Mobilā versija
+4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
3. novembris, 2015
Drukāt

Baltijas teātra festivāla pārvērtības

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Skats no Vladislava Nastavševa iestudējuma "Patiesība, pēc kuras ilgojas".

Igauņi šoruden piedāvāja jaunu Baltijas teātra festivāla organizācijas formu. Vai viņiem izdevās?

Pēc pirmās dekādes ne visai veiksmīgā noslēguma pagājušā gada rudenī Rīgā Baltijas Teātra festivāls nonāca krustcelēs – finanses, pieticīgā publikas interese un mērķu nenoteiktība liecināja, ka doties tālāk šajā virzienā nav jēgas. Ko darīt? Vienkārši likvidēt festivālu vai lūkot, kas tajā būtu pārvēršams atbilstoši laikam?

Oriģināldramaturģija – būtiska

Ideja par kopēju Baltijas valstu nacionālo teātra mākslu reprezentējošu pasākumu, kas vienlaikus ļautu mums saglabāt ciešas savstarpējās saites un interesi vienam par otru, savu nozīmi nav zaudējusi, tieši otrādi – šodienas pasaulē tā ir kļuvusi vēl aktuālāka. Ik pa laikam uzvirmojošās diskusijas, vai festivālam palikt pie oriģināldramaturģijas (visās mūsdienīgajās skatuves izpausmēs un variācijās) jeb atrādīt sezonas labākos iestudējumus, liekas, beidzot bija nonākušas pie saprātīga kopsaucēja, ka sākotnējā iecere ir jāsaglabā. Galu galā savā apsēstībā ar ekonomiku tik daudz spējam apjēgt, ka oriģināllugas ir nācijas kultūrapziņas neatņemama sastāvdaļa, par kuru neviens cits, izņemot mūs pašus, šajā pasaulē nerūpēsies. Atlika jautājums par tā saucamo festivāla formātu. Vest izrādes vienam pie otra ir dārgi, un spēcīgākie iestudējumi līdz šim bieži palika ārpus uzmanības loka, tādējādi deformējot oriģināldramaturģijas patieso ainu tās vai citas valsts teātrī. Kā iespējamu problēmas risinājumu igauņi piedāvāja izmēģināt jaunu pasākuma organizācijas formu, kas dotu iespēju ieekonomēt jau tā niecīgos finanšu resursus, aptvert plašāku laika periodu un parādīt iestudējumus telpās, kur tie sākotnēji radīti. Saskaņā ar ieceri, saglabājot iepriekšējo cikliskumu, rīkotāju pienākums turpmāk būtu uzņemt lielāku teātra profesionāļu un speciālistu delegāciju no abām pārējām valstīm un parādīt sešus oriģināliestudējumus pēc savas izvēles. Šī rudens sākumā Tallinā un Tartu notika pirmais mēģinājums šo formu ieviest praksē.

Vladislavs Nastavševs un Lembits Petersons

Pirmās dienas programma piedāvāja divas mākslinieciskās kvalitātes ziņā ļoti atšķirīgas izrādes un nelielu diskusiju noslēgumā. Teātris NO99 parādīja statusam atbilstošu Vladislava Nastavševa iestudējumu “Patiesība, pēc kuras ilgojas”. Režisors izrādi veidojis, atlasot savai vīzijai piemērotus fragmentus no Matsa Trāta pazīstamajiem “Haralas dzīves stāstiem”, un sev raksturīgā manierē pārvērtis tos aizgājušo laiku fiksējošās ainiņās. Viena ciema iedzīvotājiem veltītās rakstnieka autoepitāfijas ar savām ironiskajām un absurdajām ikdienas dzīves detaļām ir ne vien unikāls literārais piemineklis veselam pusgadsimtam, bet arī bezgala ietilpīgs materiāls teātra sarunai par cilvēka eksistencē ieslēptajiem jēgslāņiem. Uz skatuves ar režisoram piemītošo lielisko formas izjūtu un aktieriski izslīpētu spēli šiem slāņiem it kā pūlas tuvoties “seši Nastav­ševi”. Personāžu metamorfozes ir nesteidzīgas, bet centrētas uz publikas pārsteigšanu ar negaidītu rīcību. Aktieri izbauda katru atjautīgi piemeklēto uzvedības niansi un kopējo asociāciju plūsmu pagriež viegli paskumjas ironijas virzienā. Varētu teikt, profesionāls un pat saistošs iestudējums, ja vien to kārtējo reizi neiebojātu no izrādes uz izrādi dreifējošās “Nastavševa uzmācīgās tēmas”, kurām ar izejmateriālu nav tikpat kā nekāda sakara.

Otru šīs dienas iestudējumu, kuru Lembits Petersons bija veidojis pēc Jana Krūsvala radiolugas “Balsis” motīviem, izrādīja senlaicīgajā Esnas muižā kaut kur starp Tallinu un Tartu. Autora sarakstītie monologi un dialogi lugā netiek konkretizēti noteiktu personāžu izteikumos, bet aktieru mēģinājums to paveikt caur pašu izdomātu raksturu variācijām uz skatuves izskatījās diezgan nevarīgs. Likteņstāstus caurvijošās sarunas izrādē ātri vien sāka disonēt ar smagnējo un neveiklo spēles veidu un neļāva īsti ieklausīties igauņu dvēseles slēptākajās stīgās. Profesionālas režijas trūkuma dēļ garām palaista bija arī iespēja izmantot bēniņos izvietotās spēles telpas īpašo auru, taču, neskatoties uz visiem šiem trūkumiem, izrāde jo­projām esot publikas pieprasīta un labi apmeklēta.

Nacionālās uztveres īpatnības

Šie mākslinieciskajā ziņā tik atšķirīgie iestudējumi atkal lika aizdomāties par mūžam strīdīgajiem atlases kritērijiem, jo tādos pasākumos gandrīz vienmēr veidojas kaut kas līdzīgs subjektīvām “gaisa bedrēm”. Runa ir par mūsdienīgas formas un nacionāli nozīmīga satura sabalansējumu kopējās ainas ieskicēšanas procesā. Ideālu iestudējumu nekad nepietiek, un reizēm izrādes, ko, piemēram, augstu novērtē igauņi, no malas izskatās garlaicīgas, jo nespējam (negribam?) satvert kādus būtiskus viņu mentalitātē un vēsturiskajā apziņā ieaustus pavedienus, bet izrādās – tieši tie šoreiz ir spēlējuši galveno lomu izvēles procesā. Liekas neizprotami, kāpēc programmā iekļauts tik pieticīgs iestudējums un kāpēc rīkotājiem tas šķitis svarīgs pilnasinīgai nacionālās dramaturģijas ainai. Acīmredzot šie ir tie gadījumi, kad ar kritiskiem spriedumiem jābūt uzmanīgiem un vispirms jāmēģina iedziļināties konkrētās nācijas kritēriju uzbūves struktūrā, citādi var sanākt tāpat kā ar liepājnieku “Pūt, vējiņi” – mums tā ir izcila izrāde, bet ārzemniekiem tikai vienkāršs muzikāls mīlas stāstiņš ar traģiskām ­beigām.

10. novembra “KZ” varēsit lasīt Normunda Akota vērtējumu igauņu režisoru veidotajiem vēsturē bāzētajiem iestudējumiem, kas arī tika rādīti Baltijas teātra festivālā.

Pievienot komentāru

Jukas Rislaki grāmatai – Lielā lasītāju balvaPagājušās piektdienas pēcpusdienā Vidzemes koncertzālē "Cēsis" norisinājās akcijas "Atbalsts lauku bibliotēkām" noslēguma pasākums un "Lielās lasītāju balvas 2016" uzvarētāju apbalvošana.
Draugiem Facebook Twitter Google+