Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
9. jūlijs, 2012
Drukāt

“Baltica 2012” – lielā tradīciju svinēšana

Foto - Baiba BucenieceFoto - Baiba Buceniece

Šodien Rīgā un vairākās Vidzemes pilsētās izskan starptautiskais festivāls “Baltica 2012”. Lielākie Baltijas folkloras svētki šogad norisinās jau divdesmit piekto reizi, un to tēma šoreiz ir ceļš.

 

Pussimts sarīkojumu pulcē ne vien vairāk nekā 170 folkloras kopu un etnogrāfisko ansambļu, amatnieku un lietišķās mākslas meistaru, kas mērojuši ceļu no visas Latvijas, bet arī viesus no tālienes – ASV, Itālijas, Francijas, Ukrainas, Bulgārijas, Izraēlas, Zviedrijas, Lielbritānijas, Lietuvas un Igaunijas. “Jau ikdienā, kad tiekamies katrs savā mazajā pulkā, lai vienotos kopīgos jēgas meklējumos un sapratnē, tā ir ne tikai skaistu domu, bet arī ļoti labas enerģijas apmaiņa. Taču šādos lielos svētkos, kad satiekam domubiedrus no dažādiem novadiem un pat citām tautām, tas bagātina mūsu skatījumu vēl vairāk. Te smeļamies sparu dzīvot, turpināt darbu un būt pašiem – dzīvot ar savu balsi, runāt un domāt tā, lai skan. Lai skan katra paša dvēsele un ieskandina visu Latviju,” saka Rīgas folkloras kopas “Skandinieki” vadītāja Julgī Stalte. Piektdienas pēcpusdienā Vērmanes dārzā Novadu programmas gaitā “Skandinieki” dziedāja, dejoja un stāstīja par tradīcijām kopā ar kurzemniekiem, kuru ceļi šogad veda pie galda. Saimnieču gods tika Rucavas sievām, kuras pat ikdienas sadzīvē arvien vēl kopj senču tradīcijas, valkādamas gan pašu darinātus, gan no mātēm un vecāmmātēm mantotus tautastērpus, kuldamas īstu balto sviestu, cepdamas maizi un siedamas sieru. Nedibinot oficiālas grupas vai kopas, viņas vienkārši dzīvo 21. gadsimtā, saudzējot zināšanas, kas novadā nodotas no paaudzes paaudzē. No kurzemniekiem gadījās dzirdēt arī kādu biezāku vārdu, kad rīdzinieki apdziedājās ar popēniešiem, likdami gan ausīm svilt, gan vēderiem locīties smieklos.

Turpretī folkloras grupa “Speiga” no Daugavpils novada Ambeļiem dziedāja par senajām latviešu un latgaļu vērtībām, cenšoties dot garīgu ceļamaizi nākamajām paaudzēm. “”Speiga” ir sena ezera nosaukums mūsu novadā. Ezers ir pārpurvojies, bet tajā vēl palicis mazs skaidra ūdens avotiņš, ko var redzēt no augšas. Mēs arī gribam būt šāds mazs ezers Latgalē, kas pat purva viducī vēl glabā tīro tautas tradīciju.

 

Mūsdienās visu pārpurvo patērētājfilozofija, kad cilvēki grib vairāk ņemt nekā dot. Mēs glabājam ticību, ka tas vēl mainīsies,” savu misiju, darbojoties folkloras kopā, skaidro “Speigas” vadītāja Ingrīda Skutele.


baltika3_BB_6

Festivāls “Baltica 2012” palīdz latviešu senajām tradīcijām ne tikai dzīvot pašu mājās, bet arī izskanēt tālu pāri Latvijas robežām. “Berga bazārā” sastapu īru folkloristu Kolinu Makalisteru, kurš savā zemē kopj senu dzimtas stāstīšanas tradīciju un regulāri viesojas arī Latvijā, iemantodams šeit kuplu draugu pulku. Viņa pūrā esot simtiem stāstu daudzu stundu garumā, ko viņš jau sācis nodot savam krustdēlam – nākamajam dzimtas stāstniekam. Viesis apliecina, ka nostāstiem, leģendām, pasakām un teikām par viņa dzimtu, Īrijas vēsturi un tautu klāt nākuši arī stāsti par viņam mīļajām Baltijas tautām – latviešiem un igauņiem. Tos viņš gan stāsta dzimtenē, gan māca saviem bērnubērniem. Regulāri latviešu folkloras kopas ciemojas arī Skotijā, kas kļuvusi par K. Makalistera mājām. Arī Ukrainas folkloras ansambļa “Rožanicja” vadītāja Ina Šarkova stāsta, ka uz festivālu atbraukusi, ne tikai lai rādītu savas tautas kultūru, bet arī lai paplašinātu repertuāru ar citu tautu dziesmām. Ansambļa pūrā jau ir bulgāru, moldāvu, krievu, poļu dziesmas un, cerams, no Latvijas mājup tā dalībnieces pārvedīs arī kādu latviešu tautasdziesmu. Savukārt lietuviešu folkloras grupas “Kupkėmis” vadītāja pārliecināta, ka mums, brāļu tautām, jāmācās vienai otras valoda. Vaicāta, vai jau festivālā varētu apgūt kādu latviešu tautasdziesmu, viņa tūlīt sapulcē grupas dalībnieces un latviski nodzied “Māte savas meitas sauca…”.

Savukārt ārzemju latviešu folkloras kopām, kas sabraukušas šurp no visas pasaules, festivāls palīdz stiprināt saikni ar etniskajām mājām. Latgalē dzimusī Amerikas latviete Elga Pole no Mineapoles folkloras ansambļa “Teiksma” stāsta, ka viņas ceļš uz šodienas svētkiem bijis 45 gadus ilgs. Lielu daļu no šī laika viņa pat nav varējusi ticēt, ka pienāks diena, kad varēs dziedāt kopā ar latviešiem Latvijā. “Skatoties uz daudzajiem festivāla dalībniekiem, apbrīnoju, kā tik mazai tautai var būt tik daudz tradīciju glabātāju. Šeit folkloras kustība ir tīrāka un dziļākām saknēm, nekā mēs esam varējuši saglabāt svešumā. Šeit var pasmelties enerģiju un pārliecību, ka tam, ko darām, būs turpinājums,” viņa stāsta.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+