“ABLV Bank” kolekcijā esošā Aigara Bikšes veidotā skulptūra. Arī šī Laikmetīgās mākslas muzejam domātā darba liktenis ir neskaidrs.
“ABLV Bank” kolekcijā esošā Aigara Bikšes veidotā skulptūra. Arī šī Laikmetīgās mākslas muzejam domātā darba liktenis ir neskaidrs.
Aigars Bikše. “Namejs vingrinās šķēpa sviešanā trīs dienas pirms kaujas ar krustnešiem”. Foto – Karīna Miezāja

Laikmetīgās mākslas kolekcija zem ūtrupes āmura? 3

Izsoles āmurs un izšķīšana neskaitāmās privātās kolekcijās – šāda nākotne jau tuvākajā laikā var sagaidīt laikmetīgās mākslas kolekcijas daļu – vairāk nekā 1000 mākslas darbu –, kas par krahu piedzīvojušās “ABLV Bank” līdzekļiem iepirkti šobrīd iesaldētā projekta – Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja (LLMM) – kolekcijai.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
“Man ir lauzta kāja un deguns, pārsista piere, pamatīgs smadzeņu satricinājums…” Horens Stalbe Dobelē nežēlīgi piekauts 33
Mājas
12 senlatviešu ticējumi par Jurģu dienu: kāda šī diena, tāda visa vasara? 25
10 apetīti nomācoši produkti, kas jāēd katru dienu 30
Lasīt citas ziņas

Muzeju par “ABLV Bank” un Borisa un Ināras Teterevu fonda līdzekļiem bija paredzēts līdz 2021. gadam uzcelt bankai piederošajā zemes gabalā Skanstes apkaimē starp Skanstes, Pulkveža Brieža, Hanzas un Sporta ielu, un tā kolekciju saskaņā ar 2005. gadā noslēgto līgumu veidoja divas puses – banka un valsts. Par to, ka šobrīd muzeja būvniecības plāni ir iesaldēti, “ABLV Bank” pārstāvji informēja jau 26. februārī, neko gan nesakot par tās bilancē esošās mākslas darbu kolekcijas likteni. Arī Kultūras ministrija (KM) vairāk nekā mēneša laikā nav nākusi klajā ar konkretizētu redzējumu par muzeja un tā kolekcijas perspektīvām. Apstākļos, kad iecerētā muzeja kolekcijas kā vienota un sabiedrībai pieejama veseluma pastāvēšana ir apdraudēta, “LA” noskaidroja tās pašreizējo situāciju un iespējamos nākotnes scenārijus.

2005. gada līgums – ideāls?

2005. gada 23. septembrī Kultūras ministrija un “Aizkraukles banka”, kuras saistības vēlāk pārņēma “ABLV Bank”, noslēdza sadarbības līgumu – banka apņēmās desmit gadu laikā ieguldīt vienu miljonu latu mākslas darbu iegādei, kas bija paredzēti Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijai; paralēli otru tās daļu apņēmās veidot valsts. Toreiz bija runa par muzeja būvi Andrejsalā. Bija arī izveidota valsts aģentūra “Jaunie trīs brāļi” kā triju lielu objektu – Nacionālās bibliotēkas, koncertzāles Rīgā un Laikmetīgās mākslas muzeja – ieceru virzītājs. Kā zināms, paguva uzcelt tikai bibliotēku, abu pārējo būvju iecerei par valsts līdzekļiem svītru pārvilka krīze. Kaut arī izskanējis viedoklis, ka 2005. gada līgums konkrētajā situācijā bijis tuvu ideālam – tā uzskata, piemēram, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Astrīda Rogule –, 2010. gada janvārī Valsts kontrole Revīzijas ziņojumā, konstatējot neefektīvu un pārmērīgu līdzekļu tērēšanu “Jauno trīs brāļu” īstenotajos projektos, attiecībā uz muzeja ieceri norādīja, ka “no līguma izriet, ka mākslas darbi, kas iegādāti par Galvenā atbalstītāja (bankas. – Red.) līdzekļiem, netiks nodoti KM valdījumā, ja muzejs netiks uzcelts”.

CITI ŠOBRĪD LASA

2014. gada 30. oktobrī Kultūras ministrija un “ABLV Bank” Labdarības fonda un Borisa un Ināras Teterevu fonda izveidotais Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds noslēdza nodomu protokolu par muzeja būvi, mecenātiem apņemoties ieguldīt būvē 30 miljonus eiro. Tātad muzeju tika nolemts celt par privātiem līdzekļiem, bet valsts muzejam deponētu tās īpašumā esošo kolekcijas daļu.

Šeit loģisks jautājums – kāpēc tajā brīdī netika līgumiski risināti ar kolekcijas kā veseluma pastāvēšanu potenciāli saistītie riski? Tāpat – kāpēc publiskā sektora intereses tik tieši skarošā līguma saturs arī šobrīd, kad viena līguma slēdzēja puse faktiski atteikusies no savām saistībām, joprojām tiek uzskatīts par konfidenciālu? Diemžēl KM skaidru atbildi uz šiem jautājumiem nesniedz. Savukārt toreizējā kultūras ministre Helēna Demakova šobrīd neredz iemeslu, kādēļ 2005. gadā slēgtajam līgumam būtu vajadzīgs slepenības statuss, un domā, ka tas ir pavisam vienkārši atceļams.

Bankas daļa – kolekcijas kodols

Valsts šobrīd turpina darbu pie laikmetīgās mākslas kolekcijas izveides. Kā norāda KM sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Lita Kokale, kolekcijas valsts daļa, kurā šobrīd ir 409 darbi vairāk nekā 587 tūkstošu eiro vērtībā, ir nodota LNMM glabāšanā un izmantošanā. Liela daļa ir mākslinieku dāvinājumi, savukārt 94 mākslas darbi par vairāk nekā 215 tūkstošiem eiro iegādāti par Eiropas Ekonomiskās zonas finansējumu. Savukārt no 2008. līdz 2010. gadam KM finansējusi 41 mākslas darba iegādi par nedaudz vairāk kā 150 tūkstošiem eiro. No 2011. līdz 2016. gadam KM budžetā šim mērķim līdzekļi netika paredzēti, bet 2017. gada nogalē KM LNMM piešķīra nepilnus 85 tūkstošus eiro, par kuriem iegādāti 19 mākslas darbi, tāpat pēdējos gados LNMM iegādājies 65 mākslas darbus no pašu ieņēmumiem par 160 360 eiro.

Kā apstiprina KM pārstāve Lita Kokale un “ABLV Bank” komunikāciju daļas vadītājs Artūrs Eglītis, “ABLV Bank” kolekcijā ir 1211 darbi 830 648 eiro vērtībā. Kolekcija ir bankas īpašums, bet bankas Labdarības fonds administrē ekspertu sēdes. Līdz ar to var teikt, ka iecerētās LLMM kolekcijas kodols ir tieši bankai piederošā kolekcijas daļa.

Reklāma
Reklāma

Sašķelta tikai “Kalētu klēts”

No bankas darbiniekiem neoficiālās sarunās dzirdēts, ka daudzi mākslinieki varējuši atļauties savus darbus valsts kolekcijai dāvināt, jo banka iepriekš bija pirkusi no viņiem par labām tirgus cenām. Kā “LA” apstiprināja LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Astrīda Rogule, sadalīts gan ir tikai viens cikls – Imanta Lancmaņa “Kalētu klēts”. Šī situācija radusies pašā kolekcijas veidošanas sākumā. Otro un trešo cikla darbu savā īpašumā par ļoti labu cenu nopirkusi banka, bet pirmo un ceturto darbu Imants Lancmanis uzdāvinājis valstij. Valstij piederošā kolekcijas daļa atrodas tās glabāšanai piemērotās telpās Rīgā Mūkusalas biznesa centrā, kur, protams, ikdienā apmeklētājiem nav aplūkojama, taču darbi no tās ik pa laikam tiek izlikti konkrētās izstādēs.

Tātad līdz šim publiski vairāk pieejama ir bankas kolekcijas daļa, no kuras, kā stāsta “ABLV Bank” pārstāvis Artūrs Eglītis, 25 procenti apskatāmi ikvienam. Liela tās daļa izlikta telpās bankas ēkā Elizabetes ielā 23, tā dēvētajā Jupitera centrā Skanstes ielā 7 un bankas Labdarības fondā. Savukārt atlikušie 75 procenti glabājas Rīgā šim nolūkam īpaši aprīkotā noliktavā, kuras adrese atklāta netiek. Daži darbi vietas trūkuma dēļ nodoti glabāšanā valsts kolekcijas novietnē.

Iespējams, ka šomēnes Latvijā atgriezīsies visi Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda padomes locekļi un tad varēs lemt par muzeja ēkas būves likteni. Ja lēmums būs negatīvs, arvien skaudrāks kļūs jautājums – kas notiks ar bankai piederošo kolekciju?

Cenu aptauja, izsole vai labdarības žests?

“ABLV Bank” pārstāvis Artūrs Eglītis teic, ka bankas likvidatoriem mākslas darbu kolekcija, protams, nebūs darba kārtības pirmais jautājums. Nepilns miljons eiro neveido lielu procentu no bankas naudas līdzekļiem, taču esot ļoti iespējams, ka var tikt rīkota kolekcijas cenu aptauja vai arī izsole. “Arī gleznas, protams, ir bankas aktīvs, un arī tās teorētiski nepieciešams visefektīvākā veidā pārvērst naudā, lai banka var norēķināties ar saviem kreditoriem.” Bankas akcionāriem par gleznu likteni teikšanas vairs nebūšot, arī mākslas darbu nākotne būs likvidatoru ziņā.

“LA” aptaujāto galeriju īpašnieki uzskata – nekur gan nav teikts, ka tirgus cena vienmēr ir lielāka nekā gleznu bilances vērtība, jo tirgū cenas mēdz būt svārstīgas. Taču skaidrs, ka latviešu māksla kopumā visvērtīgākā ir tieši Latvijā.

“Tādēļ, domājot par bankas kolekcijas likteni, jādomā par mērķi, ar kādu tā tika radīta,” uzskata Astrīda Rogule, “pirmkārt, tā ir kopīgas kolekcijas daļa. Un nevajadzētu pieļaut tādu situāciju, ka šī kolekcija tiek sadalīta – ne izsolēs, ne izpārdošanā… Sliktākajā vai labākajā gadījumā tā varētu kļūt par kāda akcionāra daļu, bet kolekciju visloģiskākais būtu apvienot, kā tas tika plānots jau 2005. gadā. Un, protams, valsts varētu bankas kolekciju iegādāties savā pārziņā, jo valstij ir noteikta atbildība šīs kolekcijas tapšanā. Atcerēsimies, ka Kultūras ministrija slēdza līgumu ar “ABLV Bank” par sadarbību. Otrkārt, arī “ABLV Bank” kolekcijas daļas veidošana nenotika nejauši, tā tika veidota kā daļa no turpmākā muzeja krājuma. Arī pie tās strādāja starptautiska ekspertu komisija. Cilvēki ir strādājuši, nesaņemot atlīdzību, un nu zināmā mērā arī viņu darba augļi nonāktu izsolē un kopumā vai pa daļām privātās kolekcijās. Šāda rīcība nebūtu godīga arī pret bankas darbiniekiem, kuri profesionāli un ilgstoši nodrošinājuši “ABLV Bank” kolekcijas saglabāšanu, pētniecību, eksponēšanu. Piemēram, Igaunijas Nacionālajā mākslas muzejā nupat beigusies igauņu mākslinieka Andre Tolta personālizstāde “Retrospektīva”, kur līdztekus valsts kolekcijā esošajiem A. Tolta darbiem bija eksponēta arī bankai piederoša sešdesmitajos gados radīta mākslinieka kolāža.”

Protams, var jautāt, kādēļ LLMM kolekcija vispār ir sadalīta? Te atbilde ir gaužām vienkārša – valstij neatradās gana naudas, lai pati spētu iepirkt muzeja cienīgos darbus. Starp citu, ne katrs mākslinieks, kurš vēlējās valstij savu darbu dāvināt, panāca, ka viņa mākslas darbu iekļāva kolekcijā. Pieņemt darbu vai ne, to izvērtēja ekspertu komisija.

Ir mākslinieki, kuri bankai savu darbu pārdeva arī tādēļ, ka tās nolūks bija veidot vienotu kolekciju, un arī šis aspekts jāņem vērā, lemjot par tās likteni. Piemēram, fotogrāfe Māra Brašmane, kuras darbus nopirkusi “ABLV Bank”, uzskata – bet kādēļ gan gadījumā, ja par privātiem mecenātu līdzekļiem muzejs tuvākajā nākotnē netiktu celts, banka savu daļu nevarētu valstij atdāvināt vai arī nodot lietošanā?

Uzņēmējs un finansists Ģirts Rungainis teic: “Likuma ietvaros pastāv dažādas rīcības iespējas, kā saglabāt kolekcijas veselumu. Arī paši akcionāri var izpirkt mākslas darbus un nodot tos lietošanā valstij. Protams, cita lieta, vai bankas akcionāri tā rīkosies, ņemot vērā, ka visu laiku pauduši viedokli, ka valsts banku neaizstāvēja. Tomēr, ja Berņa kungs un Fiļa kungs vēlas turpināt strādāt banku sistēmā Latvijā, kā viņi to daudzkārt pauduši, neapšaubāmi, ka valsts un sabiedrība viņu labdarības žestu novērtētu.”

Savukārt bankas aizkulisēs dzirdēts, ka daudz kas esot atkarīgs no valsts atbalsta tās pašlikvidācijas procesam.

Astrīda Rogule uzskata, ka valstij nebūtu problēmas arī ar bankas kolekcijas glabāšanu, jo tiek celtas jaunas krātuves Pulka ielā.

Kultūras ministrijas valsts sekretāres Daces Vilsones viedoklis ir nogaidošs: “KM ir ieinteresēta LLMM kolekcijas saglabāšanā, lai tā būtu sabiedrībai pieejama kā veselums, kas pilnvērtīgi ļautu īstenot iecerētā muzeja misiju,” viņa uzsver atbildē “LA”. KM esot sazinājusies ar Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fondu un gaidot fonda padomes lēmumu attiecībā uz LLMM ēkas būvniecību, kā arī informāciju par gaidāmajā bankas likvidācijas procesā ietvertajām darbībām attiecībā uz bankas īpašumā esošo LLMM krājuma daļu.

Savukārt Astrīda Rogule ir pārliecināta, ka tiem cilvēkiem, kuri ir ieinteresēti laikmetīgās mākslas dokumentēšanā un vēstures nepārtrauktībā, vajadzētu apsēsties pie viena galda un pārrunāt kolekcijas likteni.

Tam var tikai piekrist. Turklāt visām ieinteresētajām pusēm jābūt gatavām pie apaļā galda sēsties jau nākamajā dienā pēc tam, kad kļūs zināms muzeja būves liktenis. Pretējā gadījumā varam nonākt situācijā, ka bankas kolekcija nonāk zem ūtrupes āmura pilnīgi nesagatavotā vidē kā no likumīgā, tā ētiskā aspekta.

 

Kas atrodas valsts kolekcijā

LNMM glabājumā nodoto LLMM pamatkrājumu veido 249 inventāra vienības, palīgkrājums – 69 vienības.

Tomēr šie skaitļi neatspoguļo kolekcijās esošo mākslas darbu skaitu (atsevišķas vienības, piemēram, Kristapa Ģelža darbs “Vakara pasaciņa”, sastāv no deviņām lielformāta gleznām utt). Kolekcijā ir gleznas, grafikas, objekti, instalācijas, kinētiskā māksla, tīkla māksla (webart), video, kino, jaunie mediji.

Pārstāvēti 73 mākslinieki no Latvijas, ASV, Francijas, Igaunijas, Islandes, Krievijas, Norvēģijas, Nīderlandes un Zviedrijas.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.