Viedokļi
Komentāri

Māris Zanders: Baltijas klimata rūdījums 16


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto – Timurs Subhankulovs

16. marta piemiņas pasākumi ir cieši saistīti ar veidu, kā liela latviešu daļa redz savu vēsturi: šī teritorija un tajā dzīvojošie arvien bijuši nesalīdzināmi lielāku spēku interešu sadursmes vieta, starp dzirnakmeņiem, attiecīgi nereti arī ierauti, ja tā var teikt, svešos konfliktos. Neapšaubot šo raksturojumu, manuprāt, tomēr ir vērts arī pieminēt, ka sarežģītās situācijas radītie pārbaudījumi ir Latvijas cilvēkus arī veidojuši, norūdījuši, un, iespējams, pateicoties tam, mēs joprojām pastāvam. Citiem vārdiem sakot, tas, ka savas vēstures dēļ latvieši ir iemācījušies daudzkārt rīkoties par spīti apstākļiem, “neraugoties uz”, “tieši tāpēc, ka”, ir ieguvums.

Daži piemēri. Daugavpils Universitātes izdevumu sērijas “Vēsture: avoti un cilvēki” pēdējā krājumā ir teksts par latviešu… dārzkopības tradīcijām. Izklausās nesaistīti ar tēmu, bet – tas kaut ko liecina par šīs nācijas sīkstumu, ja jau 1950. gadā kara izpostītajā Vācijā kāds izdevējs uzskata par nepieciešamu, orientējoties uz trimdā aizbraukušajiem, latviešu valodā izdot darbu “Puķkopība”. Materiālā ziņā gandrīz visu zaudējuši cilvēki nav ar mieru atteikties no tā, kas veido viņu izpratni par latviešiem raksturīgo. Latvijas Vēstures institūta žurnāla pēdējā numurā lasāma apcere par… sportu Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Tas pats – par spīti visam ļaudis negrib vienkārši peldēt pa straumi.

Iespējams, pareizāk būtu jautāt, kad tad latviešu nācija nav bijusi starp dzirnakmeņiem, pakļauta svešām manipulācijām un nepatīkamām izvēlēm? Valsts izveides posmā 1918. gadā, kad šī teritorija bija saskaitāmais lielvalstu kombinācijās? Nacionālās atmodas periodā 19. gadsimta nogalē? Kad pašsaprotamāk un ērtāk varēja likties pieplakt kādam no dzirnakmeņiem (vācu vai krievu)? Te man patīk Henrija Visendorfa (trešais kungs bieži tiražētos attēlos ar K. Baron un F. Brīvzemieku) piemērs. Naudas pietiek (tēvoča mantojums), sociālais statuss ir (Pēterburgas domnieks), intelektuālās ambīcijas apmierinātas (Parīzes folkloristu biedrības biedrs, publicējas angļu, franču, baltvācu presē). Ko vēl vairāk, kāda gan vajadzība ziedot savu laiku, naudu “latviešu lietai”? Tomēr viņš un citi gribēja būt paši, paši lemt. Un kas dzina kuršu ķoniņu dzimtas 18. gadsimta nogalē nevis, kā saka, nospļauties un iekļauties plašākā straumē, bet gadiem ilgi tiesāties par savām tiesībām (Agra Dzeņa pētījumi)? Kādam gan jābūt, kā agrāk teica, krampim, lai 1919. gadā, kad skaidrības par nesen nodibinātās valsts nākotni nav, kad zeme izpostīta, ķerties tomēr pie kultūras vērtību aizsardzības Vidzemes muižās (Kristīnes Zaļumas pētījumi)?

Minētie un daudzi citi piemēri nenozīmē, ka aicinu uz vulgarizētu psihoterapiju a la “grūtības mums nāk par labu” utt. Zaudētas dzīvības un izkropļotus likteņus nekas nevar kompensēt. Runa ir par to, ka latviešu nācija ir dzīvojusi un dzīvo “caurvējā”, bet, kā man šķiet, nav tādēļ sevi uztvērusi kā stumdāmu un grūstāmu, kā neizbēgamā upura lomā veģetējošu, kā žēlojamu kopumu. Jautājums ir par to, vai šis rūdījums ir saglabājies šodien. Brīžiem liekas, ka nav – apziņa, ka joprojām dzīvojam lielo spēlētāju interešu sfērā, bieži tiek iztulkota kā “no mums tāpat nekas nav atkarīgs”. Tiek daudz runāts par globalizācijas spiedienu; to noliegt būtu dīvaini, bet vai tad latviešu kā politiskas nācijas veidošanās laikā tāda nebija? Tiek žēlabaini skurinātas galvas, paredzot, ka t. s. čekas maisu atvēršana, lūk, nedziedināmi sašķels nāciju. Vai divdesmito gadu sākumā, pēc visām pilsoņkaru un bēgļu gaitu jukām ļaudīm Latvijā nebija viens otram ko smagi pārmest?

Kurā brīdī mēs sākām sevi žēlot? Kāpēc tik bieži tiek runāts par šīs nācijas “traģisko likteni”, ja patur prātā, cik patiesībā daudz tā apmēram 150 gadu laikā ir sasniegusi? Nerosinu nodarboties ar pašsuģestiju nepamatota optimisma veicināšanai, bet atcerēties, ka iepriekšējās paaudzes tika galā ar līdzvērtīgiem un pat smagākiem uzdevumiem.

LA.lv