Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
19. marts, 2012
Drukāt

Balzams dvēselei

makslinieki_097_vs

Skandinot saldus vārdus, saldāk nekļūst, jo rīcības nepiepildīti jēdzieni grab. Madonas novada mākslinieku ģimene Maija Jakoviča un Valerijs Baida iepriecina ar uzrunājošiem darbiem un harmoniskas dzīves modeli, kas balstās kopīgās un visiem saprotamās vērtībās.

 

Impulss apmeklēt Gaiziņa apkaimē pirmo mākslinieku brīvdabas darbnīcu “Akmens mājas galerija” un iepazīties ar tās saimniekiem nāca no e –pasta sūtījuma ar gleznu attēliem un vēstījumu: Valerija un Maijas apgarotie darbi ir dziedējošs, vienojošs balzams visām dvēselēm, kas apliecina mīlestību arī Latvijai…

 

Skats no augšas

Lai nemaldītos ceļā uz Akmens māju, Valerijs mūs sagaida centrā pie bijušā universālveikala. Raušamies uz viņa darbnīcu, kas iekārtota stiklotā mansardā Madonas Patērētāju biedrības pārvaldītā nama jumta stāvā. Priecājoties par plaši pārskatāmo pilsētas panorāmu, klausāmies viņa teiktajā:
makslinieki_016_VS

– Par šiem skatiem esmu ļoti pateicīgs biedrības valdes priekšsēdētājam Jānim Zaharam, kurš rosināja iekārtot šeit mākslinieka darbnīcu. Simboliskā īres maksa drīzāk uztverama kā mecenātisms.

Ēkas apsaimniekotājs savu rīcību skaidro vienkārši:

– Šis būrītis bija iecerēts kā darbinieku atpūtas telpa jau sešdesmitajos gados, kad tapa universālveikala projekts, taču īstenošana palika gaisā. Zinot, ka Baidas vadītajā glezniecības studijā darbojas arī mūsu maiznīcas direktore, likās pašsaprotami jaunizveidoto telpu nodot mākslinieku rīcībā.

Saulainajā mansardā Valerijs glezno galvenokārt ziemā, tāpēc viņa Madonas ainavas ir sniegotas. Reizi nedēļā tur pulcējas cilvēki, kuri apgūst glezniecību. Skolotāja darbs ir ļoti smags, apēd daudz enerģijas, stāsta mākslinieks, atbildot uz jautājumu, kāpēc viņš nestrādā Madonas mākslas skolā. Tai stiprus pamatus ielicis mākslinieks – pedagogs un Atmodas laika sabiedriskais darbinieks Jānis Simsons, kurš gājis bojā nezināmos apstākļos vēl pirms valsts neatkarības atguves, atgādina Valerijs. Viņa apziņā dzīvo viss, kas saistīts ar Maijas dzimto Madonu, viņas un abu kopējiem draugiem.

 

Visa sākums

makslinieki_086_VSOrehovozujevietis Valerijs vēl skolas laikā brīnījies par Madonas ielu: vai šāds nosaukums par godu kādai madonnai? Atšifrējums noskaidrojās Maskavā, Valsts Kinematogrāfijas institūta (VGIK) Mākslas fakultātē. Topošais kinomākslinieks, sapazīstoties ar nākamo kostīmu mākslinieci Maiju, uzzināja, ka abu dzimtās pilsētas vieno sadraudzība. Tālākais jau ritēja mīlestības starojumā, abiem mērojot ceļu no Maskavas uz Orehovozujevu un atpakaļ, lai dotos uz Latviju. Kad 1991. gadā piedzima dēls Andrejs, viņi iegādājās māju Āronas pagastā. Diplomētais mākslinieks – in­scenētājs kā vides un interjera speciālists vēlējies būvēt savu māju, taču padevies 1870. gada mūru burvībai. Vecais pati par sevi ir vērtība! Savulaik bagātā, laikmetu griežos sabrukusī saimniecība jaunajiem īpašniekiem, audzinot Andreju un 5 gadus jaunāko Mariju, joprojām ir izaicinājums. Kaut arī dēls jau studē Latvijas Universitātē un dzīvo Pierīgā.

Tikmēr ieaugušās Maijas stādītās rozes un citas puķes, bet mājā ar 3 ieejām vienas durvis atkal vērtas sabiedriskai plūsmai. Ceļam tuvākajā galā izsenis bijis veikals, ko jaunie saimnieki padarījuši par atvērtu mākslas telpu. “Akmens mājas galerija” jau vairākus gadus ir tūrisma kartē, tāpēc apmeklēta vieta. Jo vairāk tālab, ka atrodas netālu no Vestienas, kur Maija jau vairāk nekā 10 gadus ar pašvaldības atbalstu vasarās organizē plenērus ar Latvijas un citu valstu mākslinieku piedalīšanos. Kopā ar citiem novada māksliniekiem izveidotā novada mākslinieku biedrība “M-ART” patlaban īsteno LEADER projektu ainavu glezniecības darbnīcas labiekārtošanai. Ziemā netrūks ne siltuma, ne gaismas, bet vasarā – aiz sliekšņa tverama daba ar pakalniem, Āronas upi, Vālēnu dižozolu… Tajā vēl jaušami saimnieku ieslēpoto sliežu raksti, kurus nomaina Purvīša cienīgi pavasara skati.

 

Ar kopīgām vērtībām
makslinieki_077_VS

Valerijam un Maijai to ir daudz. Bez mīlestības, mākslas, bērniem, mājām un dalībai plenēros un izstādēs viņus saista kopīgi plašs skatījums uz norisēm it visā. Valerijs ir Krievijas pilsonis ar pastāvīgas uzturēšanās atļauju Latvijā. Divu valstu mākslas savienību biedram nav jāmaksā par vīzu, lai apciemotu mammu un piedalītos izstādēs Krievijā, kur arī ir māk­slinieka dzīvoklis un darbnīca. Par kuriozu abi dzīvesbiedri uzskata pirmo Valerijam izsniegto uzturēšanās atļauju Latvijā… bez tiesībām strādāt. Vēsturiski brīvajai mākslinieka profesijai un garam neloģiski liegumi nešķiet nopietni argumenti. Lai pateiktu gribēto bez gramatiskām kļūdām un lingvistisku smalkumu barjerām, Valerijs runā dzimtajā valodā, taču ar prieku kontaktējas ar ārzemju latviešiem, kuri runā itin raiti, bet retais prot pareizi rakstīt.

Lindermans uzņēmies pārstāvēt krievus bez viņu pilnvarojuma. Referenduma iniciators dzīvesbiedriem asociējas ar revolucionāru Trocki, kurš sašķēla Krievijas sabiedrību, novedot to līdz pilsoņu karam. Tas ir ļaunākais, tāpēc nepieļaujams scenārijs. Pozitīvās ietekmes ir mazāk pamanāmas, jo apriori nav agresīvas, tāpēc šķeltnieki arvien mērķē uz sāpīgākajiem punktiem, tā spriež mākslinieki un piemetina:

– Atkarībā no situācijas un cilvēkiem izvēlamies komunikācijas veidu, kurā varam dalīties iespējami augstākā līmenī. Jo precīzāk noformulējam domu, jo adekvātāk to varam nodot sarunas biedriem.

Organiski iekļaujoties latviešu glezniecības kopainā, Valerijam šeit netrūkst savējo, viņa draugu un domubiedru pulkā ir Juris Ģērmanis, Juris Muzis, Vita Merca un daudzi citi māk­slinieki. Viņš lepojas, ka izdevies pierunāt Vitu Mercu ar ģimeni pārcelties uz dzīvi Cēsīs.

makslinieki_025_VS– Latvijas mazpilsētas un ainavas ir tik skaistas un iedvesmojošas, nav jāburzās un jāsmok Rīgā! Dzīve dabā pati par sevi ir terapija. Šeit, laukos , jūtos arvien labāk, un ilgāk par nedēļu Krievijā vairs nevaru izturēt: velk atpakaļ uz mājām… Latvija – maza kompakta valsts, cits citu pazīst, un sabiedrība kopumā iemieso veselīgu konservatīvismu. Uzspiestais liberālisms uzvaru liek uz individuālām lietām, kas traucē veidoties sabiedrībai ar kopīgām vērtībām. Vienu zariņu viegli salauzt, bet buntē sasietu saišķi nevar! Man pašam vislielākais kompliments bija glezniecības meistares Līvijas Endzelīnas teiktais: Latvijas motīvi krieviskās krāsās… Tie iedvesmo atkal tvert otu, lai atklātu pazīstamo arvien citās izpausmēs!

Mākslinieku ģimenes pamatus stiprinājis arī dievišķais spēks. Tāpat kā Valerijs, arī Maija mantojusi pareizticību. Viņa ir pateicīga par brīnišķīgo bērnību laukos kopā ar zirgiem un izdevušos laulību. Viņi nav regulāri baznīcā gājēji, toties godā pamatvērtības un piekopj gavēni arī pirms Lieldienām. Savu māk­sliniecisko izglītību Valerijs sācis lietišķās mākslas vidusskolā Maskavā, kur guvis pamatus dažādās tradicionālajās mākās, ieskaitot ikonogrāfiju. Viņa ota veidojusi arī svēto kārtā kanonizētā madonieša, pirmskara Rīgas un Latvijas Pareizticīgo baznīcas arhibīskapa, neģēļu nogalinātā Jāņa Pommera atveidu svētbildē, ko autors uzdāvinājis Madonas Pareizticīgo baznīcai. Maija bilst: māksla ir spēja radīt formu, kas iemieso garu. Tad cilvēki izdveš: ak!… un kļūst skaidrs, kāpēc mākslas darbi mūs uzrunā. Valērijs papildina:

– Skatītāji vienmēr izvēlas labākos darbus!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+