Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
27. jūlijs, 2014
Drukāt

Baltajā ceļā uz harmoniju
. Intervija ar šlāgerdziesmu dziedātāju Ingu Degeli, bērniņu gaidot

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

– Nodziediet vēlreiz dziesmu par balto ceļu, – tā bieži vien INGAS DEGELES sniegtajos koncertos lūdz skatītāji. Viņas sarakstītā dziesma “Baltā ceļā” startēja arī Latvijas šlāgeraptaujā, ierindojoties pirmajā desmitniekā. Tā ir pirmā dziesma, kuru Inga iesniegusi publiskai vērtēšanai.

– Pie mums nav daudz iespēju, kur varētu iesniegt savas dziesmas vērtēšanai. Ir “Eirovīzija”, Latvijas šlāgeraptauja, un tas arī viss. Tādējādi šlāgeraptauja aizpilda šo patukšo nišu. Nesaku, ka man patīk viss, kas skan šā novirziena mūzikā, bet ir šlāgeri, kuri man patīk. Reizēm, ieslēdzot televizoru un dzirdot, ka atskaņo manu dziesmu, nodomāju, vai tad jau sācies raidījums “Latvijas šlāgeraptauja”? Bet izrādās, ka tas ir apsveikuma koncerts “Daudz laimes”. Mani priecē, ka televīzijas skatītāji vēlas sveikt savus tuviniekus ar dziesmu “Baltā ceļā”, – stāsta Inga.

Dziedāt viņai paticis, kopš sevi atceras, bet mūzikas rakstīšanai pievērsusies nesen. Inga ar ģimeni – vīru Jāni un četrus gadus veco meitiņu Ievu dzīvo Gulbenes novada Lejasciemā. Viņa vada jauniešu centru “Pulss”, bet patlaban devusies bērna gaidīšanas atvaļinājumā. Mazulim jānāk pasaulē augusta beigās vai septembra sākumā. Inga vēl nezina, vai būs dēls vai meita, bet Ieva visiem pārliecināti sakot, ka viņai būs brālītis.

– Vēl nesen man dzīvē bija iestājies periods, kad sitos kā vāveres ritenī. Kaut kā nepietika, kaut kas nesanāca, un man arī netika dots. Pagājušā gada nogalē sapratu – jāmaina sava attieksme pret dzīvi, atvērtāk jāraugās uz pasauli, ļaujot atnākt jaunām iespējām. Ja malies tikai pats sevī, tad nav brīvas nišas, kur ieplūst enerģijai. Un tad arī viss sāka notikt. Mana iesūtītā dziesma iekļuva Latvijas šlāgeraptaujā, koncerta “Mana tautasdziesma” veidotāji izvēlējās mani kā viesmākslinieci, uzstājoties Alūksnē, un pieteicās bērniņš, kuru jau labu laiciņu bijām gaidījuši, – priecīgajos notikumos dalās Inga.

Viņas pirmā profesija ir ilustratore, taču ar šo nodarbošanos savu darba dzīvi nav saistījusi.

– Mācījos Rēzeknes mākslas vidusskolā, jo man patika gleznošana, bet sapratu, ka ar mākslu jānodarbojas vien tad, ja bez tās nevar iztikt. Ja vari iztikt, tad nekad nebūsi mākslinieks. Toties apzinājos, ka bez mūzikas gan nevarētu dzīvot. Vienu gadu pamācījos Rēzeknes mūzikas vidusskolā, bet, padomājot, cik daudz vēl būtu jāmācās, šo domu atmetu. Aizbraucu uz otru Latvijas malu un iestājos Liepājas Universitātes Latviešu filoloģijas nodaļā. Tur ieguvu akadēmiskās zināšanas, bet ne profesiju. Tovasar, kad biju iestājusies Liepājas Universitātē, Lejasciema zaļumballē iepazinos ar Jāni. Smejos, ja būtu viņu satikusi agrāk, tad noteikti nebūtu devusies tik tālu mācīties. Nācās man Jāni pārvilināt uz Liepāju, – nosmaida Inga.

Vaicāju, vai Jānim bija viegli iekarot viņas sirdi?

– Viņš mani “paņēma” ar savu vienkāršību. Man nepatīk mačo tipa vīrieši, kuri iedomājas, ka ir pasaules centrs. Man pašai pietiekamās devās piemīt egocentriskums. Jānis neiedomājās no sevis nezin ko – kāds ir, tāds ir. Man patīk cilvēki, kas neizliekas. Jāizliekas ir tad, ja pats nekas neesi. Bet tomēr katrā jau kaut kas ir rodams. Apprecējāmies pēc divu gadu draudzēšanās. Man bija divdesmit divi gadi, Jānim par četriem vairāk. 30. jūlijā būs mūsu devītā kāzu jubileja, – stāsta Inga.

Pēc augstskolas beigšanas viņai pavērās iespēja piedalīties programmā “Iespējamā misija”, lai pārbaudītu savas spējas skolotājas darbā. Inga nokļuva Ķeguma komercnovirziena vidusskolā, kur mācīja latviešu valodu un literatūru.

– Man bija grūti iekļauties skolas obligātajā programmā, gribējās vairāk radoši izpausties, bet skolēniem gramatikas likumi vienalga jāiemāca. Manam skolotājas darbam svītru pārvilka meitiņas pieteikšanās. Bērni liek pārdomāt, ko īsti no dzīves gribam. Ar Jāni vienojāmies, ka vēlamies, lai bērni izaug lauku vidē. Mēs tolaik mitinājāmies Ogrē. Lēmām, ka pārcelsimies uz manu dzimto Lejasciemu. Jānis jau arī turpat netālajā Ilzenes pagastā uzaudzis. Lejasciemā mums ir sena, manas mammas vecvecāku celta māja. Pamazām to cenšamies atjaunot. Nesaku, ka mums nav naudas, bet, lai raiti ritētu remonts, būtu vajadzīga lielāka summa. Tagad mītam dzīvoklī, kurš atrodas pagasta centrā. Dzīvojot citur, jau biju paspējusi aizmirst, kā tas ir, ka katrs tavs solis tiek publiski apspriests, īpaši jau neveiksmes. Nebūtu godīgi to teikt par visiem, bet tomēr ir ļaudis, kuriem vairāk par savējo rūp citu dzīves. Ja kaimiņiem šķiet, ka mans bērns dzīvoklī staigā par skaļu vai uz kāpnēm no vīra apaviem nobirušas zāģu skaidas, gribu, lai to vispirms dara zināmu man, nevis krustu šķērsu izrunā pa visu miestu. Tāpēc jau ir vēlme pēc savām lauku mājām, lai būtu nostāk, – atzīstas Inga.

Bet kā ar pieslīpēšanos otram cilvēkam? Vai deviņos kopdzīves gados tas jau pilnībā izdevies?

– Nav jau viegli pilnībā pieņemt otru cilvēku. Lasīju, ka pirmā stadija ir rozā briļļu laiks, kad otrs šķiet vislabākais. Otrajā stadijā sāc apzināties, ka tomēr nav vislabākais, jo sāk jau kaut kas nepatikt. Trešajā stadijā otru pieņem, kāds viņš ir, un tad iestājas harmonija. Mēs vēl īsti līdz trešajai stadijai neesam nonākuši, bet ceru, ka tāds laiks pienāks. Lielās lietās mums domas sakrīt. Kad vajadzēja izlemt par dzīvesvietu, bijām vienisprātis, nenācās otru pierunāt. Strīdi sanāk par sīkumiem. Man ir rosīga sabiedriskā dzīve, mājās bieži vien esmu vēlu. Tad ir koru, ansambļu skates, jauniešu centra aktivitātes arī lielākoties ir vakaros. Un tad Jānim ir iemesls man pārmest, ka nekad neesmu mājās. Reizēm iedomājos – ja vīrs būtu sabiedriski aktīvāks, tad mani labāk saprastu. Patiesībā gan nav teikts, ka tad saprastu. Bet tā jau noteikti ir tūkstošiem ģimeņu. Varu tikai apsveikt tās ģimenes, kuras spēj iztikt bez strīdiem, ja vien tādas ir. Taču es nespēju iztēloties sev citu vīru. Ja grib darīt tikai to, ko pats vēlas, tad jādzīvo bez ģimenes. Bet es gribēju veidot ģimeni, tāpēc mēģinu sev iestāstīt, ka vienmēr visur nav jāpiedalās, var arī vakarus pavadīt kopā ar savējiem. Es tagad vairāk izvērtēju, ko man vajag darīt, ko ne. Agrāk skrēju, tiklīdz mani pasauca palīgā. Taču dzīvi neveido tikai palīdzības sniegšana citiem, jāpalīdz arī vīram. Jānis ir ļoti ģimenisks, viņam svarīga mājas pavarda sajūta. Es brīvdienās labprātāk dotos uz kādu koncertu, bet Jānis labāk ar ģimeni sēdētu mājās. Es publiskajos pasākumos atpūšos, viņš nogurst. Apzinos, ka tieši tas jau man savulaik viņā patika, ka darbu neizvirza pirmajā vietā, nav vienaldzīgs pret to, kas notiek mājās, un neuzskata, ka bērnu audzināšana ir tikai manā ziņā. Kādas tiesības tad man pārmest, ka viņš ir tāds, ar kādu apprecējos. Jānim patīk makšķerēt, bet, kad jāizvēlas – iegādāties laivu vai ielikt mājai jaunus logus, nosveras par labu pēdējam. Reizēm Jāņa intereses tiek ierobežotas, lai mums ar meitu tiktu vairāk. Ticu, ka kādā brīdī vīram par to var rasties pretenzijas, jo katrs esam personība. Mēs vēl atrodamies mācību procesā, lai nokļūtu līdz harmoniskai saskaņai. Uzskata, ka laulātajiem mēdz iestāties krīzes brīdis pēc divdesmit pieciem kopā nodzīvotajiem gadiem, kad bērni izauguši un aizgājuši savā dzīvē. Tad man gribas vaicāt – kurš tad ir tas ideālais brīdis laulības dzīvē? Tagad, kad gaidām ģimenes pieaugumu, es dzīvoju mājās un ir daudz laika domāt. Zinu, ka neesmu radīta tam, lai dzīvotu tikai mājās, rūpējoties par ģimeni. Ne jau tāpēc, ka nemīlētu savu ģimeni. Bet man vienmēr bijusi svarīga arī vienatne. Vīrs saka – tā jau maz esi mājās, un vēl gribi būt viena! No vidusskolas laikiem atceros, cik ļoti man bija vajadzīgs pabūt vienai, aiziet kaut vai parkā uz soliņa apsēsties un padomāt. Arī tagad es bez savas vienatnes devas nevaru iztikt, – atzīst Inga.

Bet kuros brīžos rodas viņas dziesmas?

– Jau vairākus gadus esmu sapratusi – jēga rakstīt ir tad, ja sakrājies, ko teikt. Nevar apsēsties ar domu – šodien taps dziesma. No mūzikas instrumentiem es spēlēju ģitāru un klavieres, bet ne profesionālā līmenī. Šobrīd es dziedu pasākumos kā soliste – gan savas dziesmas, gan citu repertuāru. Tāpat kopā ar draugiem uzspēlēju ballītēs. Tas ir mans hobijs, kas pēdējos gados sniedz arī kādus ienākumus, – teic Inga.

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturē (1)Jā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+