Latvijā
Politika

Baltais plankums Eiropas kartē? Voldemārs Hermanis par to, kā saprast Baltkrieviju 16


Voldemārs Hermanis
Voldemārs Hermanis
Foto – Timurs Subhankulovs

Politisko notikumu komentētāju VOLDEMĀRU HERMANI (dz. 1935. g.) es sastapu aizvadītā gada noslēgumā grāmatas “Saprast Baltkrieviju” prezentācijā. Adresēta visupirms skolu un studējošajai jaunatnei, šī grāmata ir rakstu krājums, kurā apkopotas atziņas par mūsu kaimiņvalsts vēsturi un tagadni, iezīmētas arī dažas nākotnes vīzijas.

Grāmatas nosaukums ir mazliet provokatīvs – “Saprast Baltkrieviju”. Tas netieši norāda, ka mūsu kaimiņvalsts līdzinās mīklai, baltajam plankumam Eiropas kartē. Kāpēc jūs, šīs grāmatas sastādītājs, to esat nodēvējis par Aizspoguliju?

V. Hermanis: Saprast Baltkrieviju – šo vēlējumu es pirmām kārtām adresēju pats sev. Baltkrievijā valdošā politiskā gaisotne uzdod arī dažas mīklas. Vai tā ir klasiska pēcpadomju telpa vai tomēr jaukts veidojums, “pa bišķim” no visa? Patiesībā tas ir jautājums, ko var uzdot par jebkuru bijušo padomju republiku ģeogrāfiskā telpā no Baltkrievijas rietumos līdz pat Tadžikistānai austrumos.

Mana pirmā iepazīšanās ar jaunajām valstīm, kas radās uz PSRS drupām, sākās 1992. gada decembrī Stokholmā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas konferencē, kur uzstājās arī toreizējais Krievijas ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs. Viņa runas būtība bija ietverta dažos teikumos – bijušās padomju republikas ir Krievijas “post­imperiālā zona”, kurā tai ir tiesības aizstāvēt savas intereses visiem līdzekļiem, ieskaitot ekonomiskos un militāros. Un to teica politiķis, ko Rietumi uzskatīja par liberāli! Vēlāk preses konferencē Kozirevs gan mēģināja izlīdzināt situāciju, sakot, ka viņš esot iezīmējis nākotnes perspektīvu, gadījumā ja Krievijā pie varas nonāks impēriskie spēki, “sarkani brūnā” koalīcija.

Vai “viņi” jau ir pie varas?

Ne gluži. Tomēr Krievijai grūti atteikties no ietekmes uzspiešanas pār bijušajām PSRS republikām. Visgrūtāk to izdarīt Baltijas valstīs. Pēc iestāšanās ES un NATO mēs tiešām atrodamies ārpus “pelēkās zonas”. Savukārt Baltkrievija no visām pēcpadomju valstīm patlaban ir Krievijai vistuvākā – politiski, saimnieciski, militāri, kulturāli.

Vismaz man Baltkrievijā acīs iekrīt, lūk, kas – kaut arī apkārt skan krievu valoda, tomēr jūtams, ka šī zeme nav Krievija. Vai piekrītat šai tēzei – Baltkrievija nav Krievija?

Protams! Tas izpaužas daudzos veidos, simbolus ieskaitot. Piemēram, 9. maijā prezidents Lukašenko dodas nevis uz Maskavu, lai paklanītos Putinam un Krievijai, bet atzīmē šo dienu Minskā. Arī “krievu pasaules” atribūtika, kaut vai tā sauktās Georga lentītes Baltkrievijā nav cieņā. Sarežģītāka ir valodas situācija. Baltkrievija ir vienīgā pēcpadomju valsts, kurā pieaudzis to cilvēku īpatsvars, kuri kā savu pirmo valodu nosauc krievu valodu – tagad jau ap 71%. Tajā pašā laikā tautas skaitīšana liecina, ka 83% no valsts iedzīvotājiem ir baltkrievi. Neraugoties uz to, ka vairākums cilvēku ikdienā lieto krievu valodu, tomēr jūtams, ka pastāv īpaša baltkrievu mentalitāte, atšķirīga no poļu, krievu vai ukraiņu. Baltkrievija nav Krievija, tomēr daudzās jomās šī valsts ir spiesta rēķināties ar Krieviju.

Vēl kas pārsteidz Baltkrievijā – sakoptība un attīstība. Milzīgs kontrasts ar bēdīgo ainu, ko par Baltkrieviju zīmē masu mediji – nomale, “pažobele”, “pēdējā Eiropas diktatūra”. Kā tas iespējams?

Par to, ka šajā valstī ir lieliski ceļi un apstrādāti lauki, raksta arī pie mums. Bet jāpiekrīt, ka aina kopumā ir fragmentāra – vai nu slavinājumi, kādus visbiežāk sastopam krievu valodas medijos, vai arī virspusēja kritika bez iedziļināšanās valstī notiekošajos procesos. Bet par to kārtību – dzīvojot Baltkrievijā, arī manas domas visdrīzāk tiktu atbilstoši “sakārtotas”. Masu medijos dominē valsts televīzijas kanāli ar “vienīgo un pareizo” viedokli. Tā vairs nav diktatūra ar asins piegaršu, bet autoritārs režīms gan. Pats prezidents Lukašenko ir izteicies – nesteidziniet mūs ar reformām, mēs ejam savu ceļu. Tikmēr Eiropa pieprasa zināmus demokrātijas un tiesiskuma standartus, reformas, bez kurām Baltkrievijai grūti tuvināties pat Eiropas Savienības Austrumu partnerības programmām.

Bet vai šajā kritikā neslēpjas zināma divkosība, dubultstandarti? Naftas lielvalsts Saūda Arābijas karalis, faktiski tirāns, ar atplestām rokām tiek gaidīts Vašingtonā, Maskavā un Eiropas galvaspilsētās. Nav dzirdēts, ka šai valstij, kuras pilsētu laukumos cilvēkiem cērt nost galvu par to, ka viņi protestē pret valdību, kāds pārmestu cilvēka tiesību neievērošanu.

Taisnība. Līdzīga ir attieksme arī pret Ķīnu. Pēdējā laikā skaļi nav aizstāvēts neviens šajā valstī vajāts disidents. Bet lietas būtība slēpjas apstāklī, ka Rietumi Baltkrievijā redz nevis Tuvos Austrumus, Āziju vai Āfriku, bet gan daļu no Eiropas. Paši baltkrievi mīl atgādināt, ka pie viņiem Polockā atrodas Eiropas ģeogrāfiskais centrs. Tāpēc arī demokrātijas, tiesiskuma, preses brīvības standartus no Baltkrievijas sagaidām citus, krietni augstākus. Cilvēktiesību organizācijas “Freedom House” ziņojumā Baltkrievija aizvadītajā gadā nedaudz pakāpusies uz augšu. Savukārt Turcija minēta kā valsts, kas visvairāk slīdējusi uz leju.

Grāmatas “Saprast Baltkrieviju” ievadvārdos jūs sakāt, ka pēcpadomju telpā autoritārajam vadības stilam, kas visspilgtāk izpaužas musulmaņu republikās, visdrīzāk ir kāds dziļāks skaidrojums. Ko ar to domājat?

Šajās valstīs ir cita kultūra, cita mentalitāte, vēsturiskā pieredze un kā sekas – arī cita izpratne par cilvēktiesībām. Piemēram, Uzbekistāna ir viens no perspektīvākajiem Latvijas ekonomiskās sadarbības partneriem, mūsu valstī mācās vairāk nekā tūkstotis uzbeku studentu. Lai gan par demokrātiju šajā valstī izpratne savdabīga, no Latvijas amatpersonām nav dzirdēta Uzbekistānai veltīta kritika. Vēl kāda īpatnība – pēc neatkarības pasludināšanas varu šajās valstīs lielā mērā saglabāja bijušās kompartijas struktūras. Kādreizējais Kazahstānas Komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs Nursultans Nazarbajevs nu jau 27 gadus ir šīs valsts prezidenta krēslā. Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko padomju laikā bija tikai sovhoza direktors, savu politisko karjeru viņš sāka kā cīnītājs pret varas ešelonos valdošo korupciju. Diemžēl Lukašenko pašreizējais vadības stils izskatās stipri “nošpikots” no padomju laiku nomenklatūras izpratnes par valsts pārvaldi. Nebūtu brīnums, ka viņš kā prezidents sāk mest acis uz kolēģiem Vidusāzijā un Azerbaidžānā, kur vara tiek pārmantota valdošā klana ietvaros. Klīst valodas par viņa jaunāko dēlu Nikolaju, kurš tiekot sūtīts īpašās skolās, lai varētu labāk sagatavoties nopietnai varas nastai nākotnē. Vienlaikus jāatzīst, ka tauta Baltkrievijā vismaz pagaidām neredz nopietnu alternatīvu Lukašenko. Opozīcija ir vāja, sašķelta un mazaktīva.

“Baltkrievijas modeļa” aizstāvji teiks, ka šim vadības stilam ir savas priekšrocības. Piemēram, ekonomikā.

Nepārspīlēsim. Jā, baltkrieviem izdevies saglabāt samērā daudz no agrākās rūpniecības. Viņi jo­projām ražo traktorus un arī milzīgos “Belaz” pašizkrāvējus, kurus daudzviet pasaulē izmanto kalnrūpniecībā. Dažkārt apgalvo, ka bez demokrātijas nav iespējama ilglaicīga saimnieciska attīstība. Tomēr Ukrainas piemērs no otras puses to neliecina. 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, Ukrainas un Krievijas kopprodukts, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija līdzīgs. Šodien tas atšķiras trīs reizes, un ne par labu Ukrainai. Lūk, Starptautiskā valūtas fonda dati par dažu valstu iekšzemes kopproduktu 2016. gadā, rēķinot pēc pirktspējas paritātes: Krievija – 26 500 ASV dolāri uz vienu cilvēku, Kazahstāna – 25 150, Baltkrievija – 18 000, Azerbaidžāna – 17 500, Gruzija – 10 000, Ukraina – 8300, Moldova – 5300. Tātad demokrātiskas reformas ne vienmēr izpaužas arī cilvēku labklājībā. Nav brīnums, ka pie varas esošie uzstāda tautai ultimātu: izšķirieties, par ko jūs esat – par demokrātiju vai biezāku maciņu.

Kā, jūsuprāt, turpmāk attīstīsies Latvijas un Baltkrievijas sadarbība?

Vairākas pazīmes liecina, ka sadarbību noteiks pragmatiski apsvērumi un tā virzīsies pa augšupejošu līkni. Ap 20% no mūsu tranzīta kravām nāk no Baltkrievijas, kas nav maz. Arī mums pašiem jāizdara daži mājas darbi. Piemēram, jādomā par moderna autoceļa būvniecību, kas savienotu abas valstis. Pagaidām smagie kravas auto no Minskas uz Rīgu ceļo cauri Lietuvai. Savukārt Baltkrievija pamazām sāk vairāk atvērties pasaulei. Valsts ir liberalizējusi vīzu politiku. Ielidojot Minskas lidostā, Latvijas pilsoņi var uzturēties Baltkrievijā piecas dienas bez vīzas. Līdzīgs režīms nesen iedibināts valsts pierobežā, Grodņas un Brestas rajonos. Iespējamajiem ceļotājiem pirms braukšanas gan ieteiktu vēlreiz pārbaudīt visus iebraukšanas noteikumus, jo tie var mainīties.

Jūsu dēls Alvis Hermanis pazīstams ne tikai kā režisors, bet arī ar nestandarta politiskiem izteikumiem, kurus mediji nodēvējuši par “jauno konservatīvismu”. Dažkārt izskan, ka patiesais “vecās Eiropas” apdraudējums slēpjas ne tik daudz Krievijā vai Baltkrievijā, bet gan nekontrolētā migrācijā un kontinenta kultūras identitātes zaudēšanā. Vai tam var piekrist?

Mūsu domas sakrīt tādā ziņā, ka abi saskatām lielu attīstības potenciālu un stabilāku vērtību sistēmu Centrālajā un Austrumeiropā. Tur dinamismu nosaka vēsturiskie katalizatori, vispirms jau Polijā. Arī pretestība citām, bieži vien mūsu civilizācijai svešām kultūrām līdz ar to izpaužas spēcīgāk nekā kontinenta rietumos. Teikto var attiecināt arī uz Baltijas valstīm. Mēs akceptējam citas kultūras, bet mums nav pieņemami, ja tās sāk uzspiest savus spēles noteikumus. Izskatās, ka savu identitāti apņēmīgi aizstāvēs arī austrieši, šveicieši, gan vēl arī citi eiropieši.

Par Vāciju – tas jau būtu atsevišķs stāsts. Vienlaikus tas ir jautājums par Eiropas kopējo pretestības spēju, par to, vai “vecajā kontinentā” parādīsies jauni, spēcīgi līderi. Angela Merkele varbūt vēl vienu termiņu būs Vācijas kanclere, bet, vai viņa turpmāk būs arī visas Eiropas līdere, par to ir lielas šaubas. Tajā pašā laikā Krievijas postimperiālās tieksmes nekur nav zudušas, ko apliecina tās nieze jaukties citu valstu vēlēšanās.

Kas attiecas uz Baltkrieviju, šī valsts mums nav nekāds apdraudējums. Par to vēlreiz varēja pārliecināties mācību “Zapad 2017” laikā, kad Baltkrievijas puse bija nodrošinājusi adekvātu atklātību un caurspīdīgumu. Šogad visas trīs Baltijas valstis atzīmēs savas neatkarības simtgades. Bet tuvojas vēl viens svarīgs datums. Pirms simt gadiem, 1918. gada 25. martā, Minskā baltkrievu Tautas Padome pasludināja Baltkrievijas Tautas Republikas neatkarību. Un, kaut arī šī valsts tagadējās Baltkrievijas teritorijā de facto pastāvēja vien līdz 1919. gada 5. janvārim, tā atstāja dziļas pēdas tautas vēsturiskajā atmiņā. Tradicionāli šajā dienā Baltkrievijas pilsētās notiek opozīcijas rīkoti atceres pasākumi, kurus pašreizējā vara gan neatbalsta. Es teiktu, ka attieksme pret šīs dienas, 25. marta, svinētājiem kalpo kā savdabīgs lakmusa tests. Paskatīsimies, kā būs šogad.

LA.lv