Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
25. jūlijs, 2012
Drukāt

Balvu policistu lietā iesaistītie izbēg no kriminālatbildības


Foto - LETAFoto - LETA

Augstākās tiesas Senāts senatoru Voldemāra Čiževska, Ingunas Radzevičas un Artūra Freiberga personā 30. maijā pieņēma lēmumu būtiskā lietā, par kuru ziņas pirms dažiem gadiem pāršalca visu Latviju. 


Senāta spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams. Tiesneši secinājuši, ka bijusī Balvu rajona policijas pārvaldes kriminālpolicijas biroja priekšniece Solvita Vīgante, šā paša biroja nodaļas priekšnieks Andrejs Aleksejevs un kārtības policijas nodaļas priekšnieks Arkādijs Kravalis nav saucami pie kriminālatbildības. Tādējādi ar neveiksmi beidzās Rēzeknes prokuratūras prokurora Andra Škutāna centieni trijās tiesās saukt vainīgos pie kriminālatbildības.

Senāta lēmums pelnījis izvērstāku vērtējumu. Jo vai tiešām pēc tiesnešu lēmuma jāsecina tā – policisti (valsts amatpersonas) drīkst viltot pierādījumus nozieguma slēpšanas nolūkā, par to saņemot niecīgu sodu? Vai disciplinārsods ir pietiekams sods? Un kā izvērtēt un pierādīt būtisku kaitējumu valsts varas prestižam un mundiera godam?

 

Gribēja slēpt dzērumu

Īsumā atgādināsim 2006. gada 22. marta notikumus, kuri izraisīja tik plašu rezonansi sabiedrībā, ka pat pēc sešiem pagājušiem gadiem Balvu policija joprojām nav tikusi vaļā no kauna traipa.

Balvu kriminālpolicijas inspektors Aigars Pužulis toreiz piedzēries sabrauca 17 gadus veco balvēnieti Artūru Štokni. Notikuma vietā ieradās S. Vīgante, A. Aleksejevs un A. Kravalis, kuri nolēma Pužuļa noziegumu mīkstināt, proti, glābt no dzēruma konstatēšanas. Trijotne izplānoja, ka Pužuļa vietā asinis alkohola pārbaudei nodos Aleksejevs, kurš bija pilnīgi skaidrā. Vest uz Balvu slimnīcu viņu nevarēja, jo tur Aleksejevu pazina, tāpēc bija jāved uz Gulbenes slimnīcu. Vešanu uzticēja kārtības policijas jaunākajam inspektoram Armandam Loginam. Taču Logins nevarēja samierināties ar šādu krāpšanu un nākamajā dienā aizgāja uz prokuratūru un visu izstāstīja.

 

Vainīgie bez soda nepalika – A. Pužulis saņēma piecu gadu cietumsodu, bet priekšnieku trijotne – tikai disciplinārsodus. Vīganti un Kravali atzina par neatbilstošiem ieņemamajiem amatiem, un viņi darbu policijā pameta. Aleksejevu pārcēla darbā uz Alūksni. Taču visas tiesu instances ignorēja prokurora apsūdzību par trijotnes saukšanu pie kriminālatbildības.

 

Prokurors A. Škutāns uzskata, ka Vīgantes, Kravaļa un Aleksejeva darbību dēļ nodarīts ievērojams būtisks kaitējums valsts pārvaldei, policijas prestižam, diskreditēts policijas darbinieka amats, radot sabiedrībā uzskatu par policistu bezatbildību un visatļautību. Par to rakstīja prese (plaši par to vēstīja arī “Latvijas Avīze”), stāstīja televīzija un radio, runāja sabiedrībā. Bet divu instanču tiesas un arī Senāts uzskata, ka nav pierādīts, kādā veidā policijas priekšnieku prettiesiskā darbošanās būtu izpaudusies kā būtiska kaitējuma nodarīšana valsts pārvaldei, valsts varai vai ar likumu aizsargātām personu tiesībām un interesēm. Respektīvi, neesot nevienas objektīvas pazīmes, tikai plaši, vispārīgi un subjektīvi secinājumi, nav konstatēts nedz mantisks zaudējums, nedz būtisks kaitējums valstij vai kādai personai.

Jāpiebilst, ka notikumā iesaistīts bija arī Balvu rajona izmeklēšanas tiesnesis Vents Sobočevskis, policistes Solvitas Vīgantes vīrs. Viņš toreiz sēdējis sievas dienesta mašīnā, ar kuru uz Gulbenes slimnīcu, lai veiktu asins analīzes, aizgādāts nevis īstais vainīgais policists, bet gan viņa kolēģis, kurš izlikās par avārijā vainīgo. Logins Tieslietu ministrijai lūdza izvērtēt tiesneša rīcības atbilstību Tiesnešu ētikas kodeksa normām, neveicot nekādas darbības, zinot, ka tiek slēpti pierādījumi. Tiesnešu disciplinārlietu kolēģija rosināja Sobočevski atcelt no amata, un Saeima to arī izdarīja (tiesnešus iecelt un atcelt no amata var tikai parlaments).

 

Acīmredzami, 
bet nepierādāmi

Prokurors A. Škutāns ir acīm redzami vīlies Senāta lēmumā. Joprojām uzskata, ka taisnība ir viņam. No prokurora gan neizdodas izvilināt vārdus, ka lēmums ir tiesas brāķis. Vien to, ka tiesa pēc saviem ieskatiem interpretējusi likuma normu par būtisko kaitējumu, par ko nav viennozīmīgas izpratnes. “Es gāju līdz galam un darīju visu iespējamo, lai policijas priekšnieki tiktu saukti pie kriminālatbildības.

 

Pasakiet, kā lai pierāda, ka grauts policijas prestižs? Būtu jānopratina policisti? Tas taču ir tik acīm redzami un ir vispārzināmi, ka to tā arī tiesai vajadzēja uztvert. Neuzskatu, ka apsūdzībai būtu bijis jāpievieno avīžraksti, izdrukas un komentāri no interneta portāliem.

 

Par šo lietu jau runāja un rakstīja nevis kā par kaut kādu lietu numur 11110011505, bet gan kā par negodīgo Balvu policistu lietu.” No viņa teiktā var noprast, ka zem prokurora goda ir tiesai pierādīt acīm redzamo, līdzīgi kā, piemēram, zāle ir zaļa, debess – zila, zeme – melna. Bet varbūt tomēr vajadzēja?

Starp citu, neko daudz jau prokurors neprasīja. Par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un dienesta viltojumu Vīgantei – naudas sodu desmit minimālo algu apmērā jeb 2000 latus, Kravalim – 12 algas jeb 2400 latus, Aleksejevam – trīs algas jeb 600 latus. Cita lieta, ka kriminālsods paliktu kā neizdzēšams traips visu triju biogrāfijās.

 

Kauna traips 
nav nomazgāts

“Balvu policija joprojām šo kauna traipu nav nomazgājusi,” uzskata Balvu policijas iecirkņa kārtības policijas nodaļas priekšniece Rita Kravale (ar Arkādiju Kravali radniecība nesaistot, uzvārdu sakritība). “Kad aizbraucam uz kādu policistu saietu, joprojām gadās, ka kāds iebaksta ar pirkstu: ā, jūs no Balviem, kur tie nesmukumi gadījās…

 

Kad Pužulis sabrauca jaunekli un neaizgāja pie viņa mātes lūgt piedošanu un finansiāli palīdzēt ar naudu bērēm, es viņam piezvanīju un teicu, ka man kauns, ka mēs abi vienu formu nēsājam. Pužulis man meloja, ka gājis pie mātes. Pēc tā gadījuma, cik zinu, neviens policists ar viņu nav kontaktējies.”

 

Pužulim ir trīs bērni un sieva – skolotāja. Sodu izcietis Vecumnieku atklātā tipa cietumā un pa dienu braucis strādāt uz Rīgas Centrāltirgu. Tagad ir uz pilnīgi brīvām kājām un nav arī probācijas dienestu uzskaitē. Neoficiāli uzzināju, ka, strādājot par policistu, bieži esot braucis dzērumā, bet kolēģi viņu pieseguši.

R. Kravale nosoda arī Vīganti un Kravali, kuri kopumā tomēr esot bijuši godprātīgi policisti, bet Aleksejevu vērtē kā dzimušu policistu, atsaucības kalngalu un vienu no profesionālākajiem operatīvajiem darbiniekiem, bet kuram “tajā brīdī laikam kaut kāds pilnmēness uznāca”. Bet Logins rīkojies, kā policistam tādā situācijā būtu bijis jārīkojas.

 

Viļas policijā

Armands Logins Balvus un policiju ir pametis un tagad dzīvo Rīgā, mācās par virsnieku Nacionālajā aizsardzības akadēmijā.

“Policijā esmu vīlies. Tur strādā daudzi tādi, kam citur nekur nav vietas, piesedz viens otru nelietībās,” uzskata Armands. Viņš kādu laiku pēc notikušā strādājis turpat Balvu policijā. Neviens viņam par ziņošanu neesot pārmetis, taču no viņa uzmanījušies. Baidījies, ka par kaut ko nenosūdz. “Tolaik biju puika, tikai deviņpa
dsmit gadus vecs. Priekšniecība bija notikuma vietā, lēma. Ko es tur daudz sapratu, redzēju tikai nedaudz sabuktēto automobili… Kad vedu Aleksejevu nodot asinis, tad gan viss kļuva skaidrs. Bet es vēl nezināju, ka sabrauktais jauneklis ir komā.

 

Otrajā dienā Vīgante mani iesauca kabinetā un piekodināja turēties pie versijas, ka asinis nodevis Pužulis. Kad uzzināju, ka jauneklis slimnīcā miris, negulēju visu nakti un no rīta gāju pie prokurora. Ar diktofonu, jo vairs nevienam neuzticējos. Man viena saruna ar Vīganti bija jau ierakstīta.

 

Viņa vēl pēc manas sarunas ar prokuroru aicināja atgriezties
 pie sadomātās versijas, bet Kravalis tēloja pārsteigumu un teicās neko nezinām.”

A. Logins uzskata, ka Pužulis saņēmis taisnīgu sodu, bet policijas priekšnieku trijotne, viņaprāt, tikusi cauri ar vieglu izbīli un bija pelnījusi kriminālsodu.

Man izdevās sazināties ar Arkādiju Kravali, kurš dzīvo Balvu novadā. Viņš uzskata, ka saņēmis taisnīgu sodu – par neatbilstību amatam. Aizgājis pensijā, bija jau četrus gadus pa virsu nostrādājis: “Patīkami nebija. Sīkāk neko komentēt negribu. Jācenšas aizmirst pagātni un jādomā par nākotni un veselību.” A. Kravalis nodarbojas ar lauksaimniecību.

 

Dievs sodīs 
tiesas vietā

Bojāgājušā Artūra māti Vitu Štokni sastopu Bērzkalnes pagasta Rubeņu ciemā, kur viņa palīdz jaunākajai meitai lauku darbos: “Man nav spēka un naudas, lai cīnītos par taisnīgu sodu. Dievs sodīs! Pužulis saņēma taisnīgu sodu, bet viņam blakus uz apsūdzēto sola vajadzēja atrasties arī priekšniekiem.”

Artūrs esot bijis labs dēls, visa dzīve viņam bijusi priekšā. Pēc notikušās nelaimes V. Štoknei sākušās problēmas ar nerviem, viņai piešķirta 2. grupas invaliditāte. Dēlam piemineklis kapos joprojām nav uzlikts, jo trūkstot naudas. Cerējusi uz tiesas piespriesto kompensāciju no Pužuļa – viņam divu gadu laikā jāsamaksā 5250 lati. Pusgada laikā šis iespējis vien 52 latus, pēdējais maksājums bijis maijā – Ls 5,60.

 

Viedokļi

Vai tiesas lēmums ir atbilstošs?

Pēteris Dzalbe, Augstākās tiesas Senāta krimināllietu departamenta priekšsēdētājs, Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks: “Nebūtu ētiski, ja es komentētu citu tiesnešu pieņemtos lēmumus un spriedumus. Lietu iztiesāja visās trijās tiesu instancēs, un visās atzina, ka lietā nav iesniegti pierādījumi, kas apstiprinātu apsūdzībā izteikto apgalvojumu par būtisku kaitējumu valsts varai, pārvaldības kārtībai, personas tiesībām un interesēm.

 

Apsūdzībā bija ietverti tādi formulējumi kā, piemēram, “negatīva rezonanse”, “prestiža graušana”, “amata diskreditēšana” kā būtiska kaitējuma izpausmes. Bet katrs apgalvojums ir jāpierāda, tas nevar palikt pieņēmuma līmenī. Tiesa jau abstrakti nevērtē – ir cilvēks vainīgs vai nav. Tiesa vērtē, vai ir pierādījumi cilvēka vainai.

 

Būtisks kaitējums bez pierādījumiem ir netverams jēdziens. Prokuroram vajadzēja vismaz avīžu rakstus sagādāt, kuros cilvēki stāsta par negatīvo rezonansi, un kādu policistu nopratināt par situāciju policijā pēc notikuma. Tiesai neder apgalvojums, ka “visi runā, raksta un zina”. Ja būtu pierādījumi, iespējams, tiesa lemtu citādi. Tiesas kļuvušas arī uzmanīgākas, jo ņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, izteiktos pārmetumus Latvijas tiesām. Labi, būtu bez pierādījumiem tiesa lēmusi, ka nodarīts būtisks kaitējums, notiesātie pasūdzētos Eiropai un mēs atkal tādus belzienus dabūtu… Jo Cilvēktiesību tiesu neinteresē, ir vai nav bijis būtisks kaitējums, bet gan, ka tiesa lēmusi bez pierādījumiem. Neko negribu pārmest arī prokuroram: viņš centās savas sapratnes līmenī.

Krimināllikumā, lai norobežotu disciplināro, administratīvo un civiltiesisko atbildību no kriminālatbildības, daudzās normās tiek lietoti vērtējuma jēdzieni, tostarp, arī “būtisks kaitējums”, kas jāpierāda. Katram konkrētam gadījumam krimināllikums netiek rakstīts, tāpēc tajā tiek ietverti arī vispārināti jēdzieni. Atsevišķās lietās izraisās diskusijas starp juristiem un arī sabiedrībā par būtiskā kaitējuma izpratni un tā formulēšanu apsūdzībā. Juridiskā teorija un prakse nestāv uz vietas, bet attīstās un mainās, arī izpratne, kas ir būtisks kaitējums. Profesors Uldis Krastiņš vienā no žurnāla “Jurista Vārds” numuriem izsaka viedokli, ka būtiska kaitējuma pierādīšanā kā ekspertu atzinumus varētu izmantot speciālistu valsts pārvaldīšanas, cilvēktiesību jomā. Ekspertu atzinums ir viens no pierādījumiem kriminālprocesā. Šā priekšlikuma ieviešana praksē varētu atrisināt daudzus jautājumus to krimināllikuma normu piemērošanā, kur runa ir par būtisku kaitējumu.”

 

Inga Reine, bijusī valdības pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās (šobrīd Latvijas pārstāvniecības Eiropas Savienībā padomniece), kura kā cilvēktiesību eksperte savu karjeru beidza, neskopojoties ar kritiku Latvijas tiesnešu virzienā: “Grūti komentēt konkrētu lietu. Tas, ka tiesai vajadzēja vērtēt būtisko kaitējumu kriminālatbildības aspektā, šaubu nav.

Bet jāsaprot, ka arī disciplināratbildība ir sods. Konkrētam cilvēkam šis sods var būt pietiekams, jo izdarītā nelikumība var būt vienīgais tāds gadījums dzīvē, vaina ir atzīta, sods ietekmē sociālos pabalstus, izdienas pensiju, karjeru. Tas var būt tik nopietns sods, ka kriminālatbildība vairs nav nepieciešama.

 

Protams, vienlaikus jāsaprot, ka mundiera godu nevar izmērīt naudā, citās konkrētās lietās un terminos. Tiesai jādomā, lai sods būtu preventīvs, kas novērstu citus līdzīgus gadījumus nākotnē, tiesai jāizsver, cik daudz konkrētais nodarījums grauj uzticību tiesībsargājošajām iestādēm, sistēmai kopumā.”

 

Andrejs Judins, Saeimas deputāts, krimināltiesību eksperts: “Lasīju spriedumu šajā lietā. Vārdi jau pareizi, tiesai no juridiskās tehnikas pieeja arī ir pareiza, bet sprieduma izskaidrojums pieklibo. To, kas ir būtisks kaitējums un derētu visos gadījumos, jau nevar ierakstīt likumos, tad būs kādi 500 panti. Bet šajā konkrētajā gadījumā tiesai vajadzēja ar izpratni saskatīt būtisku kaitējumu, jo tas pastāv, nevis vērtēt tikai iesniegto informāciju. Kas tas ir, ja amatpersonas vilto dokumentus? Šis kaitējums ir nesalīdzināmi lielāks par zādzību lielveikalā, par ko krimināli notiesā. Sabiedrībai jau nav jāiedziļinās juridiskajā tehnoloģijā, bet ir svarīgi, ja cilvēks izdara kaitīgu nodarījumu, tam seko attiecīga atbildība. Šajā gadījumā sistēma nenostrādāja. Es jau saprotu, ka prokuratūra rāda ar pirkstu uz tiesu, tiesa – uz prokuratūru, abas puses vēl var teikt, ka likumdevējs nav uzdevumu augstumos, jo likumi nav skaidri uzrakstīti, bet pilsonim jau vienalga, kura iestāde slikti strādā. Likumdevēja pieeja ir tāda: ja amatpersonas darbība ir kaitīga, bet bīstamība nav ļoti liela, par to paredzēta disciplināratbildība.

 

Ja ir nopietns apdraudējums, jābūt kriminālatbildībai. Bet problēma ir tāda, ka būtisks kaitējums ir jāapraksta. Šajā gadījumā apsūdzība nebija pietiekami labi uzrakstīta. Tautai ir svarīgs taisnīgs spriedums. Manuprāt, šajā lietā taisnīga sprieduma nav. Likums piemērots formāli, prokuratūra nenostrādāja tā, kā vajadzēja.

 

Iznākums ir neapmierinošs, nederīgs, slikts. Ar šo būtisko kaitējumu vienmēr ir problēmas, jo likums nosaka, ka būtisks kaitējums ir piecas minimālās mēnešalgas plus apdraudētas citas intereses, vai arī ir ievērojams apdraudējums. Manuprāt, šajā lietā prokuroram vajadzēja ne tik daudz runāt par nodarīto kaitējumu policijas prestižam un par to, ka cilvēki slikti domās par policiju, bet par to, ka amatpersonas viltoja pierādījumu, lai pārkāpējs neatbildētu par nodarīto. Fakts, ka nav zaudējumu naudā, nenozīmē, ka nebija kriminālatbildības.”

 

Uzziņa

Kaitējuma kritēriji

No Augstākās tiesas Senāta 2012. g. 30. maija lēmuma krimināllietā nr. 11110011506:

“Būtiska kaitējuma pamatkritēriji ir noteikti 1998. gada 15. oktobra likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 23. pantā, kur noteikts, ka atbildība par Krimināllikumā paredzēto noziedzīgo nodarījumu iestājas, ja noziedzīgā nodarījuma dēļ ne vien nodarīts ievērojams mantiskais zaudējums, bet arī apdraudētas vēl citas ar likumu aizsargātas intereses un tiesības vai ja šāds apdraudējums ir ievērojams. [..] 23. panta otrajā daļā ir norādīts, ka par ievērojamu mantisku zaudējumu atzīstams mantiskais zaudējums, kas nodarījuma izdarīšanas brīdī pārsniedz piecu tai laikā Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu kopsummu.

Izskatāmajā lietā netika konstatēts, ka noziedzīgā nodarījuma dēļ kādam būtu nodarīts ievērojams mantisks zaudējums. Citu ar likumu aizsargāto interešu un tiesību apdraudējuma un ievērojama apdraudējuma kritēriji likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 23. pantā nav noteikti.”

Šajā sakarā apelācijas instances tiesa lēmumā atsaukusies uz Senāta 2008. gada 1. septembra lēmumu lietā nr. SKK-351/2008, kur noteikts, ka ievērojama apdraudējuma kritēriji jāvērtē tiesai, kas izskata lietu pēc būtības, jo ne likumā “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību”, ne arī Krimināllikumā ievērojama kaitējuma kritēriji nav definēti.

Senāts konstatē, ka apelācijas instances tiesa lēmumā pamatoti atsaukusies uz tiesu prakses apkopojumu “Tiesu prakse krimināllietās par valsts amatpersonu un uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai organizāciju atbildīgo darbinieku izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem” [..]. Šajā tiesu prakses apkopojumā minēts, ka “apsūdzībā jābūt norādītam, kāds konkrēti kaitējums ir nodarīts un kāpēc tas ir vērtējams kā būtisks krimināltiesiskā izpratnē, jo jāņem vērā, ka šīs prasības neievērošana var būt pamats personas attaisnošanai. Nebūtu pieļaujami, ka apsūdzībā tiek ietvertas tikai tādas vispārējas norādes kā “valsts varai”, “pārvaldības kārtībai”, “ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm”, nenorādot, kādu ietekmi aizskārums ir atstājis uz valsts varu, pārvaldības kārtību (piemēram, norādot, cik lielā mērā ir ietekmēts normāla darba process), vai kādas konkrēti un cik lielā mērā ar likumu aizsargātās intereses un tiesības ir aizskartas”.

 

Pilns sprieduma teksts: http://politika.lv/article_files/1874/original/SKK-212-12.pdf?1338899331

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+