Mūsdienu vidusskolēni “Baltijas ceļu” nav piedzīvojuši, bet apzinās tā nozīmi 2
“Tur skaisti plīvo Latvijas karogs, un, lai arī fotogrāfija ir melnbalta, es pavisam skaidri redzu karmīnsarkano krāsu,” tā esejā “Ko man nozīmē “Baltija ceļš”,” rakstīja Inese Muceniece, tobrīd vēl Rīgas Kultūru vidusskolas skolniece.
Esejas rakstīšanai viņu iedvesmoja ģimenes arhīvā esošā fotogrāfija, kurā kā “Baltijas ceļa” dalībnieki redzami Ineses tētis un vecākā māsa. Tāpēc viņa piedalījās Baltijas asamblejas rīkotajā eseju konkursā vidusskolēniem par “Baltijas ceļu” un kļuva par vienu no trim Latvijas uzvarētājām. Šādi eseju konkursi tika rīkoti arī Igaunijā un Lietuvā. No Latvijas par konkursa uzvarētājiem atzīta arī Līga Kone no Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas un Madara Višņova no Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas.
Ineses eseja izceļas ar to, ka redzams: viņa daudz domājusi, kāpēc baltiešiem pilnībā vienotiem izdodas būt tikai lielu notikumu brīžos, nevis ikdienā. Inesei bijušas vairākas iespējas iepazīt kaimiņvalstu iedzīvotājus. Meitene nāk no daudzbērnu ģimenes un savulaik braukusi uz Baltijas daudzbērnu ģimeņu salidojumiem. Tur pārliecinājusies: baltiešiem tiešām ir daudz kopīga. Inese esejā arī meklējusi sasaisti starp “Baltijas ceļu” un mūsdienu notikumiem. Meitene spriež, ka, iespējams, kaut daļu “Baltijas ceļa” izjūtu varēja gūt šoziem akcijā “Gaismas ceļš”, kad cilvēki ķēdē nodeva grāmatas no vecās Nacionālās bibliotēkas ēkas uz jauno. Viena no grāmatām, kas nonāca Inese rokās, bija “Baltijas Brīvības ceļš”. “Pat neliekoties ne zinis par ledus auksto gaisu, mūs sasildīja vienotības apziņa!” rakstīja Inese. Pavasarī viņa ieguva otro vietu Ministru kabineta izsludinātajā eseju konkursā “Mana valsts un es”.
Kad satiekamies, Inese jau sākusi mācības Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā, kur studēs sabiedriskās attiecības. Taču meitene joprojām ar labu vārdu atceras vidusskolas skolotājas – gan latviešu valodas un literatūras, gan vēstures –, kuras meiteni rosinājušas rakstīt esejas. “Eseju par “Baltijas ceļu” sākumā biju nolēmusi nerakstīt — jāgatavojas eksāmeniem, nav laika. Taču pēdējā vakarā pirms nodošanas termiņa nolēmu, ka tomēr jāraksta. Jo man bija ko teikt, nekas nebija īpaši jāizdomā,” stāsta Inese. “Domāju, ka arī mūsdienās, ja būtu nopietns iemesls, Baltijas valstu iedzīvotāji spētu saliedēties līdzīgā akcijā. Tīri organizatoriski, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, to pat būtu vienkāršāk noorganizēt. Patiesībā apbrīnoju, kā tolaik, vēl esot Padomju Savienībā, kaut ko tik grandiozu izdevās radīt.”
Inese spriež, ka īstenot dziesmotu revolūciju baltiešiem izdevās miermīlīgā un pacietīgā rakstura dēļ. “Tas ir brīnišķīgi, ka spējām panākt neatkarību, nevienam nedarot pāri. Domāju, ka tas bija pareizais ceļš, nevis mītiņi, kuros tiek izliktas negatīvās emocijas,” viņa teic. “Lai kā arī dažkārt klātos, noteikti bija vērts cīnīties par neatkarību. Jārēķinās, ka tādu labklājību kā Rietumeiropā nevar ātri sasniegt. Latvija pēdējos gadu desmitos sasniegusi daudz, arī pateicoties Eiropas Savienībai. Ja nebūtu tur iestājušies, iespējams, mums būtu tādas pašas problēmas kā Ukrainai.”
Jautāta, kas rosinājis interesi par Latvijas vēsturi un ceļu uz neatkarības atjaunošanu, Inese stāsta, ka, pirmkārt, jau aktīvais tētis, kurš vienmēr vēlas visur iesaistīties: “Nav tā, ka daudz runājam par vēsturi, taču tētis stāsta savas atmiņas. Mūsu ģimenē ir cieņā latviskās tradīcijas. Arī Kultūru vidusskolā pievērsa lielu uzmanību Latvijas vēstures notikumiem. Mūsu valstij zīmīgos datumos skolas radio uzstājas vēstures skolotāja, kura māk tā pastāstīt par tajā dienā notikušo, ka skolēni jūtas ieinteresēti. Jo stāstījumā nav daudz uzsvaru uz gada skaitļiem, bet gan uz to, ar kādām izjūtām Latvijai svarīgie datumi saistās, kā cilvēki agrāk dzīvoja vai rīkojās. Uzskatu, ka, mācot vēsturi, ļoti daudz atkarīgs no skolotāja. Domāju, ka skolā tiek audzināts patriotisms ar dažādiem pasākumiem, piemēram, 11. novembrī dziedājām latviešu dziesmas.”
Baltijas asamblejas mērķis, izsludinot šo konkursu, bija motivēt jauniešus aktīvi līdzdarboties Latvijas un pasaules politiskajos, ekonomikas un sociālajos procesos, veicināt interesi par Baltijas valstu sadarbību, kopīgajām vērtībām, kultūras mantojumu un reģiona attīstību. Balvā konkursa uzvarētājas saņēma piemiņas veltes, bet 23. oktobrī jaunietēm būs iespēja doties uz Tallinu, kur viņas varēs vērot, kā noris Baltijas asamblejas sēdes, kurās tiekas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas parlamentārieši. Inese turp dosies kopā ar aktīvo tēti, “Baltijas ceļa” dalībnieku.
Jaunieši par “Baltijas ceļu”
Fragmenti no Baltijas asamblejas rīkotā konkursa uzvarētāju esejām
Līga Kone, Liepājas Valsts ģimnāzija: “Spēju just lielu pateicību, apbrīnu un lepnumu par savu valsti, par cilvēkiem, kuri 1989. gada vasarā uzdrīkstējās un riskēja, lai izmainītu šo pasauli. Vai arī cilvēki mūsdienās spētu likt pie malas ikdienas darbu, lai vienotos, lai uzdrīkstētos, īsti nezinot, kas šādai rīcībai var sekot?”
Madara Višņova, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola: “Tagad, kad esmu jau gandrīz 18 gadus veca, varu teikt tikai to, ka man no visas sirds žēl – žēl, ka 1989. gada 23. augustā nevarēju piedalīties “Baltijas ceļā” un kopā ar vēl diviem miljoniem cilvēku, kuru sirdis tajā dienā pilnībā piederēja viņu Tēvu zemei, parādīt visai pasaulei, cik vienotas ir Baltijas valstis. Bet es to varu tagad – katru dienu varu padarīt savu Latviju labāku un stiprāku, esot laba skolniece, meita un māsa. Aktīvi darbojos Latvijas Republikas Jaunsardzē, kas jauniešos ievieš patriotismu un bijību pret mūsu valsts vēsturi un vectēvu izcīnīto brīvību. Mums jābūt pateicīgiem saviem senčiem par brīvību un jādara viss iespējamais, lai saviem bērniem atstātu pēc iespējas labāku un latviskāku Latviju.”
