Mobilā versija
Brīdinājums 0.0°C
Daina, Dainis, Dainida
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
24. februāris, 2017
Drukāt

Baltijas tests bruņojuma kontrolei Eiropā (1)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Minhenes drošības konferencē ASV viceprezidents Maiks Penss (otrais no labās) apliecināja, ka ASV stingri atbalsta NATO un būs nelokāmas savu saistību pret aliansi izpildē. Līdzīgu nostāju viņš pauda arī sarunā ar Baltijas valstu prezidentiem: Latvijas prezidentu Raimondu Vējoni, Lietuvas prezidenti Daļu Grībauskaiti un Igaunijas prezidenti Kersti Kaljulaidu. "Mūs vieno kopīgas vērtības – brīvība, demokrātija, likuma vara un taisnīgums. Nevaram iedomāties labākus sabiedrotos kā Baltijas valstis," teica Penss. ASV viceprezidents augsti novērtēja, ka visas Baltijas valstis vai nu jau ir palielinājušas, vai apņēmušās tuvākajā laikā palielināt savus izdevumus aizsardzībai līdz 2% no iekšzemes kopprodukta. Sarunas laikā Vējonis uzsvēra, ka Latvija un Baltijas valstis ir gatavas ne tikai saņemt palīdzību no ASV, bet arī palīdzēt ASV un citiem NATO partneriem cīņā pret terorismu dažādās pasaules vietās. Grībauskaite sarunā ar Pensu izklāstījusi gaidas par ASV plašāku iesaisti Baltijas valstu gaisa telpas aizsardzībā, kā arī iepazīstinājusi ar savu viedokli par to, ka ir jāpaātrina lēmumu pieņemšanas process NATO.

Autori: FOLKERS PERTESS Vācijas Starptautiskās politikas un drošības institūta direktors un OLIVERS MEIERS starptautiskās drošības politikas pētnieks

 

Kopš Krievijas veiktās Krimas aneksijas 2014. gada sākumā tās politiskās un militārās attiecības ar Rietumiem ir strauji pasliktinājušās. Krievijas bruņoto spēku pārdislokācija, mācības un draudi ir palielinājuši nedrošību daudzviet Eiropā. NATO atbildēja, palielinot alianses militāro klātbūtni Viduseiropā, vairojot Kremļa bažas par ielenkumu. Lai novērstu bruņošanās sacensību vai militāru konfrontāciju, abām pusēm steidzami jāvienojas par abpusējiem pasākumiem militāro pasākumu ierobežošanai un jāiesaistās bruņojuma kontrolē. Protams, Krievijai un NATO ir ļoti atšķirīgi priekšstati par miermīlīgu un stabilu Eiropas drošības kārtību. Taču tā bija arī aukstā kara laikā, un abas puses, lietojot bruņojuma kontroles instrumentus, spēja sakārtot savas attiecības un mazināt kara draudus. Mūsdienās ir būtiskas domstarpības starp NATO dalībvalstīm par priekšnoteikumiem, saturu un formātu varbūtējām bruņojuma kontroles sarunām ar Krieviju.

 

Starp atbalstu sabiedrotajiem un Krievijas atturēšanu

Pērn augustā toreizējais Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers ierosināja, ka visām ieinteresētajām valstīm Eiropā vajadzētu mēģināt atsākt bruņojuma kontroli Eiropā kā “izmēģinātu un pārbaudītu veidu riska mazināšanai, atklātumam un uzticības vairošanai starp Krieviju un Rietumiem”. Šāds “strukturēts dialogs”, apgalvoja Šteinmeiers, būtu jāveido ārpus pastāvošajiem līgumiem. Pēc sešām nedēļām ASV strupi noraidīja šo priekšlikumu, apgalvojot – kamēr Krievija ietur tās pašreizējo kursu, “vienkārši nav pamata” jaunām sarunām par bruņojuma kontroli. Tā vietā ASV iesaka atjaunināt pastāvošās vienošanās.

Vācijas priekšlikums tiešām varētu būt pārāk ambiciozs. Taču Amerikas priekšlikums nav pietiekami ambiciozs un, varbūt vēl svarīgāk, tas ignorē bijušos mēģinājumus modernizēt galvenās vienošanās, tādas kā Līgums par parasto bruņojumu Eiropā un Atvērto debesu līgums.

Labāka pieeja – īstenojamāka nekā Vācijas priekšlikums un efektīvāka par Amerikas ideju – būtu abu valstu virzība uz Šteinmeiera piedāvāto bruņojuma kontroles veidu tikai vienā Eiropas reģionā – ap Baltijas jūru. Kopš Krievijas veiktās Krimas aneksijas 2014. gadā neuzticēšanās starp NATO un aliansē neietilpstošajām valstīm Baltijas reģionā ir pieaugusi, padarot šo reģionu īpaši apdraudētu konflikta gadījumā. NATO tagad jāpanāk līdzsvars starp, no vienas puses, būtisku atbalsta apliecinājumu alianses dalībvalstīm Baltijā un Viduseiropā un atturēšanas politiku attiecībā pret Krieviju un, no otras puses, sadarbības un dialoga turpināšana ar Krieviju. Šajā ziņā Baltijas jūras reģions varētu kļūt par pārbaudes vietu politiskajām stratēģijām spriedzes mazināšanā starp NATO un Krieviju.

NATO ir vienmēr uzskatījis atturēšanas politiku un bruņojuma kontroli par diviem stratēģiskiem balstiem stabilitātes uzturēšanai Eiropā. Tāpēc bruņojuma kontroles sarunu atsākšanai Baltijas jūras reģionā nevajadzētu ietekmēt pastāvošos atturēšanas pasākumus, tajā skaitā Baltijas valstīs un Polijā izvietotos četrus NATO bataljonus pēc rotācijas principa. Vienpusēja spēku samazināšana nav veids, kā būtu jāsāk sarunu process par bruņojuma kontroli.

 

Agresors iegūst no slepenības

Šis process būtu jāsāk ar strukturētu sarunu par jautājumiem, kas nodarbina reģiona valstis. Dialogs ir ne tikai maigās politikas instruments, lai risinātu tādas lietas kā tirdzniecība vai sadarbība vides jomā; tas ir arī būtisks jebkurā drošības politikā, kas vērsta tālāk par atturēšanu. Mērķim jābūt uzticības vairošanas pasākumiem un vienošanās panākšanai par militāro spēju ierobežojumiem. Bruņojuma kontrole ir atkarīga no atklātuma. Par laimi, NATO kā aizsardzības spēkam ar parasto bruņojumu Baltijas reģionā ir daudz iemeslu aizstāvēt atklātumu. Agresors gūst priekšrocības no noslēpumainības un slepenības – hibrīdkara iezīmēm, par ko bažījušās Baltijas valstis, īpaši pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā.

Uz šī fona NATO jārosina jauns bruņojuma kontroles dialogs ar mērķi veicināt atklātumu par militārajām spējām parastajā karadarbībā un agrīnu brīdinājumu par destabilizējošiem pasākumiem, kas nav gluži karadarbības akti. Ņemot vērā Krievijas pārākumu parastajā bruņojumā Baltijas reģionā, NATO nevajadzētu raizēties par to, ka šie pūliņi varētu neviļus novest pie reģiona drošības vājināšanas. Ir mazāk skaidrs, vai Krievija būtu ieinteresēta šādā dialogā, lai gan Kremlim vajadzētu vēlēties mazināt neparedzētas militārās eskalācijas risku.

 

Jāvairo atklātums un uzticība

Tā dēvētā Lielo samazinājumu komisija, kurā darbojas ASV, Vācijas un Krievijas bruņojuma kontroles eksperti, nesen ierosināja vairākus konkrētus priekšlikumus pašreizējo problēmu risināšanai. Piemēram, komisija iesaka pasākumus, lai izvairītos no netīšiem militāriem incidentiem un nodrošinātu, ka tiek sniegta informācija par jebkādu militāro vienību pārvietošanu un mācībām. NATO dalībvalstis tiek mudinātas turēt Krieviju pie vārda sakarā ar tās priekšlikumu panākt vienošanos par lidmašīnu identifikācijas iekārtu ieslēgšanu, īpaši lidojumos Baltijas reģionā.

Šos pūliņus varētu atbalstīt ar Baltijas valstu dialogu par militārajām stratēģijām. Šādu sarunu varētu rīkot kāda domnīca, ideālā gadījumā neitrālajā Somijā vai Zviedrijā, un neoficiālā formātā. Līdzīgi kā bruņojuma kontroles dialogs starp NATO un Krieviju šāds pasākums vairotu pašpārliecību, nekaitējot atturēšanas politikai.

Pūliņi veicināt bruņojuma kontroli atsevišķos reģionos vairotu Eiropas drošību kopumā, papildinot pasākumus iedibināt jaunu visaptverošu drošības sistēmu Eiropā. Veiksmīgi izmēģināta Baltijas reģionā, jaunā drošības sistēma varētu tikt piemērota un izmantota plašākā mērogā. Bruņojuma kontrole nav neatliekams uzdevums mierīgos laikos vai balva par labu uzvedību; tas ir instruments uzticības veidošanai – vai atgūšanai – starp pretiniekiem.

Lai to lietotu efektīvi, katrai pusei vispirms jāgūst ieskats otras puses plānos un nodomos, šajā ziņā svarīga loma var būt neoficiālām sarunām. Krievijas atturēšanās iesaistīties dialogā liecinātu par vēlmi balstīties uz militāriem pārsteigumiem nākotnē, pat neizdevies dialogs nāktu par labu NATO un Baltijas valstīm. Tas noteikti būtu labāk nekā nekas.

© Project Syndicate
Tulkojis VALDIS BĒRZIŅŠ

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+