Mobilā versija
Brīdinājums +10.2°C
Gaitis, Gaits, Karīna
Otrdiena, 17. oktobris, 2017
17. janvāris, 2017
Drukāt

Balva, kas nepārsteidza. Otrā NN Nakts norit tomātu audzē mākslas “izgāztuves” vidū

Foto: Jūlija DibovskaFoto: Jūlija Dibovska

Ar jau ierasti skanīgu un daudzrunīgu šovu 16. janvāra vakarā noslēgusies Normunda Naumaņa Gada balvas mākslas kritikā pasniegšanas ceremonija Jaunajā Rīgas teātrī.

No balvai 2016. gadā pirmo reizi pieticīgi iekārtotās skatuves šogad ar Kultūras ministrijas atbalstu izveidota īpaša “mākslas izgāztuve” – reizē auglīga un pretīga, ar mēslojumu un plastmasas iepakojumiem, pudelēm. Šo augsni aiz sevis “atstāja” desmitiem “aktieru”, kas atklāja pasākumu, demonstrējot rūpīgu urbšanos mobilo telefonu ekrānos un skaļu iebļaušanos. Patērētājsabiedrības vērtību kritisks atspoguļojums.

Visu sastingušo moderno zombiju vidū kustējās un runāja Baiba Broka, Egons Dombrovskis, Rēzija Kalniņa, Ivo Martinsons un Ivars Puga: no planšetdatoriem tika lasīti pasaulslavenu teorētiķu manifestu fragmenti, gandrīz vai hronoloģiski precīzi ar izvēlētajām mākslas definīcijām fiksējot mākslas kritiķu refleksijas tieksmi samezgloties, atslābt, vienkāršoties un kļūt ģeniālai. Par laimi, šis ilgstošais ieskats teorētiskajās mākslas apjēgšanas dzīlēs lika saprast, ka jautājums “kas ir māksla?” ir mūžīgs.

Nedaudz vieglāk un izklaidējošāk varēja būt uztverams Dāvja Sīmaņa un Viestura Kairiņa iznāciens, uz “auglīgi” nosētās skatuves ievelkot nelielus, bet jau krietni nobriedušos tomātu stādiņus, kam bija lemts sildīties tieši zem neona lampas “NN NAKTS”. Režisori “gaidot Godo” stilā uzsāka diskusiju par to, kas ir kritiķis jeb “tas, pa vidu, starp “Like” licējiem un māksliniekiem” un “kam viņam tas ir vajadzīgs”.

Ja pirmais NN Nakts pasākums bija lielā mērā veltīts Normunda Naumaņa piemiņai, tad šoreiz balvas pasniegšanas ceremonija beidzot bija apstājusies pie saviem tiešajiem pienākumiem – radoši, ar intelektuālu slodzi risinājusi kritikai svarīgus jautājumus, norādot, ka refleksija nav vieglprātīga spēle, bet gan smags, nūģīgs darbs. Un šīs ceremonijas skatītājam tas noteikti bija jājūt. Šāda pieeja gan rada zināmas grūtības apbalvošanas ceremonijas dažādošanas scenārijiem – kas nākamajos NN Nakts gados varētu mainīties šo mūžīgo refleksiju saturā? Ja nu vienīgi nākamreiz uzstāsies citi personāži, iestudējumu neveidos Viesturs Meikšāns un par scenogrāfiju nerūpēsies Monika Pormale, bet gan kāds cits. Un arī nominēto personībai, tāpat kā šogad, būs tikai maza Ilmāra Šlāpina nolasīta recenzijas fragmenta vērtība.

Interesanti, ka NN balva neskāra kino kritiku, neskatoties uz arvien pieaugošo Latvijas filmu skaitu, kas taču veicina arī refleksiju daudzumu. Tāpat zināma neapmierinātība varēja valdīt vizuālās mākslas kritiķu vidū – acīmredzot atsaucoties uz to, ka labākais šajā jomā jau tika apbalvots 2016. gadā (Vilnis Vējš), šogad neviens vizuālās mākslas kritiķis netika pat nominēts. Tāpēc jo īpatnējāk, ka “trakā profesora” monologu par tomātu audzēšanu un kritiku nolasīja mākslas kritiķis Kaspars Vanags. It kā sasaistot nominētajiem pasniegtās kastes ar tomātiem un svinīgi ironisko teatrālismu, taču būtībā izveidojot tikai kārtējo teorētisko refleksiju pirms ceremonijas pārsteidzoši vājā punkta – apbalvošanas, kas noritēja bez izdomas un pat bez papildu informācijas. (Ko bez Normunda Naumaņa bezjēdzīgās piespraudes un tomātu kastes iegūst balvā? Izrādās, 1500 eiro stipendiju no TILDEs.)

Ar žūrijas sastāvu publika netika tuvāk iepazīstināta, lai gan ceremonija bija tik teatrāli uzskatāma. Ilmārs Šlāpins, Dita Rietuma, Laima Slava, Ieva Lešinska-Geibere, Baiba Kurpniece, Valdis Ābols un Sarmīte Ēlerte nolēma galveno balvu piešķirt teātra kritiķei Edītei Tišheizerei (“Teātra Vēstnesis”, “IR”, “Diena”, Kroders.lv u. c.). Šo izvēli žūrija pamatojusi ar to, ka kritiķe savos tekstos spēj iejusties gan aktieru, gan režisoru radītajā, vienlaikus paliekot uzticīga gan lasītājam tuvai skaidrajai domai un radot ļoti lasāmu kritikas tekstu – būtībā arī mākslas darbu. Līdzīgi nopelni noteikuši arī Jaunā kritiķa veicināšanas balvas likteni, jo mūzikas, mākslas, kino un literatūras apskatnieku vidū tika izcelts topošais teātra kritiķis Toms Čevers.

Balvas noteikti ir pelnītas un izdalītas godīgi, vienīgi saspringt liek žūrijas vienbalsīgais (divbalsīgais) atbalsts tikai un vienīgi teātra kritikai. Lai gan šī refleksiju nozare, tāpat kā teātra māksla vispār Latvijā patiešām ir labā līmenī, rodas zināma disproporcijas sajūta. Domāju, ka pārējie galvenās balvas pretendenti – Artis Ostups, Armands Znotiņš un Jegors Jerohomovičs – piekritīs vismaz daļēji (un to es redzēju viņu sejās un žestos, uz skatuves), ka konkurēt balvas saņemšanā ar tik pieredzējušu kritiķi kā Edīte Tišheizere ir diezgan bezcerīgi. Pārsteiguma nebija nevienam, lai gan, protams, apstrīdēt lēmumu ir grūti. Un vai jaundibinātai balvai būtu jāsagādā pārsteigumi, ja, piemēram, literatūras kritika drīzāk piedzīvo mutācijas un iekonservējas, nevis zeļ?

NN Gada balva ir divus gadus vecs radījums, tomēr arī šis vecums liek atzīmēt dažus objektīvus plusus un mīnusus, kuru atzīšana, iespējams, ietekmēs NN Nakts prestižu un nākotni. Ir patīkami, ka žūrija nenominē tos autorus, kuri melo lasītājiem, proti, neskatās uz darbiem kritiski, raksta ražīgi, bet pievēršas pašreklāmas un pasūtījuma rakstiem. Iespējams, to varētu dēvēt par angažētās publicistikas noliegšanu.

Sliktākais diemžēl slēpjas balvas “saknēs” – to ir dibinājuši kultūras profesionāļi, kas arī žūrijas sastāvu izvirza no sava vidus. Diemžēl šajā žūrijā ir gan atsevišķi izdevēji, kuru darbi tiek kritizēti un kuri izdod nominēto darbus, gan noteiktu mediju pārstāvji, kuru teritorijā kritiskie teksti tiek vai netiek publicēti, gan arī reti, bet zīmīgi autori (vispārinot), kuru paveiktie darbi var tikt kritizēti. Iespējams, visgodīgāk (un utopiskāk) būtu, ja Normunda Naumaņa biedrības dibinātāji žūrijā izvirzītu neatkarīgus jomu pētniekus – ne tikai profesionālus muzikologus, bet arī literatūras, teātra, mākslas, kino u. c. jomu zinātniekus. Var tikai iedomāties, cik daudz pārsteigumu šāda žūrija sastrādātu. Bet varbūt tad šī balva beidzot pārsteigtu – kaut vai ar to, ka arī mūsu cienījamajai mākslas un kultūras teorētiķiem beidzot būtu iespēja sacerēt kādu manifestu un praksē meklēt atbildes uz jautājumu “kas ir māksla?”.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+