Mobilā versija
+17.4°C
Meldra, Meldris, Melisa
Piektdiena, 21. jūlijs, 2017
27. decembris, 2016
Drukāt

Baltie galdauti

Publicitātes (Elmāra Sedola) fotoPublicitātes (Elmāra Sedola) foto

Izrādē spēcīgākās vietas bija nevis tās, ko radīja režisors vai aktieri, bet tad, kad dramaturga izvēlētās priekšstatu klišejas kādam no publikas izsauca patiesu pretreakciju.

Šogad aizvadīju brīnišķīgu Latvijas valsts dzimšanas dienu – 18. novembrī biju uz Taņas dzimšanas dienu. “Taņas dzimšanas diena” – tā ir jauna izrāde Ģertrūdes ielas teātrī, un, ja valsts dzimšanas dienā daudzi ģimenēs klāj galdus, pulcina dzimtu, tad arī šajā izrādē skatītāji tiek sēdināti pie galda. Uz tā ir glāzes, ko pacelt tos­tam, ķilavmaizītes un rasols, kas uzvēdī nostalģiju. Vienīgi – Ģertrūdes ielas teātrī sanākušie nav tavas ģimenes locekļi, man atliek tikai pieņemt, ka izrādes veidotāji tam pielikuši ne mazumu pūļu (vispārzināms ir fakts, ka latvieši iet uz “latviešu” teātriem, un krievvalodīgajiem ir sava mākslas un informatīvā telpa), bet Taņas dzimšanas dienā pie galdiem sēdēja gan latvieši, gan krievi, pat kāda amerikāniete. Izrādē paralēli skan abas valodas, un tādā kā tostu veidā sanākušie tiek mudināti stāstīt – par pirmo skūpstu, par savas ģimenes labāko rasola recepti – iesākumā šķietami personiskas atmiņas, taču pamazām tās izrādās kā satvars, kas veido mūsu zināšanas par laikmetu, vēsturi.

Izrāde tapusi Gētes institūta Rīgā, Ģertrūdes ielas teātra un citu partneru kopīgi veidotā projekta “Tavas atmiņas Latvijas nākotnei” ietvaros, un līdzīgi stāsti vēl sekos. Taču pagaidām šī ir formas ziņā neparastākā izrāde, kādu pēdējos gados man Latvijas teātros nācies redzēt. Un ne jau tikai tāpēc, ka rasols bija garšīgs un vīns bija īsts. Izrādes tapšanas sākuma fāze – tās dramaturģe Laila Burāne un režisors Mārtiņš Eihe vērsās pie sabiedrības ar aicinājumu iesūtīt savus atmiņu stāstus – varbūt arī nav nekas tik novatorisks, piemēram, šobrīd Rīgas Krievu teātrī skatāmi “Neatkarības bērni”. Taču “Taņas dzimšanas diena” iet soli tālāk, nekoncentrējas uz tekstu, uz liecības vēstījumu, izvēlētie atmiņu stāsti tīši ir tādi, kas jau ir mūsu kopīgās atmiņas daļa. Piemēram, sarīkotās zili sportiskās vistas (gailēna?) raušanas sacensības ir skaidra atsauce uz Edgara Liepiņa apdziedāto Mildu Plukšu, publikai šīs nodarbes laikā arī tiek piekodināts skandēt Valda Artava “Atdaj, dura, moja kura”, kur otrai līdzjutēju komandai jāatbild “ņe atdam, sama ti dura”.

Izrādē ir četri aktieri – Artūrs Čukurs, Mārtiņš Eihe, Jānis Kronis, Jana Ļisova – un es pat nezinu, vai šajā gadījumā viņus var saukt par aktieriem, drīzāk – par vakara vadītājiem, provokatoriem publikā. Izrādes veidotāji trāpīgi un asprātīgi ir pamanījuši, ka atmiņu telpas, kurās mīt dažādās valodās runājošie, ir tik nesamierināmas, ka šāda kopīga pasēdēšana būtībā ir vienīgā vide, kur šī situācija netiek risināta kā norobežošanās. Jo – pat ja svētās dziesmas mums katram ir savas un mēs atšķirīgos datumos svinam Otrā pasaules kara beigas, tas, ka tu cilvēku pazīsti gadu desmitiem, neļauj pāraugt situācijai konfliktā, kā tas bieži vien notiek publiskajos pasākumos.

“Taņas dzimšanas diena” atšķiras no līdz šim uz īstu atmiņu stāstu bāzes radītajām izrādēm, jo akcents tiek likts ne tik daudz uz stāstu vēstījumu – tie atkārto jau zināmos priekšstatus un apzināti izmantoti kā “rāmis”, kas ļauj ieturēt izrādes virzību. Izrādē spēcīgākās vietas bija nevis tās, ko radīja režisors vai aktieri, īstie brīži bija tad, kad dramaturga izvēlētās priekšstatu klišejas kādam no publikas izsauca patiesu pretreakciju. Šajā izrādē tā bija kāda krievu žurnāliste, kas sāka burtiski kliegt, ka “sportiskās” vistas esot bijušas daudz garšīgākas nekā mūsdienu ar ķīmiju piebāztās, ko ne katrs spēj arī nopirkt; ka plaukti padomjlaikā esot lūzuši no siera šķirņu pārbagātības. Uz ko Mārtiņš Eihe olimpiskā mierā pārjautāja – kāpēc tad tika ieviesti pārtikas taloni? Un šajā brīdī patiešām varētu sākties saruna. Ja gribam būt precīzi, izrādē, kuru redzēju es, saruna nesākās, jo publika bija pārlieku pieklājīga, jāņem vērā arī latviskā temperamenta pelēcīgums. Taču, un par to esmu pārliecināta, ka ar katru šādu negaidītu pavērsienu aug arī izrādē iesaistīto prasme un spēja provocēt sarunas turpinājumu, sarunu, kas no tiesas varētu kalpot kā kolektīvās psihoanalīzes seanss. Kā īpašu izrādes vērtību gribētu pieminēt tās pēcgaršu. Patiešām! – kā pēc dzimšanas dienas ir sāta sajūta, svētku pēcgarša, un arī tāds miers, it kā būtu ar kādu nokārtojis attiecības, noslēdzis mieru, nu, vismaz ar sēdošajiem pie galda.

Gatavojoties Latvijas valsts simtgadei, izdomājam jaunas tradīcijas – viena no tādām ir Balto galdautu svētki. Balti galdauti uz galdiem ir arī Ģertrūdes ielas teātrī, “Taņas dzimšanas dienā” dodot iespēju uz savas ādas izmēģināt un atbildēt – vai pie šiem galdautiem gaidām arī tos “otrus”? Vai esam gatavi sarunai?

 

UZZIŅA

“Taņas dzimšanas diena”, iestudējums Ģertrūdes ielas teātrī

Režija: Mārtiņš Eihe, idejas autors: Deniss Hanovs, scenogrāfija un video: Ieva Kauliņa, dramaturģija: Laila Burāne.
Piedalās: Artūrs Čukurs, Mārtiņš Eihe, Jānis Kronis, Jana Ļisova.

Nākamās izrādes: 30. decembrī, 15. un 29. janvārī.

Pievienot komentāru

Netiķetes noteikumi, smaidiņi un vārds ar 39 burtiemLatviešu valodas aģentūra (LVA) nesen izdevusi populārzinātniskā rakstu krājuma "Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi" 12. numuru.
Draugiem Facebook Twitter Google+