Ekonomika
Nauda

Bankai atprasa komisijas naudu 16


“Ļoti ceru ar šo tiesvedību pievērst sabiedrības uzmanību šīm problēmām, mudināt aizstāvēt savas tiesības,” teic Ģirts Strazdiņš.
“Ļoti ceru ar šo tiesvedību pievērst sabiedrības uzmanību šīm problēmām, mudināt aizstāvēt savas tiesības,” teic Ģirts Strazdiņš.
Foto – Karīna Miezāja

Jurists Ģirts Strazdiņš uzsācis tiesvedību pret “Swedbank”, prasot atmaksāt 60 eiro, ko samaksājis kā komisijas maksu, slēdzot aizdevuma līgumu. Ja Ģ. Strazdiņam izdosies šajā prāvā uzvarēt, būs radīts precedents un daudzi tūkstoši banku klientu varēs prasīt, lai bankas atmaksā komisijas maksas, kas tiek dēvētas arī par “līguma formēšanas komisiju”, “kredīta izsniegšanas komisiju” un “menedž­menta komisiju” un kas jāmaksā, neraugoties uz to, ka par aizdevumu tiek maksāti arī gana trekni procenti.

Kā skaidro “Swedbank” pārstāve Kristīne Jakubovska, bankas ieskatā, aizdevuma procenti ir atlīdzība par kapitāla lietošanu jeb “naudas cena”, un tajā netiek ietvertas izmaksas, kuras saistītas ar līgumu slēgšanu. Tāpēc “Swedbank” prasījumu neatzīst.

Latvijas Komercbanku asociācijas pārstāve Kristīne Mennika norāda, ka “komisijas maksas ir katras bankas kompetencē, un tās lielums ir atkarīgs no kredītpolitikas un tirgus stratēģijas”. “Ievērojot Konkurences likumu, LKA par aizdevumu komisijas maksām nerunā,” piebilst K. Mennika.

 

Klients maksā divreiz

“Man tas šķiet ārkārtīgi netaisnīgi, ka klientam, nabaga patērētājam jāsedz arī bankas izdevumi,” savukārt teic Ģ. Strazdiņš. “Turklāt lielākajā daļā gadījumu bankas piedāvā parakstīt tipveida līgumus. Izmaksas to sastādīšanai ir niecīgas. Normatīvie akti, regulējot attiecības starp aizdevēju un parādnieku, nosaka, ka atlīdzība par aizdevuma izsniegšanu ir procenti. Taču Latvijas patērētājiem jāmaksā dubultā: procenti un vēl komisijas maksa. Tas ir absurdi.”

Ģ. Strazdiņš atcer gadījumu, kad bankas nepareizi sastādītā līguma dēļ klientam gandrīz izjuka nekustamā īpašuma iegādes darījums. Lai glābtu situ­āciju, klients tērēja ievērojamu summu juristu algošanai un ar komisijas maksu vēl apmaksāja bankas juristu darbu.

Tiesas sēde, kurā Ģ. Strazdiņš klāstījis savus argumentus un bankas pārstāvji – savus, Rīgā Pārdaugavas tiesā notikusi jau šīs nedēļas sākumā. Spriedums solīts 3. maijā. “Tas būs tikai pirmās instances tiesas spriedums. Paredzu, ka šī tiesvedība vēl ilgi nebeigsies,” piebilst jurists.

Kaut prasītājs ironiski teic, ka Latvija ir brīnumu zeme, juristam ir diezgan liela pārliecība, ka viņa prasība tiesā tiks atzīta par pamatotu.

 

Vācijas tiesa – parādnieku pusē

Viens no galvenajiem iemesliem šim optimismam: Vācijas augstākā tiesa ir atzinusi, ka šādas komisijas maksas nedrīkst iekasēt un vācu bankas nu spiestas klientiem kopumā atmaksāt pat miljardus eiro.

“Nav noslēpums, ka Latvijas patērētāju tiesību normas lielā mērā pārņemtas no Eiropas Savienības, kura savukārt tās pārņēmusi no Vācijas,” skaidro jurists. Ģ. Strazdiņš labi pārzina Latvijas un Vācijas tiesību sistēmu, jo absolvējis Latvijas Universitāti un arī Ludviga Maksimiliāna universitāti Minhenē. Studiju laikā strādājis advokātu birojā Minhenē.

“Esmu izpētījis visus Vācijas tiesu spriedumus līdzīgās prāvās. Vācu tiesu argumenti ir, ka katrai pusei pašai jāsedz izdevumi, kas saistīti ar darījuma slēgšanu. Banka nedrīkst savas izmaksas pārlikt uz klienta pleciem, jo aizdevuma gadījumā tās pelna ar procentiem,” stāsta jurists.

 

Tiesvedība arī sabiedrības interesēs

Gan Latvijā, gan Vācijā Patērētāju tiesību aizsardzības likumā ir norma, kas paredz, ka netaisnīgi līguma noteikumi nav spēkā, līgumam savu spēku kopumā saglabājot. Līdz ar to klienti var uzskatīt, ka punkts līgumā, kas prasa maksāt komisijas maksu, nav spēkā. Diemžēl Latvijā šī norma bieži vien nestrādā. Ģ. Strazdiņš uzskata: arī kopumā Latvijā patērētāju tiesību aizsardzības normas lielā mērā “palikušas uz papīra”. Laiks tās iedzīvināt.

“Ļoti ceru ar šo tiesvedību pievērst sabiedrības uzmanību šīm problēmām, mudināt aizstāvēt savas tiesības,” teic jurists. Viņš aicina citus banku klientus arī atprasīt komisijas maksu. Noilgums šādam prasījumam ir desmit gadi, taču no tā brīža, kad nauda atprasīta, noilgums tiek apturēts. Nav pamata cerēt, ka pēc labvēlīga tiesas lēmuma vienam klientam banka labprātīgi atmaksās naudu citiem. Arī Vācijā tā gluži nenotiek: klientiem nauda ir jāatprasa.

Ģ. Strazdiņš gan novērojis, ka banku klienti samaksā pat, viņuprāt, nelikumīgus maksājumus, jo neredz jēgu ar bankām strīdēties. Turklāt bieži komisijas maksas ir salīdzinoši nelielas. Līdz ar to lētāk ir samaksāt nekā tiesāties. “Risks, ka Latvijas tiesa lems par labu ekonomiski stiprākajai pusei, ir milzīgs. Arī tiesāšanās izdevumi būs jebkurā gadījumā, pat ja prāva vinnēta. Latvijas tiesas parasti neļauj tiesāšanās izdevumus atgūt pilnā apmērā,” stāsta Ģ. Strazdiņš. Viņš pats tiesājas principa pēc. Pārrēķinot tiesvedībā ieguldīto laiku jurista darba stundās un ņemot vērā, cik maksājusi juridiskā literatūra, kas bijusi nepieciešama, lai sagatavotos prāvai, jurists lēš, ka tiesāšanās viņam izmaksājusi jau ap 4000 eiro.

Gan Latvijā, gan Vācijā banku pozīcijas ir tik spēcīgas, visi ir tik atkarīgi no bankām, ka izmaiņas līgumu nosacījumos ir teju neiespējami panākt. Visbiežāk ir tā: vai nu piekrīti bankas prasībām, vai paliec bešā. Var iet uz citu banku, taču tur bieži vien tiek piedāvāts tāds pats līgums. Ģ. Strazdiņš atzīst, ka arī pats nav prasījis bankai neiekasēt vai atmaksāt komisijas maksu, taču banka to būtu varējusi piedāvāt tad, kad iesniegta prasība tiesā.

Jāpiebilst, ka Latvijas Komercbanku asociācijā darbojas ombuds, kur var sūdzēties klienti, kas nav apmierināti ar banku darbību, bet tieši par komisijas maksām aizdevumiem sūdzības neesot saņemtas.

Gan bankas pārstāve K. Jakubovska uzsver, gan “Swedbank” juristi tiesā teikuši, ka klients tiek informēts par visām izmaksām, kas saistītas ar līguma slēgšanu, tātad arī par komisijas maksu. Taču Ģ. Strazdiņš norāda: juridiski tam nav nekādas nozīmes. Svarīgi ir tikai tas, vai līguma punkts ir bankas iepriekš sagatavots un vai tas ir taisnīgs.

Jurists stāsta: daudzi teikuši, ka baidās strīdēties ar bankām, jo tās varot atriebties, piemēram, mainīt klientam par sliktu līguma nosacījumus. “Ir skumji, ka cilvēkiem tādas domas vispār nāk prātā,” saka Ģ. Strazdiņš. “Taču vienpusēji banka neko nevar noteikt. Piemēram, procentu likmes var celt tikai pie objektīviem kritērijiem. Turklāt nedomāju, ka bankas tērētu resursus, lai atriebtos saviem klientiem. Tāpat tās nevēlētos riskēt ar savu reputāciju.”

Turklāt jurists ir pārliecināts: banku peļņa ir tik liela, ka komisiju maksas par aizdevumiem neiekasēšana nebūs būtisks zaudējums. “Kopējā peļņa banku sektoram ik gadu ir vairāki simti miljonu, bet potenciālais zaudējums ir tikai līdz 20 miljoniem,” viņš aplēsis.

 

Aizdevuma komisija skaitļos

Komisijas maksa par aizdevuma līguma noslēgšanu var būt ļoti atšķirīga. Vācijā 1. uzvarētajā prāvā klients atguva aptuveni 1200 eiro, pērn vienā no lietām atgūti 10 000 eiro.

Latvijā dažos gadījumos komisijas maksa sasniedz pat vairākus simtus tūkstošus eiro, taču tik liela tā mēdz būt uzņēmumiem. Patērētājiem lielākās komisijas maksas ir starp 10 un 20 tūkstošiem eiro, taču parasti tās ir no 500 līdz 4000 eiro.

Ja izdosies komisijas maksas atgūt, klienti tās varēs atprasīt ar procentiem, kas uzkrāti, sākot no prasījuma iesniegšanas dienas.

LA.lv