Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
21. augusts, 2012
Drukāt

Baltiešu politiķiem vairs nav jāpulcējas paslepus

Foto-LETAFoto-LETA

Konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” trešajā pantā, kas pieņemts 1991. gada 21. augustā, ir pieminēta okupācijas un aneksijas likvidēšana un jaunas Saeimas sasaukšana. Šis tādējādi ir viens no dokumentiem, kas norāda, ka mūsdienu Latvijas Republika ir 1918. gada 18. novembrī proklamētās valsts turpinājums. (Fakts, ko nav par lieku atgādināt.) Atsaucoties uz minēto likumu, citas valstis atzina Latvijas atgūto neatkarību.

 

Trimdas vēsturnieks Edgars Andersons šo turpinājumu nepiedzīvoja, bet viņš savā pazīstamajā darbā “Latvijas ārpolitika” diezgan plaši aprakstījis ar Latvijas okupāciju saistītos notikumus un starpkaru perioda pasaules kārtību. Veltīdams arī skarbus vārdus Baltijas valstu nespējai izveidot “patiesu politisku un saimniecisku savienību, bet tikai papīra Antanti, ko briesmu brīžos pat neiedarbināja”, kaut gan tām “kopā bija pietiekams potenciāls”, lai ar baltiešiem “nopietni rēķinātos”. Gandrīz visi viņa secinājumi būtu vairāk vai mazāk ielāgojami arī šodien. Piemēram: “Latvija un pārējās Baltijas valstis pievīlās cerībā kļūt par saimnieciskām vidutājām starp Padomju Savienību un Rietumu zemēm. Neizdevās arī attīstīt godīgus, savstarpēji izdevīgus tirdzniecības sakarus ar lielo austrumu kaimiņu. Latvija piedāvāja Padomju Savienībai savas ostas un dzelzceļus, lauksaimniecības ražojumus un pat būvēja jaunas rūpnīcas padomju tirgiem, bet, kārtojot tranzītu caur Baltijas valstīm, PSRS izspēlēja tās vienu pret otru.” Un ārēji korektās politikas aizsegā “centās izārdīt Latvijas attiecības ar citām valstīm un Tautu Savienību un ārdīt arī pašu Latviju” ar dažādu pakalpīgu spēku palīdzību. Pūliņi, kas 1940.  gada augustā, pateicoties gadu iepriekš noslēgtajam Staļina un Hitlera paktam, vainagojās ar Baltijas valstu “labprātīgu iestāšanos” PSRS un jau agrāk uzsākto Baltijas valstu elites iznīcināšanas sākumu.

 

Grūti pateikt, ciktāl mūsu politiķi ir iedziļinājušies vēsturnieku materiālos, kur apcerēta Baltijas valstu sadarbība vai tās trūkums. Taču vismaz kopš t. s. treknajiem gadiem kļuva nomanāma tendence “nolikt malā” ne tikai vēsturi, bet arī slēdzienus, kas no tās izriet. Un kuri, kā redzams, mēdz nesakrist ar daudziem izdevīgo teoriju par Latviju kā “vidutāju” jeb tiltu Maskavas ātrvilcienam. Vienīgajam, kāds kursētu Latvijā, kur mīl izlikties, ka tāda tilta loma ir gluži saimnieciska padarīšana.

 

Turpretī kopējie Baltiju ietverošie Eiropas infrastruktūras projekti esot politiski un nevajadzīgi. Šādu attieksmi kopumā pauda Latvijas uzņēmējdarbības vides tā dēvēto sakārtotāju interesēs darbojošās partijas.

Savulaik Lennarts Meri uzskatīja, ka Baltijas reģiona ciešāku integrāciju būtu lietderīgi veikt vēl pirms Baltijas valstu iestāšanās Eiropas Savienībā. Tomēr notika gluži pretēji – tieši mērķis iestāties ES un NATO piespieda baltiešus apslāpēt savstarpējos “reņģu karus” un tamlīdzīgu kašķēšanos. Un tagad draudi pār eiro zonu mudina noteikt turpmākā maršruta variantus. Vismaz tā tam vajadzētu būt… Baltiešu politiskajiem vadītājiem vairs nav paslepus jāpulcējas nomaļās vietās kā kādreiz, kad radās ideja par 1989. gada 23. augusta Baltijas ceļu, kas stiepās no Viļņas līdz Tallinai. Šis ceļš tiešā un pārnestā nozīmē jāturpina tālāk uz ziemeļiem un tālāk uz dienvidiem. Turklāt tas joprojām noder par zināmu orientieri ne vien plašajā ģeopolitiskajā telpā, bet arī Latvijas politikā, kur dažas partijas, vienas aiz pārliecības, citas neveikli piesedzoties ar latvisku pragmatismu, dod priekšroku kādreizējam “Tautas saeimas” delegātu maršrutam. Protams, attiecīgi labiekārtotam un mūsdienu apstākļiem 
pielāgotam. Kas īstenībā ir vienīgā iespējamā politiskā alternatīva, kaut ne mazums ticis klāstīts, ka var iet pa abiem ceļiem uzreiz vai ka pastāv kāds vidusceļš. Baltiešu kopīgā pagātnes pieredze tamlīdzīgus prātojumus apgāž. Tāpēc ir saprotama nervozitāte zināmās aprindās, kurām vēl grūtāk pieļaut to, ka Baltijas valstīm varētu būt arī kopīga – pilsoņu vairākuma brīvas izvēles noteikta nākotne.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+