Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
24. septembris, 2012
Drukāt

Balti, baltieši un sadarbības melnie caurumi

Foto - LETAFoto - LETA

Iespējams, Baltu vienības dienas (22. septembris) pasākumos vajadzētu vēl vairāk pievērsties mūsu šodienas spējai būt vienotiem. Jo teiksmainā pagātne jau nekur nepazudīs. Un, no šodienas pozīcijām raugoties, nav tik būtiski, ka latvieši un lietuvieši arvien nav vienisprātis par to, kur tad īsti notika Saules kauja, kad kopīgiem spēkiem tika uzveikts Zobenbrāļu ordenis.

 

Daudz sliktāk, ja tagad baltu pēcteči un igauņi, piemēram, nevar vienoties, kurā no Baltijas valstīm jābūvē reģionālais SGT – sašķidrinātās gāzes terminālis.

 

Šajā lietā Viļņa nolēma uz kaimiņiem negaidīt, jo, kā nesen sacīja Daļa Grībauskaite, “mēs pārāk dārgi maksājam par gāzi, tāpēc Lietuva nediskutē, nelūdz no Eiropas Savienības naudu, bet vienkārši ceļ”. Proti, sākumam ceļ nelielu SGT pati savām vajadzībām, jo negrib būt mūžīgi atkarīga tikai no “Gazprom”, un ar savu rīcību pārāk neiegrožo Rīgu un Tallinu. Vēl jau pastāv laba iespēja saņemt ES līdzfinansējumu reģionālā termināļa projektam, ja Baltijas valstīm pietiks politiskās gribas vienoties un saprast, ka tām ir ne vien katrai savas, bet arī kopīgas intereses, un kopīgās ir pat svarīgākas.

Varbūt uzskatāmākā šī politiskās gribas trūkuma demonstrācija bija vērojama šopavasar Latvijas Saeimā, kad mūsu deputāti vairākkārt “atsvieda” nolīgumu par Baltijas valstu sadarbību dzelzceļa transporta jomā. Rodas iespaids, ka jebkāds transporta infrastruktūras projekts, kas nav saistīts ar slaveno “Rietumu–Austrumu koridoru”, tiek kavēts reizēm pat no valdošo partiju pārstāvju puses. (Teiksim, Dzintars Zaķis sacījis: “Kamēr nav skaidrs, kas notiek ar “Rail Baltica” kopumā un kas būs Latvijas interesēs, politiski mēs to nevarēsim atbalstīt.”) Lai gan izstrādātās vienošanās mērķis ir nomainīt novecojušos divpusējos līgumus ar mūsdienu situācijai un Eiropas normām atbilstošiem, kam ir tikai netieša un visai nosacīta saistība ar “Rail Baltica”. Respektīvi, ar šo, liekas, mūžīgas izpētes stadijā esošo projektu, kas idejas līmenī radās jau 90. gadu sākumā. Šajā ziņā ir tik daudz runāts un tik maz izdarīts, ka negribētos vairs īpaši atkārtoties. Vienīgi būtu vērts atcerēties par Eiropas ziemeļus un dienvidus savienojošā dzelzceļa un vispār infrastruktūru ilgtermiņa nozīmīgumu un, kā mēdz teikt, politisko dimensiju. Tāpēc arī pretestība ir politiska, ja arī tā izpaužas kā ZZS “papildu jautājumi” vai kā “Saskaņas centra” saimnieciskās bažas, ka Baltijas valstu projektu finansēšana varētu atraut līdzekļus “Austrumu koridoram”.

 

Protams, aiz tīri ģeogrāfiskiem apsvērumiem ziemeļu–dienvidu virziena attīstīšana Igaunijai ir šķietami vajadzīgāka nekā Latvijai, bet diez vai tāpēc vajadzētu igauņus padarīt par Rīgas neizdarības ķīlniekiem.

 

Kādas šādos apstākļos ir Baltijas valstu kopējo infrastruktūras projektu izredzes? “Rail Baltica” iecere, iespējams, Latvijas bremzējošās nostājas dēļ tiks norakta. Visaginas atomelektrostacijas likteni izšķirs drīzās vēlēšanas Lietuvā un vienlaikus rīkotā tautas nobalsošana – juridiski nesaistoša, taču politiski svarīga. Jādomā, ka reģionālo sašķidrinātās gāzes termināli baltieši uzcels. Un varbūt nav izslēgts, ka kaut kad uz tagadējās “Air Baltic” bāzes izveidosies kopīga lidsabiedrība. Tikmēr no mums pašiem lielā mērā būs atkarīgs, vai Latvija kādreiz kļūs ne tikai par Baltijas ģeogrāfisko, bet arī politisko centru. Nevis vājāko posmu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+