Latvijā
Vēsture

Par seno baltu vienotības simbolu – Saules kauju – jautājumu vairāk nekā atbilžu 17


Mākslinieka Voldemāra Vimbas 1937. gada glezna “Saules kauja” apskatāma Kara muzejā. Gleznā atainotajam gan maz saistības ar to, kas 1236. gada 22. septembrī notika kaujas laukā.
Mākslinieka Voldemāra Vimbas 1937. gada glezna “Saules kauja” apskatāma Kara muzejā. Gleznā atainotajam gan maz saistības ar to, kas 1236. gada 22. septembrī notika kaujas laukā.
Mākslinieka Voldemāra Vimbas 1937. gada glezna “Saules kauja” apskatāma Kara muzejā. Gleznā atainotajam gan maz saistības ar to, kas 1236. gada 22. septembrī notika kaujas laukā.

22. septembri kopš 2000. gada Latvijā un Lietuvā ar abu valstu parlamentu lēmumu atzīmē kā Baltu vienības diena. Tā ir diena, kurā 1236. gadā notika Saules kauja, kad, citējot savulaik Saeimā debatēto, “baltu ciltīm cīnoties kopā, krustneši cieta sakāvi”. Saules kaujai neapšaubāmi ir liela vēsturiskā nozīme, tomēr par šo notikumu, kam šogad aprit 780 gadu, zināms gauži maz. Savukārt jau zināmais apliecina, ka mūsu senvēsture ir krietni sarežģītāka nekā ikdienā uzskatām.

Pošoties atzīmēt Saules kaujas 700 gadu jubileju, 1936. gadā latviešu un lietuviešu tuvināšanās entuziastu aprindās radās doma, ka kaujas vietā būvējams pamatīgs piemineklis. “Pagaidu pieminekli varētu jau uzcelt līdz šā gada septembrim, kad notiks jubilejas svinības, bet vēlāk būtu jāuzceļ īsts, varens piemineklis, kas atgādinātu šo kopējo latvju un lietuvju uzvaru pār Zobenbrāļu ordeni. Līdzekļi tādam pieminekli rastos no ziedojumiem abās valstīs,” togad rakstīja “Jaunākās Ziņas”. Bija ideja, ka kaujas septiņsimt gadu jubileja atzīmējama ar Lietuvas un Latvijas, iespējams, arī Igaunijas kopēju karaspēka parādi, “kas būtu iespaidīga Baltijas valstu solidaritātes demonstrācija”. Lietuviešiem bija pilnīgi skaidrs, ka piemineklis ceļams pie Šauļiem. Latvieši parādā nepalika un vēsturnieka Riharda Ērgļa vadībā norādīja uz “Vecsaules mācītājmuižas pļavu” kā potenciālo senās kaujas lauku. Stīvēšanās, kur Saules kauja notikusi, turpinās par spīti tam, ka 1987. gadā Lietuvas PSR Kultūras ministrija pļavu pie Mūsas jeb Mūšas upes Jonišķu rajona Jaunjūnos iekļāva republikas aizsargājamo vēstures pieminekļu sarakstā kā kaujas lauku, un vēlāk tur tapa arī piemiņas vieta, pie kuras labprāt piestāj latviešu tūristu autobusi. Istenībā ne Šauļu, ne aptuveni 85 km attālās Vecsaules versijas aizstāvjiem nav stingru pierādījumu, un tas, kuriem pieslieties, drīzāk ir katra vēstures interesenta “ticības” un lokālpatriotisma jautājums. Diemžēl vieta nav vienīgais, ko senās hronikas nepastāsta. Tās klusē arī par kaujinieku skaitu, par krustnešus sakāvušu lietuviešu un zemgaļu vadoņiem un vēl daudzām svarīgām detaļām. Pat zemgaļu loma šajā notikumā nav līdz galam skaidra. “Jautājumu par Saules kauju ir vairāk nekā atbilžu,” konstatē LU Vēstures un filozofijas fakultātes mācībspēks, vēstures doktors Andris Šnē. Droši varam būt tikai par to, ka kauja notika un Zobenbrāļu ordenis cieta smagu sakāvi, zaudējot vismaz 48 bruņiniekus – ordeņbrāļus (ordenī kopumā bija ap 80 brāļu), tajā skaitā ordeņmestru Folkvīnu, kā arī no Holšteinas karot atbraukušos Dītrihu no Hazeldorpes un Dannebergas grāfu.

 

Kļūmīgais karagājiens

Gandrīz viss, kas vēsturniekiem zināms par Saules kauju, nācis no 13. gadsimta beigās uzrakstītās Atskaņu jeb Rīmju hronikas, kā arī 14. gadsimtā tapušās Hermaņa no Vartberges hronikas. Par ticāmāko uzskata pirmo, jo tās autors bija tuvāks notikumiem. No Atskaņu hronikas izriet, ka 1236. gada rudenī zobenbrāļi kopā ar palīgā atbraukušajiem Rietumeiropas krusta karotājiem, krievu karadraudzi no Pleskavas un nesen pakļautajiem lībiešiem, igauņiem un letgaļiem mestra Folkvīna vadībā devušies karagājienā uz lietuviešu, jādomā, žemaišu zemēm. Andris Šnē norāda, ka brīdis karagājienam izvēlēts pilnīgā nelaikā – septembrī, kad jau sākušās rudens lietavas un zeme kļuvusi staigna. Aizkavēšanās notika, gaidot, kamēr Rīgā, atsaucoties Romas pāvesta Gregora IX aicinājumiem, vajadzīgajā skaitā saradīsies krusta karotāji.

Krietni papostījuši Lietuvā, sirotāji devās atpakaļ uz Rīgu caur brikšņaino un purvaino Saules novadu, kur pie kādas upes 1236. gada 21. septembrī tiem atkāpšanās ceļu nogrieza lietuviešu, iespējams, žemaišu karaspēks. Folkvīns, būdams pieredzējis cīņā ar Baltijas tautām, aicināja krusta karotājus uzreiz uzbrukt “pagāniem”, taču viesbruņinieki to neatbalstīja un iekārtojās uz nakšņošanu. Nākamajā rītā lietuvieši, izmantojot savas priekšrocības purvainā apvidū, negaidīti uzbruka krustnešu karaspēkam. Lepnie holšteinieši pieļāva kārtējo kļūdu. Viņi nepaklausīja Folkvīnam un atteicās cīnīties bruņinieku kārtai “nepiedienīgi”, kājās, bez zirgiem. Rumaki stiga purvājā, un galu galā bruņās kaltie krustneši, zaudējuši visas priekšrocības, tika lietuviešu kājnieku un vieglo jātnieku ielenkti un apkauti “kā sievas”. Atskaņu hronika piemin, ka pēdējie, kas pretojās, apsisti “kokiem”. Te nu vēsturnieki atkal strīdas, jo vidusaugšvācu valodā aprakstīto epizodi var tulkot un skaidrot dažādi. Agrāk izplatītākā bija versija, ka lietuvieši ierīkojuši aizcirtumu un sagāzuši ielenktajiem virsū kokus, bet pēdējā laikā ievērību guvis minējums par sakauto apmētāšanu un apsišanu kaujas vālēm. Minētais ierocis baltiešu karotāju rindās bija ļoti populārs.

Kopējo kritušo skaitu ir grūti noteikt, jo viduslaikos parasti uzskaitīja tikai nogalinātos bruņiniekus, taču jāņem vērā, ka katru no viņiem cīņā pavadīja vesela nodaļa karakalpu un algotņu, kuru dzīvības hronistiem nešķita pieminēšanas vērtas. “Atskaņu hronika” tāpat nedod nekādu informāciju par kopējo sirotāju skaitu. Mūsdienu vēsturnieki, rēķinot pēc analoģijām, spriež, ka krustnešu pulkā pavisam bijis ap 3000 vīru, no kuriem puse jaunkristītie igauņu, letgaļu un lībiešu karotāji. Tikai Novgorodas 1. hronika par saviem tautiešiem stāsta, ka no 200 pleskaviešiem mājās atgriezies “katrs desmitais”.

Šnē šaubās, vai kritušos tolaik vispār kāds skaitījis, jo nav grūti iztēloties apjukumu, kāds pēc sagrāves iestājies Rīgā un citās Livonijas teritorijas pilīs palikušo zobenbrāļu rindās. Attiecībā uz lietuviešiem Saules kaujā – viņu karaspēku rēķina līdz 5000 vīru lielu. Vadonis nav zināms. Versijas, ka tas varētu būt bijis žemaišu kunigaitis Vikints vai pats Mindaugs, atzītas par nepārliecinošām. Drīzāk vadoņi bijuši vairāki, jo lietuvieši kaujas vietā pulcējās pakāpeniski un neieradās kā vienots karaspēks.

 

Neizmantotās iespējas

Un kā tad ar zemgaļu lomu Saules kaujā? Atskaņu hronika liecina, ka zemgaļi pašā kaujā nav piedalījušies, taču “apsituši” tos, kuri cauri viņu zemēm bēga Rīgas virzienā. “Viņiem bija jāšķērso zemgaļu teritorijas, un zemgaļi vienkārši izmantoja iespēju. Tā bija laikmetam normāla prakse. Viņi redzēja laupījumu, kas tiem pats skrēja rokās. Kāpēc to nepaņemt?” skaidro Šnē. Formāli ņemot, zobenbrāļi ar zemgaļiem tobrīd neatradās karastāvoklī. “Uz papīra” pastāvēja pat Zemgales bīskapija kā kristīta teritorija, tomēr zemgaļi, līdzīgi kā kurši, kuri arī teicās kristīties, dzīvoja kā ieraduši un par kristiešu draugiem kļuvuši nebija. Tiesa, vēsturnieku darbos var atrast arī versiju, ka lietuvieši, iespējams, pirms kaujas gaidījuši zemgaļu papildspēku ierašanos. Kauja sākās ātrāk, un bēgošie krusta karotāji pa ceļam, sev par nelaimi, sastapās ar pienākošajiem zemgaļiem.

Dīvainā kārtā hronika nesaka nekā par krustnešu pusē sirojušo igauņu, letgaļu un lībiešu likteni kaujaslaukā. Pāvests Gregorijs IX savā 1237. gada Vācu ordeņa un Zobenbrāļu ordeņa apvienošanas bullā gan sludina, ka sakāve pie Saules ciesta dēļ “pagānu nodevības” kaujas laukā, taču vēsturnieks Dagnis Dedumietis, kurš Saules kaujai veltījis vairākas publikācijas, aicina šo norādi uztvert kritiski – ar “pagānu nodevību” bija ļoti ērti attaisnot neveiksmi. Dedumietis pieļauj, ka jaunkristītie jeb neofīti pēc karagājiena atgriezušies mājās pa citu ceļu. Letgaļiem nebija jēgas doties uz Rīgu, ja ērtāk atgriezties savos novados caur Sēliju un Koknesi. Šnē gan apšauba tādu versiju, jo sirotājiem ienaidnieka teritorijā prātīgāk turēties kopā. Nav izslēdzams, ka jaunkristītie vienkārši pasteidzās izvairīties no kaujas ar lietuviešiem, kad saprata, ar ko tā var beigties. Glābt savu ādu un salaupīto tajā laikā nebija nekas neētisks. Taču tie ir tikai pieņēmumi.

“Livonijas krusta karus diemžēl lielā mērā izcīnīja vietējie iedzīvotāji, ne vācu krustneši. Igaunija lielā mērā tika pakļauta ar letgaļu rokām,” tam piebilst Šnē. Tādā kontekstā, stingri no vēsturnieka viedokļa, par “baltu vienotību” Krusta karu laikā runāt nav pamata: “Tas ir tāds skaists historiogrāfisks mīts. Ne Saules kaujā, ne citās Krusta karu laikmeta kaujās balti nestāv plecu pie pleca ar domu, ka viņi ir balti.” Visu noteica merkantilas intereses, nevis etniskā solidaritāte. Vienotības ideja radās stipri vēlāk, 19. gadsimta latviešu un lietuviešu atmodas laikā. No tiem laikiem nāk vēlme padarīt Saules kauju par simbolu, jo tā bija pirmā lielākā vietējo Baltijas iedzīvotāju uzvara pār krustnešiem. Tās rezultātā 1237. gada 14. maijā pāvests Gregorijs IX parakstīja rīkojumu par novājinātā Zobenbrāļu ordeņa apvienošanu ar Prūsijā bāzēto Vācu jeb Teitoņu ordeni. Tiesa, vēsturnieki teic, ka apvienošanās būtu notikusi tā vai tā, jo sarunas jau bija sāktas pirms kaujas.

Jautāts, kāpēc ne zemgaļi, ne citi jaunkristītie pēc Saules neizmantoja krustneša vājuma mirkli un nesteidza atbrīvoties, Šnē spriež, ka tajā brīdī nevienam tādas apjausmas nav bijis. Bet, ja zemgaļi būtu aptvēruši brīža izdevīgumu, tie varētu “noslaucīt” Rīgu. Saules kauja arī nemainījusi spēku samēru Baltijā, tikai atbīdījusi kolonizācijas procesu par kādiem desmit gadiem. Tad jau lielāks potenciāls mainīt vēstures gaitu un kļūt par vienotības simbolu piekristu 1260. gada Durbes kaujai, kurā žemaiši patiešām kopā ar kuršiem un igauņiem cīnījušies pret Vācu ordeņa karaspēku un tā sabiedrotajiem prūšiem. Arī šajā kaujā ordeni pilnīgi sakāva, turklāt zaudējumi bija vēl būtiskāki nekā pie Saules. Krita ap 150 bruņinieku, tajā skaitā Livonijas ordeņa mestrs Burhards fon Hornhūzens un ordeņa landmaršals Heinrihs Botels. Pēc Durbes ar lietuviešu un žemaišu atbalstu patiešām sākās plaša kuršu, prūšu un zemgaļu sacelšanās un ordenim sākumā pat nebijis militāra spēka ko likt pretim. Taču, tāpat kā Saules kaujas gadījumā, arī Durbes kaujas potenciāls palika neizmantots.

 

Atskaņu hronika 
par Saules kauju

Uz krievu zemi sūtīja

nu sūtņus viņš (mestrs. – Red.) pēc palīga,

un prāvā pulkā igauņi

šurp nāca itin nadzīgi;

leti, līvi līdzi gāja,

mājās palikt nedomāja.

(..)

Līdz Leišzemē tad nonāca.

Tie dedzināja, laupīja

ar saviem pulkiem svētlaimīgi.

Tie visu zemi pamatīgi,

kur vien tie gāja, nopostīja.

Caur Sauli jāatgriežas bija

pa brikšņiem tiem un tīreli.

Ak vai, tie sev par nelaimi

šīs gaitas bija uzsākuši!

Pie kādas upes nonākuši,

tie pamanīja ienaidnieku.

(..)

Tos nesargāja purvaine,

tur tos kā sievas apkāva.

Man žēl ir daža varoņa,

ko neaizsargātu tur sita.

Daudz citu izmisumā krita

un mājup muka, ko vien spēja.

Zemgaļi nu nekavēja

bez žēlastības apsist tos,

gan nabagos, gan bagātos.

Ar saviem ordeņbrāļiem mestrs

gan pretojās vēl itin jestrs,

līdz viņiem zirgus nomaitāja.

Tad kājās viņi cīņā gāja

un dažu vīru nogāza,

līdz beidzot viņus pieveica.

Gan Folkvīns viņiem līdzās stāja

un savus brāļus mierināja.

Četrdesmit astoņi

bojā gāja varoņi.

Tos leiši apkārt gaiņāja,

līdz virsū kokus uzgāza.

 

(Tulk. Valdis Bisenieks)

LA.lv