Baltkrievija prot pārsteigt 0
Šodien, 3. jūlijā, Baltkrievija svin Neatkarības dienu. Svētku priekšvakarā šīs kaimiņvalsts vēstniecība Latvijā uzaicināja žurnālistu grupu četru dienu ceļojumā tuvāk iepazīt Vitebsku, Novopolocku, Polocku un Braslavu. Viesošanās laiks bija svelmains.
Vitebska rosina kontaktus
Līdz šim ne reizi vien pašmāju informācijas līdzekļos bijis lasāms, ka Baltkrievija cenšas sekmēt pārrobežu sadarbību ekonomikā, kultūrā, tūrismā un sportā, bet jau Vitebskas apgabala apmeklējuma pirmajā dienā bijām pārsteigti, cik daudzveidīga jau ir sadarbība ar Latvijas pilsētām Daugavpili, Rēzekni, Ludzu, Liepāju, Valmieru un citām. Par jūniju vien tik daudz ziņu, 18. jūnijā, piemēram, Vitebskā prezentē tūrisma produktu “Eiropa uz riteņiem”, atzīmējot, ka apgabala iedzīvotāju vidū palielinās pieprasījums pēc tūrisma braucieniem, kuros tiek apvienots Latvijas un citu Eiropas valstu apmeklējums. 14. un 15. jūnijā Daugavpilī norisinās Vitebskas apgabala tūroperatoru vizīte, kuras mērķis ir iepazīties ar Daugavpils tūrisma piedāvājumu, it īpaši ar jaunatklāto Marka Rotko mākslas centru. Notiek konkrētas biznesa sarunas, kas tuvākajā laikā pāraugs kopīgos sadarbības projektos. 10. jūnijā Vitebskas Mūsdienu mākslas centrā atklāj 17 Latvijas mākslinieku darbu izstādi “Laikabiedrs”. 7. – 9. jūnijā Vitebskas apgabalā starptautiskajā tradicionālo mūzikas instrumentu izpildītāju konkursā Latvijas koklētāja Latvīte Cirse iegūst pirmo prēmiju individuālo izpildītāju kategorijā, pēc tam sniedz koncertu kopā ar Viļānu novada kapelu “Bumburneicas” un deju kopu “Austra”.
“Šā gada pirmajos četros mēnešos mūsu eksports uz Latviju bija 2,2 miljonu dolāru apmērā, imports no Latvijas – 2,3 miljonu dolāru apmērā,” tikšanās laikā uzsver Vitebskas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietniece ekonomikas jautājumos Zinaīda Koroļova.
“Latvijai piegādājam meža materiālus, kūdru, sašķidrināto gāzi, šūšanas izstrādājumus, polimēru maisus un somas, apavus, degvīnu un citus spirtotos dzērienus un uzlējumus, no Latvijas saņemam audumus un furnitūru, ādas, jūras produktus, herbicīdus, zvejas rīkus, sadzīves tehnikas un medicīnas aprīkojuma rezerves daļas un citas preces.”
Attieksme pret pilsētu – kā pret savu māju
Sakoptā mūsdienīgā Novopolockas pilsēta, kas tapusi, augusi un attīstījusies reizē ar naftas pārstrādes rūpnīcas “Naftan” un ķīmiskās rūpnīcas “Polimir” celtniecību un izaugsmi, tikko atzīmējusi 55 gadu jubileju. Vidējā alga pilsētā ir 500 dolāri (ap 270 latu), ķīmiskajā rūpnīcā – 1000 dolāri (ap 540 latu). Pilsēta ir jauna arī tajā ziņā, ka tās iedzīvotāju vidējais vecums ir tikai 38 gadi, pērn jaundzimušo skaits jau pārsniedzis mirušo skaitu. Bet nav rindu uz vietu bērnudārzos.
Klausos pilsētas galvas Nataļjas Kočanovas un rūpnīcas “Polimir” vadītāju un speciālistu patriotiskajās runās – izklausās pēc parastās izskaistināšanas, kāda valdīja padomju gados. Bet no kurienes iedzīvotāju optimisms, pieķeršanās pilsētai un lepnums par to?
Atbildi saklausu kādas sievietes vārdos: “Vēl ir dzīvi pirmie pilsētas celtnieki, kas sākumā 1958. gadā dzīvoja teltīs. Viņiem, viņu bērniem un mazbērniem attieksme pret pilsētu ir kā pret savu māju.”
Akrila šķiedra, namruņi
Ķīmiskā rūpnīca “Polimir” izvietojusies vairāk nekā 800 hektāru platībā un, izmantojot Anglijas, Japānas, Vācijas un Itālijas tehnoloģijas, ražo galvenokārt polietilēnu un akrila šķiedru, ko eksportē uz Krieviju, Ukrainu, Vāciju, Somiju, Ungāriju un pat Ķīnu, protams, arī uz Baltijas valstīm. Akrils šeit top no naftas un tās pārstrādes blakusproduktiem, tas ir mīksts un silts, pēc īpašībām līdzīgs vilnai, viegli krāsojams košos toņos, nesaveļas, nesaraujas, ne-stiepjas, to izmanto arī tekstila audumu un trikotāžas izstrādājumu ražošanā.
Kad esam mazliet izbrīnīti par uzņēmuma “Belsplat” ģenerāldirektora Vasilija Čičikailo stāstīto, ka tajā katru mēnesi saražo līdz 3000 metāla durvju un 500 namruņu (domofonu), pat tādu, kas dzīvokļu īrniekam ļauj atvērt ārdurvis, pie noteiktas vietas aparātā parādot sava rādītājpirksta galu, un ka pilsētā jau 80 procenti māju ieeju durvis ar namruņiem nodrošinātas pret zagļiem vai svešām personām, saņemam paskaidrojumu: “Eiropā taču dzīvojam.”
Namruņa sistēma un tās uzstādīšana katram dzīvoklim izmaksā 40 eiro (aptuveni 27 latus), abonentmaksa mēnesī nesasniedz vienu eiro.
Karaļa pozīcija
Tā kā braucienā nav paredzēts neviena – ne liela, ne maza – lauku uzņēmuma apmeklējums, ķeru brīžus, kad tincināt mūsu pavadoni Polockas rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieku Pjotru Petkēviču. Kad lūdzu nosaukt lauksaimniecisko ražošanu raksturojošus skaitļus, viņš smaidot saka: “Ne jau skaitļos tā sāls, galvenais, ka ir attīstība – būvējam ceļus, pērkam modernu tehniku, ieviešam jaunās tehnoloģijas. Ja no govs gadā izslauc 6000 kilogramus piena un iekuļ 30 centnerus graudu no hektāra – tas taču ir labi, vai ne?”
Lauku kooperatīvās saimniecības vairs nesauc par kolhoziem, īpašumu formas ir dažādas, ir pat tā, ka lauku akciju sabiedrībās pilsētas rūpniecības uzņēmumi iegulda brīvos līdzekļus, kas ir izdevīgi abām pusēm.
Viskrasākās atšķirības ir starp lielajiem piena kompleksiem, kas lēnāk vai straujāk attīstās, un mazajām trīs līdz piecu hektāru fermeru saimniecībām, kam nav nākotnes. Bet kā uz kompleksu fona jūtas tas mazais, jautāju. Un saņemu optimistisku atbildi: “Kā karalis. Viņam taču ir traktors, kaimiņiem nav.
Ja naudas mazāk, nopirkts baltkrievu traktors, ja vairāk, amerikāņu traktors. Kombaina un citus pakalpojumus var saņemt no lielajiem saimniekiem. Mērķis viens – izslaukt vairāk piena, nobarot vairāk cūku. Par to lielo kompleksu mazais saimniekotājs nedomā! Šāda karaļa pozīcija palīdz dzīvot.”
Vasarā – divreiz vairāk maizes
Braslavas rajonā vidējā alga ir mazāka – 380 dolāru (ap 205 latu). Toties cilvēki daudz vairāk var izbaudīt dabas bagātības – te ir ap 300 ezeru, daudz upju, skujkoku un jaukto koku mežu, dabas parku, tūristu taku. Gan iedzīvotājiem, gan ārzemju tūristiem vienmēr galdā ir ezeru un upju zivis. Arī mēs tiekam cienāti ar zandarta zupu un uzzinām, ka jūlijā pēc moderna piena pārstrādes uzņēmuma atvēršanas sāks vietējās zivju pārstrādes kombināta rekonstrukciju un modernizāciju. Nacionālajā parkā “Braslavskije ozera”, kas plešas vairāk nekā 70 000 hektāru platībā, apskatām vairākus pēc Eiropas parauga iekārtotus viesu namus ezeru krastos un uzkāpjam visaugstākajā vietā – “Majak” kalnā, kur no novērošanas torņa uz visām pusēm paveras ezeru panorāma. Raugoties kartē, kur ūdeņi mijas ar mežu masīviem, pārsteidz zili zaļā mozaīka.
Mums stāsta par tūrisma infrastruktūras attīstības plāniem, par to, ka visvairāk tūristu brauc no Krievijas, ar pāris maskaviešu ģimenēm pat tiekamies un uzklausām stāstus par neskarto dabu, mieru un klusumu pie ūdeņiem, par izjūtām, ko rada skaistie skujkoku meži, ieskaitot nomierinošo klausīšanos lietus šalkoņā un skatīšanos, kā ūdens pilieni tek pa priežu stumbriem. Bet neviens mūsu pavadītājs neatbild uz jautājumu, cik tūristu gadā atbrauc. Pat runātīgais Braslavas rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Sergejs Šmatovs no konkrēta skaitļa izvairās: “Es jums atbildēšu citādi. Vasarā, kad ir galvenais tūristu pieplūdums, rajonā patērē divreiz vairāk maizes.”
