Bannija Manro sašķeltā dvēsele 1
Nejauši vai likumsakarīgi, bet pēdējās divas Dailes teātra lielās zāles pirmizrādes – Dž. Dž. Džilindžera iestudētais Nika Keiva romāns “Bannija Manro nāve” un Lauras Grozas-Ķiberes uzvestais Oskara Vailda “Doriana Greja portrets” būtībā runā par vienu un to pašu tēmu. Abas izrādes vieno harismātisks, taču vienlaikus savā atklātajā baudkārē atbaidošs varonis, kura mērķis ir dzīvot pēc principa You Only Live Once (angļu val. – “Tu dzīvo tikai vienreiz”), nedomājot par to, kas būs pēc tam (tieši šāds uzraksts uz skatuves redzams arī Džilindžera šosezon Daugavpils teātrī iestudētajā izrādē “Iemīlējās muļķis muļķītē”).
Džilindžera iestudētā “Bannija Manro nāve”, neraugoties uz režisora rokrakstam raksturīgo krietno ironijas devu, ir nopietna izrāde par dzīves jēgu. Iedvesmojoties no mūziķa Nika Keiva biogrāfijas un romāna, tapis smagnējs, skaudrs stāsts par ikvienā cilvēkā mītošiem iekšējiem dēmoniem un jebkuram, pat atklātākajam dumpiniekam piemītošo vēlmi kaut kādā ziņā iekļauties apkārtējā pasaulē. Problēma vien tāda, ka Artūra Skrastiņa Bannijs Manro to gluži vienkārši nespēj, jo straume nes uz priekšu pārāk ātri.
Trusis zem palielināmā stikla
Keiva romānā Bannijs Manro aprakstīts kā vīrietis, kuram piemīt milzīgs pievilkšanas spēks un spēja pat cigaretes dūmu izpūšanu vai brendija pudeles iztukšošanu padarīt līdzīgu seksuālam aktam. Tas ir ideāls traģiskais varonis, kas atrodas nemitīgā reibuma stāvoklī un visbiežāk pa dzīvi pārvietojas klupdams krizdams – gan burtiskā, gan simboliskā nozīmē. Bannijs Manro jau kopš pirmajām minūtēm nolemts fatālam iznākumam, tomēr viņa ceļš uz finišu, sadedzinot visu sev apkārt un galu galā arī pašam sevi, brīžiem ir jēgpilnāks nekā daža laba pelēcīgi nodzīvota dzīve. Kā Duracell zaķis, kas nebeidz maksimālā jaudā sist pa bungām līdz pat pašām beigām, kad vienkārši apkrīt uz sāna.
Artūra Skrastiņa Bannijs Manro, grimēts pēc mūziķa Nika Keiva līdzības, ir izrādes kodols. Viņa dzīve sastāv no sievietēm, alkohola, cigaretēm un komivojažiera kofera, kas pilns ar parfimērijas precēm jebkurai dzīves situācijai – atliek tikai to atvērt, izvēlēties katrai sievietei atbilstošāko krēmu, iemasēt to brīvprātīgi pastieptajā rociņā, savilkt seju amizantā truša veidolā, un sievietes pašas “atveras” kā labi sakratīta šampanieša pudele. Aktieris precīzi pārvalda lomas ārējo zīmējumu un vairāk nekā trīs stundu garajā izrādē noturas it kā uz naža asmens – nepārspīlējot un neļaujoties pārliekai emocionalitātei, taču tajā pašā laikā riskējot palikt aiz šī ārējā aizsargslāņa – tumšām saulesbrillēm un parūkas.
Bannijs Manro un citi
Iestudējumā Bannija Manro perfekti atstrādātā sieviešu pavedināšanas shēma tiek izspēlēta atkal un atkal, līdz kļūst nedaudz apnicīga, un nevar arī noliegt, ka vairums izrādes ansambļa (īpaši jaunākās paaudzes aktieri) uz skatuves pilda galvenokārt dekoratīvu funkciju. Taču tajā pašā laikā izrādes vēstījums izaug līdz paradoksālam vientulības simbolam. Kaut gan sievietes galvenā varoņa ceļā nemitīgi mainās, pašā Bannijā nemainās nekas – viņa drudžainā kustība tomēr izrādās stāvēšana uz vietas. No garās sieviešu konveijera lentes, kas visas izrādes laikā paslīd garām Artūra Skrastiņa varonim, atmiņā paliek tie sieviešu tēli, kas kļūst par zināmu lūzuma punktu Bannija ceļā uz nāvi. Dārtas Danevičas, Leldes Dreimanes un Ievas Florences garlaikotajās mājsaimniecēs, kuru galvenais aksesuārs ir matu krāsai pieskaņoti bērnu ratiņi, Bannijs, šķiet, ierauga seklumu, kuru iepriekš nebija sevī apjautis; sastopot Olgas Dreģes elektrozaļā parūkā ietērpto Kendisu Bruksu, Bannijs kā apdedzināts atraujas, saskatot radniecīgu dvēseli – pats savas nākotnes attēlu.
Tomēr visprecīzāk savu atspulgu Bannijs ierauga savos tuvākajos cilvēkos – mirušās sievas rēgā, slimajā tēvā un intravertajā dēlā. Džilindžers šos tēlus rāda ar zināmu atsvešinājuma devu, šķiet, apzināti neļaujot sajust īstas pieķeršanās spēku un padarot titulvaroni vēl vientuļāku nekā Keiva darbā. Hipersatrauktā Lībija Ievas Segliņas precīzā atveidojumā uz skatuves parādās kā dažādu Bannija dzīves notikumu izsaukts sirdsapziņas signāls, par Juniora trausluma zīmi kļūst lomas piešķiršana jaunajai aktrisei Anetei Krasovskai, kura ar lomas sarežģīto uzdevumu tiek galā nevainojami, bet ratiņkrēslā sēdošais Āra Rozentāla Seniors ap sevi it kā apvilcis nepārvaramu žogu, vicinoties ar spieķi un paceļot balsi gan uz dēlu, gan mazdēlu. Atbrīvoties no hroniska mīlestības trūkuma organismā Bannijam izdodas tikai pēc nāves, kad, kopā ar sievu Lībiju apsēdies uz mašīnas sēdekļa, viņš pārceļas citā, sapņu dimensijā, videoekrānam attēlojot tik ideālas, bezrūpīgas laulības kadrus, kas mierīgi varētu kļūt par kāda kruīza kuģa reklāmas rullīti.
“Bannija Manro nāve” ir izrāde, kuras iedarbība pilnībā atkarīga no katra individuālā skatītāja – tā var vai nu patikt, vai atgrūst, vai atstāt vienaldzīgu, vai likt domāt par savas dzīves jēgu. Viss atkarīgs no tā, vai Artūra Skrastiņa Bannijam Manro izdodas paņemt aiz rokas un aizvest sev līdzi. Ja šī “saāķēšanās” veiksmīgi izdodas, tad ceļš līdz finišam grupas “Ryga” transcendentālās mūzikas pavadījumā būs interesants.
UZZIŅA
Niks Keivs, “Bannija Manro nāve”, iestudējums Dailes teātrī
Režisors: Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfs Kristiāns Brekte, kostīmu māksliniece Katja Šehurina, komponists Mārcis Judzis.
Lomās: Arturs Skrastiņš, Ieva Segliņa, Anete Krasovska, Āris Rozentāls, Ģirts Ķesteris, Ivars Auziņš, Lilita Ozoliņa, Mirdza Martinsone, Olga Dreģe, Kaspars Zāle, Dārta Daneviča, Sarmīte Rubule, Lelde Dreimane u. c.
Nākamās izrādes: 27., 28. aprīlī, 5., 10. maijā.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Ilze Peipiņa: “Labākā izrāde, kāda Dailes teātrī redzēta. Izrāde, kas nav visiem domāta. Izrāde, kas sagrāba savā varā ar režiju, mūziku, scenogrāfiju, tērpiem, izcilo aktierspēli. Spēcīgi, nepatīkami, iespaidīgi, niezoši un tieši tā, kā mākslai jādarbojas uz skatītāju. Iešu skatīties vēlreiz pēc kāda laika.”
Ieva Bērziņa: “Pasaules līmenis – dziļš saturs, izcila scenogrāfija, režija, kostīmi, mūzika, video.”
Jānis Šipkevičs: “Dž. Dž. Džilindžers uzticīgs pats sev, ļoti labi – Arturs Skrastiņš , Ieva Segliņa lieliska, Mārcis Judzis – veiksme!”
www.dailesteatris.lv, twitter.
