“Baltais troksnis izskan legato.” Kaspara Zalāna dzeja 0
Kaspars Zalāns (1994) saka, ka ir dzimis jaukajā laikmetā, kad rekets sāka palēnām noklust, bet skats uz nākotni cilvēkiem vēl bija gana rožains.
Būdams deviņdesmito gadu bērns, viņš joprojām nereti jūtoties kā līdz galam neizprastā, tikai noģistā pārmaiņu stāvoklī. “Mani vienmēr ir interesējušas attiecības starp savu un vecāku paaudzēm – tas ir kā vērot divas paralēlas pasaules, kas dzīvo plecu pie pleca, tomēr sevī nes ļoti atšķirīgas dzīves pieredzes, kultūrkodus un nereti arī vērtības,” teic Kaspars.
Ceļš pie dzejas sācies ar apsveikuma pantiņiem pamatskolā, poētisku uzplaiksnījumu vidusskolā un nu jau pēdējā laikā, trīs gadus, Kaspars dzejai pievērsies nopietnāk.
Šobrīd viņš studē literatūrzinātni maģistratūrā un pēta maskulinitātes aspektus mūsdienu vīriešu autoru dzejā. Pirms tam apguvis žurnālistiku Glāzgovā, kur dzeja esot palīdzējusi izrauties no publicistikas un atbildēt uz jautājumiem, kurus darbs avīzē atrisināt nespēja, piemēram: kādas ir valodas robežas? ko ir iespējams pateikt dzejā un mākslā? cik racionāla vai iracionāla ir māksla?
Kaspars strādā Memoriālo muzeju apvienībā un nereti tulko tekstus dažādiem projektiem.
Ja dzeja spēj atbildēt par valodu, tad par ko var atbildēt žurnālistika? Ko tev deva studijas Glāzgovā?
Žurnālistika spēj precīzāk, balstoties uz konkrētiem faktiem, parādīt, kā funkcionē sabiedrība: kas ir tā brīža galvenie fokuspunkti, sāpes, apsēstības un trumi. Joprojām uzskatu, ka bez žurnālistikas reti kurš zinātu, kas īsti notiek ārpus “mūsu ciema”.
Studijas Glāzgovā, konkrēti rakstīšana, iemācīja precīzāk novērtēt valodu. Tagad gandrīz instinktīvi apsveru un izvērtēju, vai un cik ļoti kāds konkrēts vārds vai frāze tekstā ir ģeldīgi. Publicistika parasti ir diezgan ierobežots spēles laukums, savukārt dzejā precīzs grodums ir viens no galvenajiem trumpjiem.
Vai tev jau ir nojausma par to, ko var pateikt dzejā un mākslā?
Robeža ir drīzāk nevis kādā mākslas jomā vai arī valodā, bet gan cilvēkos. Katrā no mums tomēr ir zināms apjoms, cik tiešām augstvērtīgus dzejoļus/gleznas/filmas utt. spējam veikt: darbus, kas ir attiecīgā cilvēka pieredžu, zināšanu, darba spēju un talantu summa.
Dzejā un mākslā ir aprakstītas dažādas lietas: kara šausmas, mīlas apsēstība, laime pieredzēt dabas plaukumu u. tml. Drīzāk jautājums ir, vai cilvēks spēs izteikt to savu “šniti” gana veiksmīgi un patiesi un vai vispār to jaudās? Viena no dzīves lielākajām mazajām traģēdijām ir tā, ka vairums no mums sevī nēsā diezgan bagātīgās pieredžu pasauļu pūrlādes, kas aiziet aizsaulē kopā ar mums.
Kādi ir izaicinājumi, studējot literatūru Latvijā, turklāt nemitīgi esot saiknē ar aktuālo procesu, tulkojumiem, muzeju?
Izaicinājums ir pragmatisks: laiks. Romāni, referāti, pamatdarbs, projekti un viss cits laiku negausīgi patērē, un radošam darbam atliek mazums. Galvenais – visu darīt tā, lai tas veicina arī radošo procesu.
Gribēju jautāt, ko tu teiktu Rainim, ja būtu iespēja viņu satikt, bet nez kāpēc man šķiet, ka tu labprāt satiktu kādu citu rakstnieku…
Ar Raini būtu interesanti parunāt tieši valodas dēļ. Uzzināt, kā viņš tika pie jaunvādiem: sākot ar “atveldzi” un “drausmu”, beidzot ar “smeldzi”. No citiem aizgājušajiem rakstniekiem – labprāt satiktu Džeimsu Džoisu. Jau atkal parunātu par valodu un literatūru, robežām, katolicismu, mītiem. Ja vairums cilvēku ir atsevišķas pasaules, tad esmu pārliecināts, ka Džoiss sevī ietvēra veselu galaktiku ar vēl atsevišķām paralēlajām dimensijām.
Dzejas ABC, literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: Kaspara dzeja uzrunā ar savu noslēgtību, zināmu lakonismu, varbūt nedaudz absurdu un eksistenciālu piegaršu. Protams, katram vārdam ir sava vieta un tāpēc valodas lietojums te ir kā konceptuālajā mākslā (svarīga ir ideja), bet arī formai, ne tikai saturam ir zināma nozīme: dzejas kopā visi komponenti plūst, mainās, veido zināmu ornamentu, varbūt pat nedaudz uzkrītošu gredzenveida kompozīciju. Dzejnieks, kas domā.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatu Kaspara jaunākajā dzejas kopā.
“Smejieties un nebaidieties, radījumi! Tagad, kad jūs vairs neesat mēmi un nesaprātīgi, jums nav arī jābūt drūmiem un nopietniem. Jo jokus, tāpat kā taisnību, var izteikt tikai vārdos.”
K. S. Luīss “Burvja māsasdēls”
***
Kur debess jums ar krastu plūst
Un viens pats ronis sēri pūst
Tur acis man no jūras sūrst
Kur debess jums ar krastu plūst
Ne vienam vien man vadzis lūst
Un brūce pūžņo negrib žūt
Kur debess jums ar krastu plūst
Un viens pats ronis sēri pūst
***
Tavas kontūras
Kaligrāfijas
Viltojuma
Pamācība
Nervu astri
Jāapcērp
Zīmēšanai
(Tintes melnums
Toksisks)
***
Atpazīstam griestos
Izelpas
Stāvokļus
Kā agrāk
Kustību tumsā
Iekarot un iekārtot
Izģērbta balss
Kā agrāk
Izsmidzinātas smaržas
Sevi kā notikušu
Neprasmīgi pārzīmētu
Ekstraktu kontūru
Tomēr tiešāks
Nekā oriģināls
Nekas nebūs bet viss ir bijis
Kā agrāk
***
Laiks man ir teicis
Tavas asaras
Mikrofons
Laiks tev ir teicis
Kā ģitāras stīga
Apziņa
(Var spēlēt arī vienu)
Laiks vēl čukst
Baltais troksnis izskan legato
Bet tu auro:
“Atkārtot!”
***
Laivas mugurkauls
Slīd katafalciski
Tavās acīs
Viļņojot
Gongu
Ierastais zvana signāls
Klausuli nevar
Noliegt
Un tad tava zīlīte
Vēlreiz
Kā linga atvelkas
***
Paldies Simanovičam!
Paradīze kā sniegs bet silts
Dievs kā tilts
Dēmonus esam padzinuši kanalizācijas
Šahtās un vājprātā
Vienīgi stiprākie no tiem
Palikuši mūsu brokastu pārslās
(Laika lielums, redzi mūs)
Stāvam salikuši akmeņus kabatās
Lai pasaule beidzot sajustu mūsu svaru
Esam nevietā un par ātru –
Kā tējā iekritusi maisiņa aukla
(Laika lielums, redzi mūs)
Liekas kaut kas svarīgs ir noticis
Bet noticis nav nekas –
Dievs es tevi apskaužu par vieglumu ar kādu
Tu ļauj mums vienmērīgi neelpot
(Laika lielums, redzi mūs)
***
Dievs nenes
Tu sniedz spainīti ar lāpstiņu
Bet Dievs nenes
Pat ķerru piestum kā Rumbulā esot
Bet Dievs nenes
Sainītī saliec virsbūtības proviantu
Bet Dievs, suka, tik un tā nenes
Tev sāk apnikt
Ne pa labam ne ļaunam
Tavas savcentības krīvs
Norijis lūgsnas kā bankomāts karti
Atstājis tevi uz ietves
Kā dzīves paštītā izsmēķi
Krīt vēlmju monēta strūklakā
Rezonē tikai suņiem dzirdamos virstoņos
No dzilgmes sēcošā:
“Ko tu nes?”
***
Kad lode ar taureņu spārniem
Maigi nobeidz žurku krātiņā
Un uzraksts vācisks virs vārtiem;
Kad lode ar taureņu spārniem
Tiek gaismota grāmatu sārtos,
Jestri pārlādējam bariņā.
Kad lode ar taureņu spārniem
Maigi nobeidz žurku krātiņā.
***
“Ir gana bīstami iziet ārpus savām namdurvīm, Frodo. Uziesi uz ceļa un, ja neseko līdzi savām gaitām, pat neatmatīsi, kur tās tevi aiznesīs.”
Dž. R. R. Tolkīns “Gredzenu pavēlnieks”
