Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
11. marts, 2014
Drukāt

Baltie un melnie satiekas šahā (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Saruna ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi, komponistu Kristapu Pētersonu un režisoru Viesturu Meikšānu.

Oriģinālideju konkursā, ko Latvijas Nacionālā opera izsludināja 2007. gadā, meklējot jaunas latviešu operas, komponists Kristaps Pētersons ieguva trešo vietu ar ideju “Šahs” – ieceri rakstīt operu par tituliem bagātāko Latvijas šahistu Mihailu Tālu. “Taču ritēja gadi (tomēr ar “Šaha” iestudēšanu Opera nesteidzās. – V. K.),” atceras Kristaps Pētersons, “un mani arvien vairāk nepameta doma, ka es Operā vēlētos koncentrēties tieši uz konkrēto partiju, kurā, uzvarot Mihailu Botviņņiku, Mihails Tāls kļuva par visjaunāko pasaules čempionu šahā.

Iecere ir īstenojusies, un rīt, 12. martā, Operas Jaunajā zālē pasaules pirmizrādi piedzīvos K. Pētersona opera–lekcija “Mihails un Mihails spēlē šahu”. Tās muzikālā dramaturģija precīzi balstīta 1960. gadā Maskavā pasaules čempionāta mačā izspēlētajā 6. sensacionālajā šaha partijā, kur Tāls pieveica šķietami neuzvaramo padomju tautas šaha spēles elku Mihailu Botviņņiku.

Iestudējums iekļauts Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programmā un top ar nodibinājuma “Rīga – 2014” atbalstu. Kā Kristapam Pētersonam, LNSO kontrabasa mūziķim, tā režisoram Viesturam Meikšānam šis ir pirmais darbs Operā.

– Iecere visu operu bal­stīt uz vienu šaha partiju, šķiet, ir ārkārtīgi komplicēta? 


K. Pētersons: – Ar ko vispirms asociējas šahs? Ar divām pretējām pusēm – melnajiem un baltajiem. Skaitliski vienkārši. Izrādē kopumā ir 32 dalībnieki – tikpat, cik figūru piedalās vienā šaha spēlē – 14 kameransambļa mūziķi, astoņi dziedātāji un astoņi dejotāji un divi diriģenti. Un viss ansamblis tiek sadalīts uz pusēm – kā melnajā, tā baltajā spēlē 16 figūras jeb tēli.

Krāsas jautājumu atrisināju ar elektronikas palīdzību. Saules gaisma izstaro visu redzamo krāsu spektru un cilvēka acij rada baltās gaismas sajūtu. Tādējādi mūzikā analogs sanāk “baltais troksnis”, kurā vienlīdz skaļi skan visas skaņas vienkopus. Pretēja skaņa “baltajam troksnim” ir sinosoīds. Tas ir tīrs tonis, skaņa bez virsskaņām. Tāpat arī ar melno krāsu – tā nemēdz būt vairāk vai mazāk melna. Kolīdz gradācija no skalas novirzās, tas vairs nav īsti melnais. Tātad ar šīm divām mūzikas krāsām – “balto troksni” un sinosoīdu – varu muzikāli ietonēt abus – balto un melno – ansambļus.

Nākamā lieta – mūzikas vēsturē iegājies, ka skaņa “si” tiek dēvēta par melno toni, bet “do” – par balto. Ir cilvēki, kam ir tā dēvētā krāsu dzirde. Tāda bija krievu mūziķim Rimskim Korsakovam, mūsu Jānim Ivanovam, Ādolfam Skultem, Aleksan­dram Skrjabinam, Mesiānam un citiem. Visai operai kā ērģeļpunkts, simbols skan cauri šie divi toņi – melnais “si” un baltais “do”. Turklāt – sekundā, tā mūzikā atklājot šaha spēles spriedzi. Tas ir pamats.

Nākamais uzdevums – kā mūzikā pārlikt konkrētu šaha spēli? Tas man, protams, bija liels izaicinājums. Izvēlējos vienkāršāko: katram šaha dēlīša lauciņam atradu atbilstoša augstuma toni. Tā pati no sevis izveidojās skaņkārta. Šaha partijas figūrām (jeb tēliem) virzoties pa konkrētiem lauciņiem, iegūstu noteiktu nošu secību. Un partija sāk skanēt.

Tālāk atradu katrai figūrai atbilstošāko reģistru. Kontrabass kā zemas balss īpašnieks varētu būt viens no torņiem. Arī dabā pēc savas struktūras torņi ir diezgan gruntīgi. Divi citi torņi ir divi baritoni, arī nosacīti zemās balsis. Bandinieki attiecīgi ir augšējā reģistra izpildītāji: soprāni, vijoles, augšējie pūšaminstrumenti. Man likās, ka abas dāmas varētu būt mecosoprāni, sieviešu zemās balsis. Ievai Paršai manā skatījumā visvairāk piestāv melnās dāmas tēls, Baibai Berķei – baltās. Laidņi ir instrumenti ar plašām reģistrālajām iespējām, jo arī laidņi pa šaha galdiņu pārvietojas plašā amplitūdā pa visu diagonāli. Plašā un tai skaitā arī augstā reģistrā var spēlēt mežrags un arī bastrombona reģistrālās iespējas ir lielas. Tā līdzīgs princips izmantots visām figūrām. Katrai izvēlēts savs izpildītājs. Un visbeidzot atlika vien sakārtot struktūru. Kad šaha spēlē ir gājiens, tad mūzikā atbilstošajam izpildītājam ir solo. Kad spēlē figūra tiek nokauta, mūzikā konkrētā partija pārtrauc eksistēt.

V. Meikšāns: – “Nokautas” figūras uz skatuves līdz ar to vairs neatgriežas. Ja “nokauta” tiek, piemēram, vijole, tas nozīmē, ka turpmāk operā tā vairs neskanēs.

K. P.: – Sadalījumu veidoju, paturot prātā, ka līdz spēles beigām jāatstāj tāda izpildītāju kopa, kurā būtu iekļauts gan zems, gan vidējs, gan augsts reģistrs. Tā tas kāršu namiņš uzbūvējās. Atlika vien paņemt slaveno šaha partiju, katru gājienu uztaisīt kā atsevišķu bildi un savirknēt grāmatiņā. To darīju, lai neapjuktu, jo paturēt galvā visus četrdesmit septiņus gājienus nav manos spēkos, neesmu šahists.

Protams, sākot rakstīt mūziku, iepazinos ar partijas analīzi. Slavenā partija atrodama gan internetā, gan literatūrā, burvīga ir arī paša Tāla analīze. Reizēm dzirdu jautājumus: vai operu sapratīs šaha nezinātāji? Tāpēc izvēlējāmies formu opera–lekcija. Līdzīgi kā teātra izrādēs izmanto stāsta principu. Visi solisti reizē ir arī stāstnieki. Iegūstam divus polifoniski veidotus plānus – stāstu un mūziku.

V. M.: – Nemaz nav tik daudz izcilu, spilgtu, ar intelektuālo un racionālas domāšanas talantiem apveltītu cilvēku kā Mihails Tāls. Tādēļ stāstīt par viņa spēli bija ārkārtīgi iedvesmojoši. Botviņņiks neapšaubāmi ir šaha ģēnijs, hierarhijā stāvēja augstāk par Tālu, vairākkārtējs pasaules čempions, taču Tālam izdevās viņu uzvarēt. Un, kad Tāls atgriezās Rīgā, tauta viņa automašīnu burtiski pacēla uz rokām.

K. P.: – Protams, lai attēlotu šaha partiju, jāatgriežas arī vēsturē. 1960. gadā Padomju Savienībā bija desmitiem tūkstošu šahistu. Viens no šaha kustības dzinējspēkiem 20. gados bija PSRS ģenerālprokurors Nikolajs Kriļenko. Paralēli agresīvajam prokurora darbam viņš nodarbojās ar šaha spēli. Tādēļ arī operas darbība notiek viņa kabineta priekštelpā. Šaha attīstīšanas iniciatīva nāca vēl no augstākiem spēkiem, lai pasaulei parādītu, ka PSRS ir visintelektuālākā, visspējīgākā, visvarošākā. Dīvainā kārtā viņiem tas izdevās. Divdesmitie gadi arī mākslā sakrīt ar lielu entuziasma posmu. Lai pavērojam kaut vai Gustava Kluča, Malēviča, kā arī citu mākslinieku darbus, kuri bija aizrāvušies ar lielo ideju. Uz šā entuziasma viļņa uzplauka arī šaha spēle. Un apgūta, tā ir ļoti sevī ievelkoša.

– Vai te nav pretruna? Šahs attīsta domāšanu, bet diktatoriskam režīmam taču vajadzēja cilvēkus skrūvītes. 


– Iespējams. Bet PSRS augstākā vara taču bija pretrunu plosīta. Kāda bija Staļina attieksme pret Šostakoviču? No vienas puses, viņš mēģināja komponista darbībai likt visādus šķēršļus, no otras – atbalstīja. Staļinam tā bija kā spēlēšanās kaķim ar peli. Vienlaikus diktatoru Šostakoviča mūzika pievilka, bet tajā pašā laikā viņš pret komponistu īstenoja briesmu lietas.

– Viena no jūsu kaislībām arī esot šahs. 


– Ne gluži. Pēdējo reizi šahu iznāca spēlēt pirms pusgada, mans pretinieks bija Boļeslavs Voļaks, kuram ātri zaudēju.

– Vai operā iekļauta arī 2010. gadā sacerētā miniatūra “Šahs”, kas ieguva Lielo mūzikas balvu? 


– Miniatūra radās no senās, 2007. gadā operai iesniegtās ieceres. Ideju konkursā bija jāiesniedz arī ierakstīti muzikālie fragmenti, no kuriem vēlāk izveidoju orķestra svītu “Šahs”, ko nospēlēja “Kremerata Baltica” ar Ainaru Rubiķi pie diriģenta pults. Tādēļ arī tagad operu–lekciju esmu aicinājis diriģēt tieši viņu un Atvaru Lakstīgalu. Abi diriģēs reizē – viens “balto”, otrs “melno” ansambli. Simfoniskās miniatūras “Šahs” otrā daļa jaunajā operā izmantota vienīgi kā laidņu vadmotīvs.

– Un kāds figūru sadalījums ir jūsu radošās komandas iekšienē?


– Tā bija mana iniciatīva, ka piesaistīti ir dramaturgs Sergejs Timofejevs, jo man ļoti patīk viņa dzeja, un režisors Viesturs Meikšāns, jo man ļoti patīk viņa režijas domāšana. Taču kā karalis (atslēgas figūra šahā. – V. K.) es, protams, nejūtos (pasmaida). Šahā vispār nav maznozīmīgu figūru. Kādreiz spēli var uzvarēt arī tikai ar bandiniekiem.

V. M.: – Tāls arī uzvarēja tāpēc, ka viņam bija divu bandinieku pārsvars.

K. P.: – Taču iepriekš viņš pavisam negaidīti upurēja zirgu (izrādē šo lomu atveidos Andris Lapiņš), kas, spriežot pēc profesionāļu rakstītā, bija ģeniāls gājiens un tādēļ iegājis šaha vēsturē. Melnā zirga upuris 21. gājienā noteikti lielā mērā salauza 6. partiju un iznākumā arī visu maču. Tas izraisīja vētrainu reakciju Puškina teātra zālē ar 600 spēles vērotājiem. Saceltais troksnis īstenībā traucēja abiem spēlētājiem. Pēc tam gan viens, gan otrs izdarīja kļūdas, kuras pretinieks nepamanīja.

Izrādi sākam ar stāstu par šaha spēles drudzi, Padomju Savienību, konkrēto vidi, līdz pievēršamies dienai, kad notika leģendārais mačs. Tas ir 1960. gada 26. marts. Izstāstām šķērsgriezumā visu, kas tajā dienā notika Maskavā.

V. M.: – Tā kā darbība notiek 60. gados PSRS galvaspilsētā, abi vadošie personāži Mihails Tāls un Mihails Botviņņiks runā krieviski, visa vide ir krieviska, loģiski, ka arī opera–lekcija notiek krievu valodā. Būtu liela vardarbība un nesaderība ar estētisko uzveduma vidi, ja mēs tekstu pārceltu latviešu mēlē.

K. P.: – Izskaņā ir vēstījums par Mihaila Tāla un Mihaila Botviņika ģenialitāti un vērtībām, kas derīgas ne tikai šahā, bet attiecināmas uz dzīvi vispār.

V. M.: – Tie, kam patīk filozofija, var aizslīgt dažādās metaforiskās ārēs, domāt, ka katrs esam figūra šajā pasaulē, kauliņš kādā konkrētā spēlē. Katrs cilvēks savā dzīvē un uz savas ādas būs izjutis gan varas, gan visdažādākās citas spēles…

K. P.: – Opera ir par spēli. Tālāk katrs skatītājs var domāt pats. Taču konkrētā abu šaha ģēniju nospēlētā 6. partija ir brīnumskaista kā izcils mākslas darbs, kas abiem meistariem vienam bez otra nebūtu izdevies. Viņi radīja to kopā. Manā uztverē radošs darbs vispār ir svēts. Un ne tikai māk­slā. Radoša domāšana var izpausties jebkurā dzīves situācijā. Mēdz būt trajektorijas, kuras nepielūdzami nemitīgi iet vienā virzienā, taču līdz ar radoša cilvēka skatu no kādas trešās puses tās var arī lauzt.

Uzziņa


Opera–lekcija “Mihails un Mihails spēlē šahu”


Komponists – Kristaps Pētersons

Diriģenti – Ainars Rubiķis un Atvars Lakstīgala

Režisors – Viesturs Meikšāns

Scenogrāfs – Reinis Suhanovs

Kostīmu mākslinieki – Mareunrol’s

Dramaturgs – Sergejs Timofejevs

Horeogrāfs – Kirils Burovs

Videomākslinieks – Karloss Franklins

Lomās – Armands Siliņš, Ieva Parša, Andris Lapiņš

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Īsa pamācība sinestēzē Atbildēt

    Pretstats baltajam troksnim nav “sinosoīds” (pareizrakstībā – sinusoīda – kaila toņa grafiskais attēls), bet gan absolūts klusums. Gan melns, gan balts ir totāli ahromatiskas skaņas, kam ar mūziku nav nekā kopīga, jo baltajā ir visas skaņas vienlaikus vienādā stiprumā, bet melns ir klusums. Sakarību starp krāsām un muzikāliem toņiem pirms vairākiem gadsimtiem atklāja fiziķis Izaks Ņūtons, un šī informācija ir plaši pieejama.

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+