Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
9. jūlijs, 2014
Drukāt

Guntis Kalme: Veidojas kāda mūsu vēstures neosovjetiska mutācija
 (23)

Foto - LETAFoto - LETA

Krusti Rīgas 1.Meža kapu Balto krustu kapulaukā.

1941. gada 26. jūnijā LPSR NKVD komisārs Simons Šustins parakstīja pavēli iznīcināt 98 Latvijas pilsoņus, ar sarkano izceļot pamatojumu: “Sociālās bīstamības dēļ visus nošaut.” Viņu un citu čekas upuru kapu kopiņas 1941. gada 6. jūlijā izveidoja Balto krustu kapulauku Meža kapos. 1969. gadā vienā naktī tas tika nolīdzināts, virsū apbedījot citus. Atmodas gados tur tika uzstādīts liels balts krusts un kapulauks iespēju robežās atjaunots. Tas apliecināja, ka mums sava patiesā vēsture un tagadne ir svarīga. Arī šogad 6. jūlijā tur notika piemiņas pasākums.

Tomēr arvien biežāk nākas atzīt, ka situācija sabiedrībā šobrīd sāk līdzināties pirmsatmodas laikam. Kāri tveram katru patiesāku vārdu, drosmīgākam sabiedriskam darbiniekam klusītēm pateicamies par latviešu nācijas interešu aizstāvēšanu. Bet atšķirība ir tā, ka nu pilsoniskajā drosmē, patiesīgumā mēs regresējam. Aizvien vairāk publiski runātajā jūt patiesības mazināšanos, noklusēšanu, pat klajus melus. Tapusi politkorektuma jaunvaloda, izstrādātas klišejas nevēlamo marginalizēšanai (“radikāļi”, “fundamentālisti”). Sabiedrība un indivīdi attīsta pašcenzūru.

Vai tās būtu pārdzīvotās sovjetizācijas tālejošās sekas, metastāzes? Režīms veica mērķtiecīgu negatīvo selekciju. Ilgstoši, konsekventi tika demonstrēts, ka ar to vien, ka esi cilvēks, pietiek, lai tiktu represēts, pat iznīcināts. Sākumā likvidēja nepakļāvīgos, citus represēja iebiedēšanai. Pārējie bija spiesti pielāgoties, izveidojot apziņas mehānismu “patiesība ir tur – ārā (aiz “dzelzs aizkara”, aiz dzeloņdrātīm – disidentos) un uz mani neattiecas”. No patiesības nācās norobežoties. Bija drošāk to neteikt bērniem (atstāstīs skolā!), neapspriest ar darbabiedriem (“nostučīs”), kur nu vēl sacīt vai rakstīt publiski. Mēs zinājām patiesību, bet, personiski neapliecināta, tā aizvien vairāk attālinājās no mums, eksistēja tikai “virtuves režīmā”. Apliecināšana prasīja drosmi, bet to bija saēduši kompromisi, uz kādiem nācās iziet izdzīvošanas labad. Pašcenzūra triumfēja, izveidojoties sirdsapziņas dubultstandartiem. Lai gan drosmīgākie apguva Ēzopa valodu un prasmi rakstīt starp rindām un mazāk uzņēmīgie – atstāstīt dzirdēto vai lasīto citiem, taču varas mehānisms darbojās kaut truli, bet efektīvi. Ja gribēji palikt dzīvs, un kur nu, ja vēl gribēji veidot karjeru, tad principā vajadzēja ne tikai novērsties no patiesības, bet arī radoši attīstīt orvelisko “jaunrunu” un pat “jaundomu”. Tā režīms pakāpeniski lielam vairumam sāka tapt par iekšējo vergturi.

Klausoties 14. jūnija deportācijai veltīto pasākumu runās, izkristalizējās atziņa, ka veidojas kāda mūsu vēstures neosovjetiska mutācija, kuru raksturo notikumu mēroga samazinājums, abstrakta moralizēšana, atsacīšanās no vēsturiskā taisnīguma principa.

No deportāciju vēstures tiek ieteikts ņemt tikai individuālo ciešanu stāstu sāpes. Nav ieteicams runāt par cēloņiem, kas tās radīja, jo vairāk – par notikušā sekām latviešu tautai un valstij, īpaši par tām, kas joprojām ir nepārvarētas, bet nu jau tiek politkorekti noklusētas. Subjektīvās sajūtas, pārdzīvojumi tiek viegli relativizēti (“krievi paši no režīma cieta visvairāk!”), radoši papildināti ar citiem iespaidiem (“cik tur skaista daba un sirsnīgi cilvēki”). Tādējādi līdz būtiskiem vispārinājumiem mūsu vēsturei un secinājumiem šodienai, kam vajadzētu veidot rīcības vadlīnijas, tā arī netiek nonākts. Tas tiek panākts, nomainot notikušā mērogu – tautas traģēdija ir pārtapusi galvenokārt par personisku atmiņu stāstu virkni.

Tiek izteikti moralizējoši pamudinājumi “mācīties no vēstures, lai tas vairs neatkārtotos!” un “esiet modri!”, bez jebkādiem paskaidrojumiem, ko tas reāli nozīmē. Kur lai lojālie pilsoņi vēršas, redzot Krievijas piektās kolonnas graujošo darbību, ja Drošības policija situāciju tikai “monitorē”, bet reāli neko nedara?

Slēpti vai atklāti tiek ieteikts nealkt pēc atmaksas. Parasti runas konteksts parāda, ka tā faktiski tiek signalizēts neprasīt vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu. Atriebība ir vēlme gūt gandarījumu, sagādājot pāridarītājam tādas pašas ciešanas, bet prasība pēc taisnības ir nepieciešamība atjaunot Dieva iecelto morālo kārtību ar to, ka noziegums tiek nosodīts. Tikai tā ir reāli iespējams īstenot vēlmi “lai tas neatkārtotos!”. Tāpēc tika veikta Vācijas denacifikācija. Ebreji, neskatoties uz to, cik gadu desmiti pagājuši kopš nacisma zvērībām, meklē vainīgos, pieprasa tos tiesāt. Viņiem nepiedāvā “neturēt aizvainojumu”, “nemeklēt atmaksu” u.tml.

Domās vai īstenībā stāvot Balto krustu kapulaukā guldīto priekšā, tomēr varam sacīt, ka lielajā vēstures kopskatā mēs esam uzvarētājtauta. Pateicoties no iepriekšējām paaudzēm mantotajām Dievā balstītajām cilvēcības vērtībām, mēs pārcietām, izturējām un pastāvam. Tagad jāmeklē un jārod ceļi un veidi, kā, atrodoties starp Krievijas imperiālismu no vienas un globālismu no otras puses, noturēt savu nacionālo identitāti un valstiskumu un no jauna uzplaukt – ar Dieva palīgu un Viņa svētību.

Pievienot komentāru

Komentāri (23)

  1. Tur nu var piekrist -nežēlīgu genocīdu mēģina pārtaisīt apr nevainīgu pabraukāšanos ar vilcienu. Jau Atmodas laikā visā tika ielikts safabricējums, jo atklātību vadīja čekisti vai čekas aģenti. Tad tika radīta leģenda, ka 1949.g. deportācijas ir bijušas pavisam nevainīgas (loģiski, jo to realizētāji vēl tūkstošiem dzīvoja Latvijā). Elementāra patiesība ir cita. 1941.g. represijās vēl var saskatīt politisku konfliktu – konkurentu novākšanu. 1949.g. jau ir pliks genocīds. Tā sekas nācijas genofondā bija daudz briesmīgākas. Represijām masveidā tika pakļauti bērni un zīdaiņi, kā arī vecie ļaudis. Abas kategorijas masveidā gāja bojā. Bērni, radot demogrāfisku bedri, vecie aiznesot zināšanas par tautas vērtumu. Šī holokaustam pielīdzināmā nzoieguma, kuru iespe’jams labi dokumentēt un pierādīt, liecinieki vēl te dzīvo, kopā ar to pēctečiem dzīvo nokauto mājās un dzīvokļos, lieto to mēbeles un personīgās mantas. Mums bija tiesības iet un viņiem to pateikt acīs. Nē, tu neesi atbrīvotāsj, bet prasts bērnu slepkava un laupītājs. Vai iedomājas, ka tiem tiks piedots, jo pašiem tā gribas? Vai arī tie jau ir nolādēti septiņās paaudzēs? Un pašpiedošana šo nolādējumu neapturēs.

  2. Pašcenzūra veidojas smalku propagandas un mediju pasākumu rezultātā. Par bāzi tam kalpo tēze ka Demokrātija tā ir cilvēka autonomija. Tad nu katrs cenšas būt politkorekts pats par sevi.

  3. VB > Zigis 9. jūlijs, 2014 09:47 Atbildēt

    “Gandrīz katrā krietnā ģimenē kāds bija aizsargos,…”

    Tu domā?
    Paprasi kādam cik tais laikos maksāja šautene, kas bija jāpērk pašam?
    Jā, lielsaimniekam tās bija kapeikas/santīmi, bet kalpam…?

    Pie kam, sīkzemniekus (tātad arī kādam kalpus) tur vnk, sava statusa dēļ neuzņēma, vari ticēt – mans vecaistēvs mēģināja iestāties, bet viņš pelnīja Ls 5 dienā, tātad nekāds īstens patreiots jau tamdēļ vien it kā nevarēja būt. Viņu pasūtīja uz ciktur burtiem, teica, turēt muti un kalpot tālāk.

    Nekā petrsonīga, Zigi, vnk., arī tā ir vēsture par ko mierīgivar arī te šodien parunāt.

  4. Patiesi vārdi,bet atkal tiek noklusets ļaunuma vārds.Ir taču jāpasaka ka no sapūvuša celma ir veltīgi gaidīt izaugam augļnesošu koku.Šis celms ir jānolīdzina ar zemi un jaunais stāds ir jāstāda pūvuma nesagandētā augsnę.Praksē šis celms tiek laistīts un bagatīgi mēslots,tiek gaidīts brīnums.Problēma droši vien ir pūvekļa labi apmaksatāja kopeju komandā,kuri nevēlas zaudēt šo darbu.

  5. Patiess raksts ! Sen par to bij jāraksta un skaļak par to jārunā ! Jāatmet latviskā iztapība mūsu valsts ienaidniekiem !

    • Pareizi un vietā ir mācītāja un vēstures zinātņu doktora Gunta Kalmes vārdi. Arī kā īstens vēstures zinātnieks viņš pamatoti norāda uz pašcenzūras galvenajiem punktiem:
      1. Vērā ņemamas tikai individuālo ciešanu stāstu sāpes;
      2. Nav apkopojami represiju cēloņi kā arī sekas latviešu tautas mērogā un to nozīme Latvijas valstij;
      3. Žurnālistiska relativizēšana – krievi arī cieta, skaitliski vpat vairāk;
      4. Redakcionāla papildināšana ar citiem iespaidiem – tur skaista daba (pie nacistu gāzes kamerām arī bija skaista daba).
      Rakstā izteikts ļoti pamatots zinātnisks secinājums – apzināti vai neapzināti tiek nomainīts traģēdijas mērogs. Jāpanāk mēroga atjaunošana.

  6. Ja pat Latvijas baznīcas vēstures “liel-speciālisti” savas varoņtautas pārstāvju sasniegto neapjēdz,tad nav brīnums,ka 1905.g. revolūcijas 110-o gadadienu daudzi brīvības cīnītāji pilnīgā apjukumā sagaida:
    “Es pat pašlaik nezinu, ko īsti var darīt, kad viens no Latvijas galvenajiem resursiem – mežs – milzīgās platībās pieder ārzemniekiem,» atzīst Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs.” (TvNet.lv, Raimonds Pauls: savus kokus pārdodam, bet somi ne.)

    • Čekistiem ir talants sasaistīt nesasaistāmas lietas : kāds sakars komunistu zvērībām okupētajā Latvijā ar mežu un zemes pārdošanu mūsdienās ? Vienīgi tā , ka zemi pārsvarā pārdod tie , kuri , pateicoties padomju okupācijai , kļuvuši par mankurtiem , gļēvlatviešiem vai nodevējiem un čekistu pakalpiņiem

  7. domu pārmijnieks Atbildēt

    “4. maija liberālkomunistu režīms” pie varas tika ar proletariāta aktīvu un pat agresīvu atbalstu. Sovjetiskais proletariāts gribēja un joprojām mentāli grib dzīvot nevis Latvijas valstī, bet modificētā LPSR, kur ir Rietumu labumi, bet proletariāta “atbildība un pienākumi” pret valsti ir kā padomju vergu režīmā. Padomiskais, kosmopolitizētais un internacionalizētais proletariāts (kurš sevi bieži kļūdaini uzskata par latviešiem) atbildību un pienākumus Atmodas sākumā deleģēja reformkomunistiem, kuri atjaunotajā Latvijas valstī izveidoja šo “4. maija liberālkomunistu prettautisko (ar vārdu “prettsautisko” jāsaprot – pret latviešu tautas interesēm vērsto) režīmu” – sociālisma – kapitālisma himēru.
    Tālāk darbojās “pirmās pogas likums” – ja pirmā poga sapogāta nepareizi, arī pārējās būs nepareizi.
    Tātad secīgi – liela morāla atbildība par notikušo būtu jāuzliek uz padomiskā – kosmopolītiskā proletariāta pleciem, bet šeit rodas problēma, jo kā jau minēju iepriekš – proletariāts negrib, nemāk un nesaprot, kāpēc viņiem – “vienkāršajiem cilvēkiem”, “parastajiem cilvēkiem” (kā viņi paši sevi sauc) uzņemties atbildību un pienākumus, jo šie “mazie cilvēki” grib, lai citi domā viņu vietā. Šie “vienkāršie, parastie cilvēki” ir nesaprašanā, kāpēc ar viņiem tā ir, ka viņu deleģētie reformkomunisti par viņiem nerūpējās un kāpēc nav tā kā padomju vergu režīmā, kur viņiem par sevi nebija jāatbild, bet viņu vietā domāja citi.

  8. … Viss Kalmes teiktais patiess sakara ar vecas nomenaklaturas iespaidu uz vestures patiesibas izskausanu un latviesu tradiciju un patriotisma iznicinasanu .. bet nepilnigs !!!

    … Tiek aizmirsts viens no lielakiem un turpinosiem neomutacijas procesiem, neskatoties uz ta pieaugoso nepiederibu moderna un morala cilveka dzives vajdzibai —- kristietibas reakcionarisms ! Preteji, vesturiskai tradicionalo vertibu kulturai atdzimstot visa Eiropa, Kristietiba nepielidzinas sai jaunai Eiropas garigai stravai – etiskam un moralam neopaganismam, bet turpina konsolideties ap Romas priesteru uzstadito un turpinosi diskrediteto kultu … ta aizdzenot no sevis un Dievticigas sabiedribas lielako dalu no eiropiesiem…
    … Atrodamais cels paturet savu nacionalo identitati, valstiskumu un no jauna atplaukt, latvietim ir vel grutak ka tikai laipot starp imperialismu no Krievijas un globalismu, jo to zombet megina ari reakcionarais Romas kults …

    … Vismaz pirmskara laika, Luteranu macitaji realistiski atmeta evangelismu un saka kustibu kas apvienotu latviesu dveselei pienemamaku ticibas variantu: uzsverot Dieva macibu ne maksligi pienemtos un ar varasdarbiem Eiropai uzspiestos kultiskos Kristietibas elementus …

  9. Nākamgad šie “jauno ceļu” meklētāji joprojām klīdīs gar abiem Daugavas krastiem, jo Latviešu strēlnieku bataljonu 100-ās un 2.Pasaules kara beigu 70-ās gadadienas priekšvakarā, “kalm-isti” tā arī nav apjēguši latviešu tautas vairākuma izvēli 20.gs. vēstures izšķirīgajos mirkļos. Tādiem “laipotājiem” (V.Lācis) tikai par vēstures objektu globalizācijas/amerikanizācijas laikos lemts būt…..

  10. Nomalis un Ojārs jau pareizi raksta.Tās ir mūsu cilvēku domas,pārdzīvojumi.Savulaik ar nodomu tika izveidota vēlēšanu sistēma,kura palīdz plaukt prettautiskai politiķu darbībai.Un šī partiju ņemšanās,ko savulaik pārtrauca Kārlis Ulmanis,ne pie kā laba nevar novest.

  11. To mūsu partiju pretdarbību patiesām tautas interesēm, patiesi latviskas Latvijas veidošanai varam vērot Latvijas svētku un atceres dienu gadījumos. Mūsu tautas centieni apzināti tiek mazināti un nolīdzināti ar zemi. 4. maiju, ko mums patiešām vajadzētu atzīmēt kā mūsu atdzimšanas svētkus vietvaru valdnieki ( ZZS ) iesaka atzīmēt rušinoties savos piemājas dārziņos. Nekādu pasākumu ne skolās ne pagastos. Atceres dienas 25. martu un 14. jūniju atzīmē tikai tad, ja tās iekrīt darba laikā, bet brīvdienās izliekas nepamanot. Druvas korespondente mani pat pamācīja, ka svētkus un piemiņas dienas jāatzīmē tad kad sird to liek nevis kad tie ir kalendārā. Tautai tik nozīmīgus svētkus kā līgo vakaru pārvērš jau kuro gadu desmitu par prastu estrādes koncertu izmantojot Paula ietekmi uz plašām tautas masām. Kāpēc līgot? Re cik jauki Raimondiņš spēlē un jaukie aktierīši dzied!Bet mēs klusējam un ļaujam demagogiem pat no LA graut mūsu pārliecību. Nacionālisms mums nav vajadzīgs. Nav vajadzīga arī valstnācija Preambulā un tad jau prezidents ar mierīgu sirdi var to izsludināt.Ne tikaipolicejiskām metodēm (Cēsu policija pirms dažiem gadiem aizliedza Visu Latvijai jauniešiem ierasties Cēsīs) bet parlamentāru nostāju plašām tautas masām tiek iepotēts uzskats par NA mazspēju un zemo intelekta līmeni salīdzinājumā ar prokomunistisko ZZS un proliberālo Vienotību. Cik ilgi vēl ļausim šiem sp;ekiem mūs noniecināt?

  12. Kurus vienus no pirmajiem centās iznīcināt mūsu ienaidnieki? Aizsargus.Jo viņi garantēja drošību savos pagastos.Gandrīz katrā krietnā ģimenē kāds bija aizsargos,kuri arī patriotiskā garā audzināja savus dēlus.Mūsdienās lielāka vērība jaunatnes patriotiskajā audzināšanā būtu jāuzņemas pašvaldībām,jārūpējas par Jaunsardzes izveidošanu sadarbībā ar ZS bataljoniem.Pašlaik novadu domēs siltās vietiņās ir iekārtotas jaunatnes lietu speciālistes,sabiedrisko attiecību meitiņas utt.,bet jaunsargu instruktoram aldziņai naudas neesot.

  13. Aizņemti ar ikdienas rūpēm,mēs nepietiekamu uzmanību veltam politikai,ko propagandē mūsu politiķi,viņu izteikumiem un rīcībai,par ko pareizi raksta mācītājs.Turpinām viņus ievēlēt.NA tiek nozākāta-nu ko tie jaunie gurķi.Mūsu spēks,nacionālā stāja,patriotisms būs un neizzudīs, ja to,ko neveic valstiskā līmenī,stiprināsim un audzināsim ģimenēs,savos dēlos un meitās.

  14. “… Ebreji, neskatoties uz to, cik gadu desmiti pagājuši kopš nacisma zvērībām, meklē vainīgos, pieprasa tos tiesāt…”

    Ko tu te daudz vairs atradīsi?
    + 1 – 2 -vus jau tiesāja – izsmiekls/kauns, kurš labāk lai ar vairs neatkārtotos.

  15. Īstenībā jau bija pat vēl trakāk, jo arī “virtuves” sarunas bija bīstamas. Ja tava dzimta lielāka, tad tur gandrīz droši atradās vieta arī kādam komunistam, vai pat čekistam, vēlāk, kad latvieši saradojās ar atbraukušajiem (mīlestībai jau nepavēlēsi), arī gadījās, ka jaunajos rados ir pat kāds staļinists un pat “atkušņa” cilvēkiem īsta uzticēšanās nevarēja būt. Es jau no bērnības zināju (vecāki iekala galvā), ko es kur drīkstu runāt. Tas tā iesēdās prātā, ka, Atmodai sākoties, pat bail kļuva pirmos neatkarīgās Latvijas karogus redzot, tikai krasmalas manifestācijās bailes pazuda. Vairs ne man, esmu jau vecs, bet jaunajos visdrīzāk, pārmantotās bailes sēž iekšā: pirmkārt, vēršanās pret Krieviju var kaitēt biznesam, otrkārt, ja nu patiešām mēs atkal tiekam okupēti, tad labāk tagad ciest klusu un “nečivināt” par Ukrainu, galu galā, kāda mums tur daļa?. Treškārt, arī Latvijas bizness daudzviet pieder krieviem, būsi ar nacionālu stāju, vēl darbu pazaudēsi. Un tā tālāk. Kā saka, nebūsim ideālisti, latviska Latvija vairs nebūs nekad, būsim reālisti. Īpaši, ja 90. gados izvēlētais ekonomiskais modelis radīja mūsdienu trimdu. Taču, pārmaiņas pasaulē veic ideālisti, nevis reālisti. Ja gribat, lai Latvijā nekas nemainās, labi – esiet politkorekti! Dancojiet pēc citu stabules! Vai tā?

  16. Ļoti labs raksts! Te ir skartas ļoti būtiskas problēmas, jo mūsu gļēvlatvieši, kas tikuši pie varas, tikai sien sēru lentītes pie karogiem un piemin upurus, bet pat neiepīkstas par to, ka daudzi pie šiem upuriem vainīgie joprojām dzīvo starp mums un nav sodīti.

  17. Šustins bija ,,humāns,,čekists ,jo lika iznīcināt tikai 98 tautas ienaidniekus,salīdzinot ar ar vēsturnieku Jurjevu,kas grāmatā ,,Trešā impērija,, prasa iznīcināt visus baltiešus un guvis lielu attiecīgas publikas atsaucību .Gan jau kāds tautietis ,tuvs draugs būs sazīmējis tos 98 tautas ienaidniekus un nolicis Šustinam uz galda.Tā pat tika pienestas ziņas vāciešiem kara laikā kurās mājās slēpjas žīdi.Arī tagad morāle nav mainījusies,tikai pastiprinājusies iedzīvošanās kāre uz cita nelaimes rēķina.

  18. Kā var runāt, ka krievs pats ir vairāk cietis ja GULAGu sastāva ir bijis apmēram 50% ukraiņi, 25% baltieši bet pŗejos krievu kādi 6%?

    • Ja brīdī,kad Hruščovs nāca pie varas gulagos bija 120 miljoni cilvēku,tad sanāk latviešu bija 30 miljoni?

      • Staļina nāves brīdī Gulagā bija19 miljoni ieslodzīto.100miljoni – kopējais komunistu upuru skaits, ieskaitot karu upurus.

        • komunisms un mūsdienu neonackomunisms ir antikriviska konstrukcija. noziedznieki ukraiņu nackomunisti hruščevs-brežņevs-gorbačevs īstenoja reālo un morālu genocidu pret Krievu tautu.
          pašlaik KF ir vienīga valsts pasaulē, kur parlamentā nepastāv pamatnācijas nacionālā partija.
          par to rūpejas putins (šolomovs)

Draugiem Facebook Twitter Google+