaus īstenot. Galvenais ir nesabēdāties, tā vienkārši notiek, ir jāiet tālāk.

Protams, vecums pēc trīsdesmit neizbēgami nāk ar dažādām pārdomām par sasniegtām vai nesasniegtām lietām, par jēgu darboties, par to, kā darboties tālāk. Tikai tagad nāk apjausma par lietām, kas agrāk nav šķitušas svarīgas, – patriotisms, dzimta, manu senču mantojums. Katrā ziņā es vēlētos nodzīvot ilgu mūžu, tāpat kā mana vecmamma, un lai Dievs dod tādu saprātu un skaidru skatu. Gribētos jau izdarīt dažādas lietas, taču lielus plānus nekaļu, varbūt mazās lietas, kam šobrīd nav laika, piemēram, lasīšana. Man nav rakstura kā biznesmenim, kurš sastāda savu piecgades plānu vai muzikālo karjeru. Man to pat pārmet, bet laikam trūkst ambīciju. Ir radošas lietas, ko pašai gribas, kur aizdedzos un parauju līdzi citus.

Mūzika, kas man šobrīd ir tuva, ir kaut kas starp akadēmisko mūziku un popmūziku. Kolēģis uzdāvina Pētera Vaska diskus – sēžu un klausos. Tam var sekot “Sigur Ros” DVD. Mēģinu baudīt pēc iespējas dažādākus mūzikas stilus. Katrs no tiem uzrunā, katrā var kaut ko atrast. Mašīnā varu klausīties hiphopu, hipsterus vai kaut kādu “oldskūlu”.

Labs dziedātājs? Akadēmiskajā mūzikā to laikam ir vieglāk pateikt. Labs dziedātājs ir vesels veiksmes, talanta, mērķtiecības komplekts – varbūt kāds vokāli nav virtuozs, taču publiku aizrauj. Man pašai ārkārtīgi patīk opera, mūsu dziedātāji Elīna Garanča, Egils Siliņš, Kristīne Zadovska, kura prot dziedāt gan akadēmisko, gan citādu mūziku, ļoti patīk Lienes Kinčas darbs. Balss ir ļoti smalks instruments, ko var attīstīt viss dzīves laikā. Galvenā lieta ir atrast savu tembru, savu skanējumu – ja neesi piedzimis ar kaut ko ļoti konkrētu. Ja vēl sāc kopēt, tad vairs nezini, kas esi tu pats. Esmu kaut kur meklējumu pirmajā trešdaļā. Nākamajā dzīvē noteikti gribētu būt operdziedātāja. Šajā darbā ir tāds pamatīgums!”

Aija priecājas, ka pēdējos gados izkristalizējusies pašai sava mūziķu grupa jeb apvienība ar nosaukumu “Tango Sin Quinto” (kontrabass – Jānis Stafeckis, piano – Romāns Vendiņš, sitamie instrumenti – Ainis Zavackis, vijole – Raimonds Melderis, akordeons – Artūrs Noviks, īpašais viesis – Aivars Hermanis). “Viktors Runtulis salika mūs kopā Ventspils svētkos. Lielisks, talantīgs, traks, radošs kolektīvs. Programma izveidota pirms diviem gadiem un jau izpelnījusies Latvijas Radio balvu kā gada labākais koncerts radio studijā. Tā ir mūzika, kas mums ir tuva: Pjacolla, kaut kā velk uz dienvidiem, Spāniju, Franciju. Kaut kas kopš projekta sākuma ir nācis klāt, arī skanējuma ziņā šis tas ir pamainījies. Tie, kas varbūt jau dzirdējuši, noteikti var nākt atkal. Mēs kārtīgi pafantazējam par to. Nav tā, ka ir tikai tango – pārējais ir par tango sajūtu tēmu – naids, mīlestība, miers. Par tiem nadziņiem, ko gribas izlaist un ko vajag darīt. Būs ļoti skaists vizuālais noformējums, projekcijas taisa Artis Dzērve. Arī “Dailes” nams ir mājīga un patīkama vieta. Šis būs pēdējais šīs programmas koncerts. Pēc tam… Ceru, ka rudenī beidzot realizēsies kaut kas jauns. Esam uzrunājuši dažādus māksliniekus, ir ideju pilna galva.”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Aijai ir ļoti skaisti kailfoto!!!Gaidām jaunas bildes!!!

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+