Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
19. februāris, 2014
Drukāt

Baltiņš: Albērvilas olimpiskās spēles bija kā politiskais akts

foto: LETAfoto: LETA

Latvijas pirmās olimpiskās spēles pēc neatkarības atgūšanas 1992.gadā Albērvilā bija kā politiskais akts, bet izsoļošana stadionā zem savas valsts karoga vērtējama kā milzu uzvara, uzskata bijušais Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Vilnis Baltiņš.

Baltiņš no 1988.gada 19.novembra bija LOK prezidents, amatā pavadot četrus termiņus līdz pat 2004.gadam.

“Principā uz to gājām visu mūžu, bet pavisam aktīva darbība sākās tā gada pavasarī,” notikumus 1988.gadā saistībā ar LOK darbības atjaunošanu intervijā ar aģentūru LETA atcerējās Baltiņš. “Atceros, ka pirmās sarunas ritēja, kad vēl bija auksts laiks. 1991.gada septembrī Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) mūs atzina, bet dalībai 1992.gada Albērvilas spēlēs viss bija nokavēts – ielūgumus uz olimpiskajām spēlēm izsūta gadu pirms tam, un tas ir galvenais dokuments. Visi termiņi bija garām.”

“Tomēr mēs iepriekšējos četrus gadus bijām aktīvi cīnījušies ar SOK prezidentu Huanu Antonio Samaranču un, tikai pateicoties tam, tikām uz spēlēm, jo viss jau bija sagatavots,” uzsver Baltiņš. “Ielūgums bija izsūtīts PSRS, bet tāda valsts vairs nepastāvēja, tāpēc tās sportisti startēja zem olimpiskā karoga kā NVS pārstāvji. Ja mēs nebūtu paņemti uz spēlēm, arī mūsu sportistiem vienīgā iespēja būtu iet atklāšanas ceremonijā kopā ar šiem NVS pārstāvjiem, bet mēs tad, protams, to nedarītu. Visa mūsu ilgā cīņa nebija velta.”

“Mēs – Latvija, Lietuva un Igaunija – tādas bijām tikai trīs valstis un pašas pirmās. Pēc tam jau maisam bija gals vaļā un mūsu piemēram sekoja dienvidslāvi un citi. Albērvilas spēles bija kā politiskais akts. Liela uzvara,” uzskata Baltiņš. “Diez vai kādreiz vēl Latvijai būs pievērsta tāda uzmanība kā toreiz, kad miljards skatītāju gaidīja tieši mūs. Speciāli mums diktors teica: “Esiet sveicināti, jaunie vecie draugi.” Tagad esam ar visiem vienā rindā, bet toreiz tas bija īpaši. Šīs spēles man ir spilgtā atmiņā, tas bija augstākais emocionālais pārdzīvojums mūžā – bija realizējušies iepriekšējie saspringtie četri gadi.”

Baltiņš uzsver, ka tikšana līdz Albērvilai netika panākta ar lielu naudu, bet gan milzīgu entuziasmu. “Tomēr Albervilā nemaz daudz netrūka, lai mēs visi būtu miruši, jo lidmašīna nosēdās lielā miglā un ar milzīgu sitienu pēdējā brīdī pirms piezemēšanās atkal uzgāja gaisā, nosēžoties citā lidostā.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+