×
Mobilā versija
Brīdinājums +28.2°C
Marija, Marika, Marina
Svētdiena, 22. jūlijs, 2018
17. janvāris, 2018
Drukāt

Barikādes pieminot. Snaiperi uz māju jumtiem. Psiholoģiskā ietekmēšana (3)

Barikades007

Rīgā ugunskuri, Maskavā brūk impērija. No M. Ziemiņa grāmatas. 2. turpinājums.

No nodaļas “Stāsta Roberts Millers”:

“Katrā Salu tilta pusē tika izveidotas divas «slūžas», tādā veidā nobloķējot tiltu no katras puses dubultāi, bez tam pa vidu vēl izvietojot pietiekoši daudz transporta, lai vajadzības gadījumā vēl vairākās vietās tiltu noslēgtu. Abās nobrauktuvēs no tilta uz salu vienā rindā arī tika izkārtota smagā tehnika, tāpat tika bloķēti abi salas krasti. Smagais transports nāca klāt visu nakti. No daudzām Mežrūpniecības saimniecībām bija savesti baļķi, šoferiem bija līdzi motorzāģi. Un viss tika likts lietā. Ap pusnakti jau visa Zaķusala bija vienos ugunskuros. Lai gan ļaudis bija satraukti, tomēr visi bija apņēmības pilni stāvēt līdz galam. Ar tādu fantastisku tautas vienotību sastapos pirmo reizi savā mūžā…

Otrajā dienā Zaķusalā parādījās Latvijas Tautas frontes pārstāvis Ainārs Bašķis, kurš nodibināja koordinācijas štābu. Šis štābs izvietojās televīzijas somu pirtī, iepretī studijas ēkai. Kopā ar A. Bašķi darbojās kinorežisors Varis Krūmiņš, Aivars Stārasts, Vladislavs Bratkus, Māris Ivkins un vairāki citi. A. Bašķis noorganizēja medicīnisko punktu televīzijas ēkā, no Ministru padomes Lietu pārvaldes dabūja rācijas, no zvejnieku kolhoza “Auda” pārnēsājamās rācijas un zvejnieku tīklus, tika sarunāti arī trīs zvejas kuģīši, troses un degviela.

Aizsardzības organizācija bija ļoti nopietns un sarežģīts darbs, jo gan ļaudis, gan tehnika mainījās dažādos laikos. Ar vīriem, kuri bija dienējuši Afganistānā, “specnazā”, jūras kājniekos, kopīgi izstrādājām jau samērā nopietnu Zaķusalas aizsardzības plānu. Tas paredzēja televīzijas studijas ēku apvilkt ar tīkliem, brīvajos laukumos izvietot tā saucamos trijkājus, lai nepieļautu helikopteru nolaišanos Zaķusalā, pāri Daugavai naktī nostiept troses, lai naktī slepus pie salas nepiekļūtu ar laivām vai kuteriem, apkārtni novērot visā salas teritorijā (arī no TV torņa un studijas 20. stāva), nepārtraukti patrulēt, regulāru sardzes maiņu un nepārtrauktu sakaru uzturēšanu starp posteņiem un aizsardzības štābu, kā arī Īpašo vienību štābu.

Kad ieradās zvejas kuģīši, divus no tiem izvietojām abpus televīzijas studijas ēkai, bet trešo pie Salu tilta televīzijas torņa pusē. Kuģīši bija paredzēti trošu nostiepšanai pār Daugavu, kā arī iespējamo ievainoto transportēšanai uz Rīgas pilsētas slimnīcām. Tobrīd labi apzinājāmies, ka ātrās palīdzības automašīnas vairāk vajadzīgas darbam pilsētā, arī apkārt braukājošie omonieši varētu tām pievērst uzmanību un tādā veidā izjaukt iespējamo ievainoto transportēšanu. Pārdaugavā ievainotos varētu uzņemt Rīgas 2. slimnīca, Stradiņa slimnīca, bet centra pusē — centrā atrodošās slimnīcas. Pie katra kuģīša krastā bija ugunskuri, pie kuriem pulcējās daudz cilvēku, taču starp šiem daudzajiem tikai daži bija atbildīgi par konkrētajiem posteņiem. Tieši tāpat bija arī visos citos posteņos. (..)

Zaķusalas aizstāvju stacionārā ēdināšanas vieta tika iekārtota trolejbusa vagonā, kurš stāvēja Zaķusalas trolejbusu līnijas galapunktā. Izveidojām vēl divas pastāvīgas ēdināšanas vietas netālu no mūsu štāba — Dzeltenās mājas. Ļoti daudzās vietās uz Salu tilta spontāni izveidojās barikāžu dalībnieku ēdināšana — apstājas kāda automašīna, bagāžnieks vaļā un apkārtesošie tiek aicināti paēst karstu zupu, otro ēdienu vai sviestmaizes, kā arī iedzert karstu tēju, kafiju, buljonu. Ēdināšana notika arī tajā Zaķusalas pusē, kur atradās televīzijas tornis. Kādu dienu, ejot pa studijas plašo foajē, ievēroju, ka atkritumu urnās samestas sviestmaizes, no kurām noņemta desa, gaļa vai siers. Tas mani šokēja un tūdaļ, piegājis pie mikrofona, teicu, ka tik daudzi cilvēki varbūt atnes pēdējo, ko var atraut ģimenei, bet šeit jau daži tā izlaidušies, ka pat sviestmaize jau kļuvusi par prastu. Teicu arī vēl ko asāku. Vēl īsti nebiju savu sakāmo pabeidzis, kad atkritumu urnas jau bija pazudušas.

Bija viens moments, kad ļoti nopietni sastrīdējos ar Aināru Bašķi. Mani ārkārtīgi satrauca situācija, ka plašā televīzijas studijas halle bija pilna ar cilvēkiem. Šeit bija silts, varēja klausīties mūziku, skatīties televizoru, un bija jau izveidojusies viena daļa «iedzimto», kas uz iekšējām kāpnēm bija iekārtojuši sev guļas vietas un jutās kā mājās pie pilnas pansijas, un katrs, kurš viņu patraucēja, lai tiktu garām, tika uzskatīts gandrīz vai par ienaidnieku. Otrs aspekts bija nesalīdzināmi nopietnāks. Mēs jau gan īpaši neuzticējāmies apsardzes pulka miličiem, taču, ja tomēr omonieši tiktu līdz šejienei un kāds no šiem miličiem būtu mūsējais un gribētu pildīt savu pienākumu, tad šīs ļaužu masas kavētu to darīt. Būtu neiedomājams upuru skaits. Mana doma bija tāda, ka studijas halle pilnībā jāatbrīvo no nepiederošajiem, atstājot tur tikai dažus vīrus, kuri neuzkrītoši vērotu apsardzes miliču darbību. Aināram bija atšķirīgs uzskats šajā jautājumā, un mūsu strīds beidzās pavisam negaidīti — siltajā studijas dežuranta telpā es negaidīti biju aizmidzis, jo četras diennaktis man bija pagājušas bez atelpas un atpūtas…

Vēlāk gan sapratu, ka mani argumenti nebija izteikti gluži veltīgi. Liekie cilvēki pamazām no studijas halles tika izraidīti. Domājot par iespējamiem upuriem, vērsos pie ļaudīm studijas priekšā, ka katram nopietni Jāpārdomā sava attieksme par šo lietu, ka visi bērni un pusaudži jāsūta mājās, sievietes varētu rūpēties par ēdināšanu, par ugunskuriem, bet vīrus, kuri pilnībā izpratuši stāvokļa nopietnību un ir gatavi vajadzības gadījumā ziedot arī savu dzīvību, lūdzu nostāties televīzijas studijas priekšā vienā rindā, lai varam redzēt, ar ko varam rēķināties nopietna uzbrukuma gadījumā. Atzīšos godīgi, ka pārrunājot ar Gunāru Kurcenbaumu šo ļoti nopietno un atbildīgo momentu, nekādas īpašas cerības nelolojām. Taču rinda ļoti ātri stiepās garumā gar visu studijas ēkas priekšu, tad tā dubultojās, tad parādījās trešā rinda, tad ceturtā. Bija te arī daudzas sievietes, kuras nebija pierunājamas atstāt vīru ierindu.(..)

Kādā dienā uz Zaķusalas objektu ieradās okupācijas armijas laikraksta «Za Rodinu» korespondents. Vairāk vai mazāk iepazinies ar barikādēm un noklausījies atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, viņš izteica savus secinājumus: ko nu jūs kā tādi puišeļi te kariņu spēlējat. Jebkura padomju armijas vienība jūs te viens un divi sasitīs lupatās. Neatceros viņa dienesta pakāpi — vai padomju apakšpulkvedis vai pulkvedis, bet latvietis gan. Sapratu, ka mēs tiekam uzskatīti par galīgiem nejēgām un diletantiem, neskatoties uz to, ka starp mums bija arī virsnieki, kas karojuši gan Afganistānā, gan citur, kur padomju armija sniedza savu ”palīdzīgo roku”. Iespējams, ka viņš bija augstas klases inženiertehniskais speciālists, bet varbūt līdz augstajai dienesta pakāpei uzkalpojies kā politdarbinieks, sludinādams komunisma idejas un ideālus padomju karavīriem un beidzot kļuvis par “Za Rodinu” korespondentu. Taču kāda gan nozīme tam, kāda profila speciālists viņš bija, nekādus padomus aizsardzības uzlabošanai viņš mums nedeva. Barikādes taču galu galā bija pret viņa maizes tēviem un varbūt arī pret viņa paša pārliecību…”

No nodaļas “Stāsta Baiba Bicēna”:

«17. janvāris. Tikko esmu aizgājusi gulēt, kā mamma atkal klāt un ieslēdz radio: ir sācies karš Persijas jūras līcī…

Tūkstošiem amerikāņu, angļu, kuveitiešu un Saūda Arābijas lidmašīnu viļņi vienlaicīgi plūst Bagdādes zagļa teritorijā un bombardē Irākas raķešu iekārtas, lidlaukus, ķīmisko un kodolieroču rūpnīcas. Triecieni ir ārkārtīgi precīzi. Vienā naktī Irāka zaudē milzīgu daļu savu stratēģisko ieroču, turpretī sabiedroto armijas pusē zaudējumu tikpat kā nav. Bāzē neatgriežas tikai četras lidmašīnas. Operācija “Tuksneša vētra” sākusies spoži…

Padomju Savienībai tas ir kauls rīklē, jo tās simpātijas pret Irākas režīmu grūti noslēpjamas. Padomijas vadītāji un ģenerāļi tam piegādājuši milzumu tanku, raķešu un militāro speciālistu. Tikai tad, kad Irāka iekaroja Kuveitu, simpātijas bija drusku jānoslēpj un Huseiniņš jāsarāj, lai pasaules acīs neizskatītos pēc galīgiem idiotiem…
Kaut nu šis karš tikpat ātri un spoži beigtos! Jo, kamēr pasaule skatīsies uz Kuveitu, padomija Baltijā var izstrādāt nezin ko…

Dienā kā parasti dodos uz centru. Pie Ministru Padomes traktoru, buldozeru un baļķu vedēju skaits joprojām turpina palielināties. Tagad tie apvij ēku divās rindās, un mašīnas sakārtotas blīvāk nekā agrāk. Elizabetes iela aizsprostota pilnīgi. Pie Rakstnieku grāmatnīcas rinda – tur pārdod gandrīz visu jauniznākušo demokrātisko presi.
Pie Ļeņina pieminekļa novietots vakar sašautais autobuss ar izdauzītiem stikliem. “Komunistu pavēli izpildīsim! Slepkavas no OMON” – vēsta liels plakāts. Apakšā datums: “Vecmīlgrāvis, 16. janvāris.”

Blakus filmē Juris Podnieks un Andris Slapiņš. Vēlāk autobusu pārvieto mazliet nostāk, pie viesnīcas “Latvija”. Pamazām tas apaug ar citiem plakātiem un saukļiem. Pie izsistā vadītāja loga kāds piestiprinājis agrāk bieži lietoto bleķa kvalitātes zīmi. Piestiprināts arī laikraksta “Moskovskije Novosti” pirmais numurs, kurā rakstīts par omoniešu uzbrukumu Rīgas Preses namam. Interesanti, ka Krievijas demokrātijas gaišākie prāti jau iepriekš bija paredzējuši līdzīgu notikumu attīstību. Garijs Kasparovs sacījis, ka pēc Tbilisi un Baku tanki var iebraukt arī Viļņas ielās.

Brīvības bulvārī pie koka iepretī Planetārijam piestiprināts Roberta Mūrnieka portrets. Zem tā koši, ziemas laikam neraksturīgi ziedi.

Augstākās Padomes sēdē tiek atsaukts komunistiskās preses izplatītais paziņojums, ka vara pāriet glābšanas komitejas rokās. Ierosināta krimināllieta.
Latvijas televīzijā runā kultūras darbinieki Ingrīda Sokolova, Džemma Skulme, Eduards Pāvuls.

I. Sokolova: “Man liels prieks par jauniešiem. Kad mēs bijām jauni, sākās karš, un mēs gājām karot. Tagad atkal draud uzbrukums — un viņi atkal ir uz barikādēm!”
Viens no omoniešiem izstājies no vienības un sniedzis interviju radio.

Vakarā televīzijā runā Tālavs Jundzis un Juris Bojārs. Pēdējais tikko atgriezies no Maskavas Augstākās Padomes.

J. Bojārs: “Kāda meitenīte — viņa ievēlēta no arodbiedrībām —uzdeva jautājumu Borisam Pugo: “Vai arī jūs neesat Vissavienības glābšanas komitejas pārstāvis?” Pugo gan atbildēja noraidoši… Vēl mēs lūdzām paskaidrojumus šādā lietā: pirms 13. janvāra tika teikts, ka armija Viļņā tiek ievesta, lai novērstu traģiskus notikumus. Vai viņi uzskata, ka šie traģiskie notikumi novērsti, vai tie nav notikuši?…”

No nodaļas “Stāsta pulkvedis Auseklis Pļaviņš”:

“Pie caurlaižu biroja, kas izvietots Aizsardzības štāba pirmajā stāvā, iznāk pavisam negaidīta aizķeršanās.

“Ar jums grib runāt cilvēks, kurš nevēlas nosaukt savu uzvārdu,” saka caurlaižu biroja dežurants un norāda uz jaunu enerģisku puisi, kas stāv turpat kāpņu laukumiņā.
Cik jau to noslēpumaino vīru, kas nevēlas nosaukt ne vārdu, ne uzvārdu, nav nācies šeit sastapt!

“Es vēlos jums palīdzēt organizēt Augstākās Padomes aizsardzību,” saka apmeklētājs, kas pie ieejas gaidījis kādu “vadošu” personu no Aizsardzības štāba.
«”Kas jūs tāds esat?” —jautāju puisim.

“Esmu no Rēzeknes. Bijušais Padomju armijas desantnieks. Seržants. Labi pārzinu desantnieku taktiku un kaujas tehniku.”
“Tas ir labi. Nevienu gudru padomu mēs pagaidām noraidījuši neesam.”

Saruna ar jauno “desantnieku”, kā viņš lūdz sevi godināt, notiek Jēkaba ielas barikādes tuvumā. Skats uz barikādēm manam sarunu biedram ir visai kritisks. Vēl jo vairāk: par mūsu izveidoto aizsardzības sistēmu viņš izsakās ar tādu kā nievājošu izteiksmi. Tā praktiski neko nenozīmējot. Desantniekiem esot tādas kaujas mašīnas, kas bez īpašām grūtībām varot pārvarēt mūsu veidotos aizsprostus, autotransportu ieskaitot. Nekas netraucējot desantnieku izsēdināšanu Doma laukumā un uz Augstākās Padomes un Radiomājas jumtiem. Kamēr viņš runā, es mēģinu atšifrēt, kas viņu šurp sūtījis — VDK, GRU, OMON vai kāds no Baltijas kara apgabala štāba? Lai vai kas, bet viens man ir noteikti skaidrs: “desantneks” ieradies šurp nevis lai palīdzētu, bet gan lai mēģinātu nopietni visus iebiedēt. Viņš neizsaka absolūti nekādus priekšlikumus, ka uzlabot Vecrīgas aizstāvēšanu. Kad viņa stāsts par draudošām mums briesmām kļūst pavisam neciešams, es viņu pārtraucu.

“Esmu pieredzējis “specnaza” virsnieks,» saku, “kas labi pārzina ne tikai desantnieku taktiku, bet arī diversiju un spridzināšanas darbus. Ar to esmu nodarbojies ne tikai Baltijā, bet arī Āfrikā un kādā Latīņamerikas valstī. Ja minēto argumentu ir par maz, tad pateikšu vēl: manā desantnieka “kontā” ir 286 lēcieni ar izpletni, tai skaitā puse no tiem mežā, uz ūdens, kalnainos apvidos, no liela augstuma un brīvā kritienā. Ja arī tas neko neizsaka, tad…”

Apmēram tādā pašā manierē, kā to tikko darīja mans “desantnieks”, ņemos viņam skaidrot, kas mums paveikts, lai “godam” sagaidītu izcilos padomju desantniekus: lūk, baznīcu torņos, apkārtējo māju augšējos stāvos un uz māju jumtiem izvietoti snaiperi ar bruņu caursitošām lodēm. Snaiperi gādās par to, lai helikopteru piloti tiktu likvidēti vēl atrodoties jumtu augstumā, un tad helikoptera lidojums nebūs vairs vadāms. Ja arī tas nokritīs Doma laukumā, neaizķēries aiz kādas mājas jumta, tad dzīvus palikušos sagaidīs barikāžu “afgāņi” un desantnieki ar spridzekļiem un rokas granātām. Tajā brīdī uz Augstākās Padomes un Radiomājas jumtiem tik tiešam ir redzami atsevišķi barikāžu sargi…

Pie tuvākās barikādes, kur pašreiz grozās daudziem barikāžu dalībniekiem ar savu bravūru labi pazīstamais Freimanis, es ar sazvērnieka žestu parādu savam sarunu partnerim vairākas paslēptas degmaisījuma pudeles, piebilstot, ka tās domātas padomju desanta mašīnām. Bet Freimanis tajā pat brīdi paceļ savas jakas apmali un ar izteiksmīgu žestu nodemonstrē aiz jostas aizbāztu pistoli bez maksts. Pēc tāda iespaidīga priekšnesuma brīvprātīgais “izpalīgs” no mums steidzīgi atvadās, apsolot pienākt rīt, bet es esmu vairāk kā pārliecināts, ka viņš savu kāju šurp vairs nespers ne rīt, ne parīt, ne aizparīt.

Protams, nekādu snaiperu uz jumtiem mums nav. No manas puses tas ir tāds pats psiholoģiskās ietekmēšanas paņēmiens, kāds tika lietots pret mums, cerot, ka tas iedarbosies, un, parādoties kārtējo reizi armijas helikopteriem, visi metīsies bēgt, glābjot savas dzīvības, bet desantnieki pa to laiku darīs savu melno darbu. Bet nav jau, protams, tā, ka netika domāts par to, lai Kuzmina desantnieki nepārsteigtu Vecrīgas aizstāvjus uz jumtiem. Kopš pirmām dienām šeit prasmīgi darbojas Latvijas alpīnistu grupa no Jelgavas Gunta Bērziņa un Imanta Eklerta vadībā. Kopā ap 10 cilvēkiem – Imants Zauls, Pēteris Kūlis, Pēteris Nīgulis… Šie drosmīgie vīri no Doma katedrāles torņa nepārtraukti novēro padomju armijas vienību un citu naidīgu spēku tuvošanos un aktivitātes uz Vecpilsētas namu jumtiem. Viņu rīcībā atrodas arī speciālas ietaises uz Augstākās Padomes un Radiomājas jumtiem, pieslēgtas elektriskai strāvai un domātas cīņai pret gaisa desantu. Ietaises tika gatavotas un uzstādītas ar Rīgas Politehniskā institūta pasniedzēju ierosmi un palīdzību, un par tām zina tikai daži cilvēki Aizsardzības štābā. “

(Turpmāk vēl)

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Laikā, kad jāglābj Eiropas Savienība, neviens varnesis vairs nevēlas sponsorēt auseklīšus par PSRS sagraušanu. Pietiks lauzt, jāsāk celt un līdzekļus novirzīt jēdzīgākiem padomiem:”“Nevienā valdības simtgades programmā nav iekļauts fakts, ka pirms 30 gadiem nodibināta Tautas fronte….”,pirmais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns norādīja RīgaTV 24 raidījumā “Dienas personība ar Veltu Puriņu”. (la.lv)

  2. Es arī tur 1 dienu, kad tā interfronte trakoja, biju un, ja godīgi, pusi no tā laika pavadīju meklēdams ceļu, kur bēgt, ja kas… Tā arī neizdevās to atrast, vēlāk. vnk. drusku iedzērām. Bet paldies Dievam viss beidzās tā…, nekā…, labi! Nekādas nozīmītes par šo “varoņdarbu”, protams, i negaidu. Tad, vēlāk, nākamajās dienās, šķita, viss pārveršas farsā, vairs i negāju, gāju vnk. uz darbu kā parasti.

  3. es ari biju taja teatri pie zaku salas pie ugunskuriem sedeja visi aprijusies vini pat besaprata kur atrodas un ko te dara inkens nomizis talak par durvim galvu nebaza tagad baigie varoni

Draugiem Facebook Twitter Google+